Atbildes, kuras tu meklē
E. Dārziņš "Sapņu tālumā", jauktajam korim
Mūžam zili, vīru korim
E. Dārziņš "Mūžam zili", vīru korim
Minjona, jauktajam korim
Spāniešu romance, balsij ar klavierēm 1. tēma
Melanholiskais valsis, simfoniskajam orķestrim
E. Dārziņš "Mēness starus stīgo", jauktajam korim
Rezignācija, balsij ar klavierēm
E. Dārziņš "Lauztās priedes", jauktajam korim
Sapņu tālumā, jauktajam korim
Spāniešu romance, balsij ar klavierēm 2. tēma
E. Dārziņš "Spāniešu romance", balsij ar klavierēm 1. tēma
E. Dārziņš "Melanholiskais valsis", simfoniskajam orķestrim
E. Dārziņš "Spāniešu romance", balsij ar klavierēm. 2. tēma
Lauztās priedes, jauktajam korim
E. Dārziņš "Teici to stundu, to brīdi", balsij ar klavierēm
Teici to stundu, to brīdi, balsij ar klavierēm
Mēness starus stīgo, jauktajam korim
E. Dārziņš "Rezignācija", balsij ar klavierēm
E. Dārziņš "Minjona", jauktajam korim
Dārziņš Emīls

(03.11.1875. Jaunpiebalgas pagastā - 31.08.1910. Rīgā)

Emīls Dārziņš ir visromantiskākais no latviešu mūzikas klasiķiem, pirmais izcilākais latviešu mūzikas kritiķis, kas līdzīgi Robertam Šūmanim cīnās pret apkārtējās sabiedrības mietpilsonisko gaumi, izvirzot visaugstākos mākslinieciskos ideālus.
Iespējams, ka pretruna starp reālo vidi un sapņiem nosaka gan komponista traģiski īso mūžu, gan vilšanās un bezcerības noskaņas daiļradē, gan nelielo darbu skaitu (43 skaņdarbi, no kuriem saglabājušies tikai 37). Dārziņa mūzikas lielums slēpjas tās emocionālajā tiešumā, nodrošinot tai nebijušu fenomenu - gandrīz visi autora sacerējumi kļūst tautā iemīļoti un tiek bieži atskaņoti joprojām.

Arī Dārziņa sabiedriskie uzskati ir aktuāli mūdienās: Seno grieķu tauta pēc skaita daudz mazāka par latviešu, un tomēr radīja pasaules kultūru, kura dzīvo jau trešo gadu tūkstoti. Vai latvieši arī nevar būt kultūras tauta? Ar ko tad mēs būsim lieli, ja ne ar mākslu?

Komponists dzimis gleznainajā Jaunpiebalgā, studējis Pēterburgas konservatorijā ērģeļspēles klasē (1898-1901), no 1901. līdz 1910. gadam strādā tolaik vāciskajā Rīgā kā privātskolotājs un mūzikas kritiķis, viņa audzēkņu vidū ir nākamie komponisti: Jānis Zālītis un Ādolfs Ābele.

Tematika. Centrālā tēma, par ko runā Dārziņš savos darbos, ir psiholoģiski patiesa jūtu pasaules atklāsme. Mīlestība - gan gaiša, jūsmīga, gan bezcerīga; vientulība, ilgas pēc laimes, garīgas, ideālas pasaules; dabas tēlu alegorisks izmantojums. Apdzied mātes jūtu dziļumu. Kordziesmās sasniedz jaunu līmeni dzimtenes mīlestības atspoguļojumā. Nedaudz pievēršas arī eksotiskai cittautu tēmai un fantastiskiem tēliem.

Mūzikas valoda. Līdzīgi saviem garīgajiem iedvesmotājiem - Volfgangam Amadejam Mocartam un Pēterim Čaikovskim - Dārziņš ir izcils melodiķis, šajā ziņā viens no spilgtākajiem latviešu mūzikā. Necitējot latviešu tautasdziesmas, panāk latvisku mentalitāti savā izteiksmē. Ritms izriet no teksta deklamācijas un veido jūtīgu frāzējumu. Autors bieži poetizē sadzīves žanrus, tieši Dārziņš ir pazīstamākā latviešu valša autors. Harmonijas nesamākslotas, tomēr krāsainas, vienkāršiem līdzekļiem atklājot poētisku tēlu. Faktūra skaidra, bet kordziesmās orķestrāla, ar prasmīgu polifonijas elementu izmantojumu. Forma lakoniska, agrīnajās kordziesmās pantu, vēlāk variētu strofu, trijdaļu, rondo. Meistarīga caurvijattīstība labākajos darbos panāk klausītāju neatslābstošu uzmanību līdz dziesmas beigām, kas nereti ir arī galvenās kulminācijas vieta.

Žanri - pamatā vokālā mūzika: 19 solodziesmas (saglabājušās 17), 17 kordziesmas (8 vīru, 7 jauktajam, 1 sieviešu, 1 bērnu korim); 4 simfoniskas miniatūras (palicis Melanholiskais valsis); nepabeigta opera (Rožainās dienas).

Solodziesmas visbiežāk saistītas ar mīlas liriku. Visvairāk (8) ar gara radinieka Jāņa Poruka augstvērtīgo tekstu. Daiļrades sākumā valda gaiša, jūsmīga noskaņa - abās dziesmās ar Rūdolfa Blaumaņa vārdiem Vēl tu rozes plūc (1901), Kā zagšus (1902), kā arī dziesmās ar Jāņa Poruka vārdiem Teici to stundu, to brīdi (1905) un Aizver actiņas un smaidi (1907).

Sirsnīgi nesamāksloto, latvisko dziesmu vidū izceļas spilgtā Spāniešu romance (Aleksandrs Puškins Viļa Plūdoņa atdzejojumā, 1905) - tipiski dienvidnieciska mīlas serenāde ar ilustratīvu klavierpavadījumu.

Mūža beigās parādās arī skumjas bezcerības un vilšanās motīvi - Sāpju spītes (1904), Kad būs as'ras izraudātas (1905), Pie loga ziemas naktī (1907), visām Jāņa Poruka vārdi un Pazudusī laimīte (Zemgaliešu Biruta, 1907). Vistraģiskākā un mākslinieciski izteiksmīgākā ir Rezignācija (Vilis Plūdonis, 1907).

Mātes tēls atspoguļots apgarotajā romancē Mātes gars (Helgi, 1903) un dziļu skumju cauraustajā Mātes dziesmiņā (Jānis Poruks, 1905).

Kordziesmas var iedalīt divās grupās:

• dziesmas ar dzimtenes tematiku;

• romantisko ilgu dziesmas.

Agrīnās dziesmas izturētas Liedertafel tradīcijās, līdzīgas Baumaņu Kārļa un Andreja Jurjāna jūsmīgajiem vīru kora sabalsojumiem: Pie tēvu zemes dārgās (Frīdrihs Šillers - Auseklis, 1898), Lai vētra krāc (Lasmaņu Pāvuls, 1900). Labākās dzimtenes tēmai veltītās jauktā kora dziesmas ir dramatiskie Jāņa Raiņa dzejas lasījumi - Lauztās priedes (1904) un Senatne (1904), traģiskā Ciānas bērni (Aspazija, 1906).

Viena no poētiskākajām latviešu vīru kora dziesmām Mūžam zili (Kārlis Skalbe, 1909).

Ilgu un sapņu tēli, romantiska pacilātība izpaužas dziesmās Minjona (Johans Volfgangs Gēte - Rūdolfs Blaumanis, 1900) un Mēness starus stīgo (Aspazija, 1901), kuru autors vērtēja kā savu meistarīgāko kordziesmu. Tās divtaktu tematiskais kodols jauktā 5/4 taktsmērā saglabājas visas dziesmas laikā, no trīsbalsīga salikuma sasniedzot sešbalsīgu spēcīgajā kulminācijā noslēgumā. Līdzīgi veidota jauktā kora dziesma Sapņu tālumā (Aspazija, 1904).

Nāru dziesma (Jānis Jaunsdrabiņš, 1906) sieviešu korim ir trausla pērle, kas ar 10 taktu trīskārtēju atkārtojumu uzbur neaizmirstamu tēlu, līdzīgi kā poļu meistars Frideriks Šopēns dažās prelūdijās. Iemīļoti vīru kora lirikas paraugi ir Mirdzi kā zvaigzne (Kārlis Jēkabsons, 1909), Es zinu (Jānis Poruks, 1910), Nāc man līdz (Kārlis Jēkabsons, 1910). Pēdējā - līdzīgi kā dziesmā Kapsētas klusums (Atis Ķeniņš, 1910) - parādās nāves jausmas. Bet Ja uz Betlēmi es ietu (Jānis Poruks, 1909) ir gaišas reliģiozas jūsmas caurstrāvota.

Simfoniskajam orķestrim vispirms komponēta Liriska fantāzija (1900), tad Melanholiskais valsis (1904), kas pazīstams arī dažādos pārlikumos un ir vienīgā saglabājusies Dārziņa partitūra pēc traģiskās visu orķestra darbu iznīcināšanas, uz ko autoru pamudināja Pāvula Jurjāna nepamatotie apvainojumi plaģiātā.

Seko tajā pašā gadā (1904) komponētā skaņu glezna Vientuļā priede un Mazā svīta (1906) četrās daļās (Prelude, Entracte, Danse, Finale).

© Anita Miķelsone. Izdevniecība Musica Baltica, 2005.