Atbildes, kuras tu meklē
Baņuta.Opera. Baņutas vadmotīvs
A. Kalniņa opera Baņuta. Baņutas balāde, 1. cēliens
Baņuta. Opera. Sēru koris, 2. cēliens
A. Kalniņš "Pļāvēja diendusa", balsij ar klavierēm
A. Kalniņa opera Baņuta. Pavadāmi Jāņudienu - jauktais koris, 4. cēliens
A. Kalniņa opera Baņuta. Sēru koris, 2. cēliens
A. Kalniņa Balāde, klavierēm. Galvenā partija.
A. Kalniņa Balāde, klavierēm. Blakus partija.
Pļāvēja diendusa, balsij ar klavierēm
A. Kalniņa opera Baņuta. Baņutas vadmotīvs
A. Kalniņa opera Baņuta. Baņutas un Vižuta duets, 3. cēliens
A. Kalniņš "Brīnos es", balsij ar klavierēm
Balāde, klavierēm. Ievada tēma.
A. Kalniņa opera Baņuta. Sēru maršs, 2. cēliens
Balāde, klavierēm. Galvenā partija.
Mana dzimtene, simfoniskajam orķestrim
Baņuta. Opera. Baņutas balāde, 1. cēliens
Baņuta. Opera. Baņutas un Vižuta duets, 3. cēliens
Balāde, klavierēm. Blakus partija.
A. Kalniņa opera Baņuta. Kāzu maršs, 1. cēliens
Brīnos es, balsij ar klavierēm
Baņuta. Opera. Sēru maršs, 2. cēliens
A. Kalniņa Balāde, klavierēm. Ievada tēma
Baņuta. Opera. Pavadāmi Jāņudienu - jauktais koris, 4. cēliens
Baņuta. Opera. Kāzu maršs, 1. cēliens
A. Kalniņš "Mana dzimtene", simfoniskajam orķestrim
Kalniņš Alfrēds

(23.08.1879. Cēsīs - 23.12.1951. Rīgā)

Pēc personības raksturojuma pilnīgs pretstats enerģiskajam, pašpārliecinātajam Emilim Melngailim - smalkjūtīgs, intraverts mākslinieks, ko mēdz dēvēt par latviešu Grīgu. Izcilākais 19. gadsimta pirmās puses latviešu ērģeļvirtuozs, ražīgs un daudzpusīgs komponists, kas - līdzīgi Pēterim Čaikovskim un Sergejam Prokofjevam - atstājis paliekošas vērtības praktiski visos mūzikas žanros (~900 skaņdarbu). Pirmās uzvestās latviešu nacionālās operas autors, līdztekus Jāzepam Vītolam aizsāk latviešu klaviermūziku, no latviešu komponistiem sacer visvairāk solodziesmu, kā arī pirmos klasiskos ērģeļdarbus. Alfrēds Kalniņš bijis arī dziesmusvētku virsdiriģents, pianists koncertmeistars, pedagogs, Latvijas konservatorijas rektors, publicists.

Neparasti plaša arī dzīvesvietu ģeogrāfija - dzimis Cēsīs, mācījies Rīgā, studējis Pēterburgas konservatorijas ērģeļu klasē (1897-1901), strādājis par ērģelnieku Pērnavā, Liepājā, Tērbatā, Rīgā, Ņujorkā.

Tematika - centrā dzimtenes apdziedāšana, īpaši gleznainas dabas ainas, senatne, tautas likteņgaitas. Romantismam tipiska cilvēka jūtu pasaules atklāsme.

Mūzikas valoda spilgti latviska; tas panākts, nevis citējot folkloru, bet radot savu, no tautas mūzikas atvasinātu mūzikas materiālu. Melodijām tipiski trihorda un tīras kvartas motīvi. Tām mazāk raksturīgs plašs, plastisks plūdums, vairāk - stāstošas, kodolīgas intonācijas. Harmonijas raksturīgas vēlīnam romantismam un daļēji konstruktīvismam ar sarežģītām alterācijām, elipsēm, jaunas krāsainības meklējumiem. Ritms vai nu izriet no runas intonācijām, vai daudzveidīgi tver žanriskas iezīmes. Kalniņam raksturīga orķestrāla, polifonizēta faktūra, izsmalcināta instrumentācija, programmatiskas miniatūras.

Solodziesma ieņem centrālo vietu Kalniņa daiļradē. Pāri par 250 dziesmās redzama komponista rokraksta daudzveidība. Tēlaini izteiksmīgi komponists apdzied gan dzimtenes dabu, gan psiholoģiski smalkus dvēseles pārdzīvojumus. Klavierpavadījums poētiski atklāj saturu, bieži izmantojot ilustratīvas detaļas, ir līdzvērtīgs tēla veidošanā vokālajai partijai. Viena no apgarotākajām un tautā iemīļotākajām ir daiļrades sākumā sacerētā Brīnos es (Andrievs Niedra, 1901).

Mīlas lirika plaši pārstāvēta dziesmās ar Jāņa Raiņa vārdiem - saulainā Pļāvēja diendusa (1913).




Jūsmīgās Laipnā liesma (1913), Esmīlu tevi (1921), Šīs brīnišķīgās acis (1921). Dzimtenes tēls idilliskā noskaņā tverts dziesmā Dzimtenē (Kārlis Jēkabsons, 1905), tautasdziesmai tuvajā Gana dziesma vasarā (Vilis Plūdonis, 1916). Izsmalcināta dabas glezna - Līst klusi (Jānis Poruks, 1904), balādisks dramatisms alegoriskās Jāņa Raiņa dzejas tulkojumā Jūras vaidi (1906). Sacer arī bērnu dziesmas, piemēram, tēlaino Tracis (Jānis Poruks, 1904).

Kordziesmas (~100). Daiļrades sākumā samērā vienkāršas, episki stāstošas, dzimtenes tēliem veltītas - Imanta (Andrejs Pumpurs, 1903), Šurp, brāļi (Kārlis Skalbe, 1907), spēkpilnā Latvju himna (Mēs gribam būt kungi; Vilis Plūdonis, 1917) un dramatiskā Pastardiena (Jānis Rainis, 1917) jauktajam korim ar simfoniskā orķestra pavadījumu. Mūža beigās rodas sarežģītās, orķestrālā faktūrā sacerētās Ziedoņa rīts (Jānis Plaudis, 1946) ar impresionistiski krāsainām harmonijām un kora fūga Ave, sol! (Jānis Rainis, 1947). Līdzīgi pārējiem latviešu mūzikas klasiķiem sacer arī reliģiska satura kora darbus.

Kantātes - Mūzikai (J.Kleinbergs, 1904) un Jūra (dažādu angļu dzejnieku vārdi autora meitas Birutas Kalniņas- Tripodi atdzejojumā).

Tautasdziesmu apdares gan balsij un klavierēm, gan korim.

Klaviermūzika (~130 skaņdarbu) pārsvarā programmatiskas miniatūras. No agrīnajām pazīstama liriski dramatiskā Rudens (1900), bet latviskās izteiksmes meklējumi rodami skaņdarbos Pie Daugavas (1902) un Intermeco (1904).

 Īpaši spilgta ir sonātes formā sacerētā Balāde (1905). Tā sākas ar episku ievada tēmu mainīgā taktsmērā.

Ievada tēmu turpina dramatiska, lēnu soļu vai zvanu ritmā veidota galvenā partija un liriska, gaiša blakus partija.

Pēc kontrastējoša vidusposma seko spoguļreprīze un traģisks noslēgums.

Pilnīgā pretstatā veidota gavilējošā Himna manai dzimtajai zemei (Pavasara rīts saules mirdzumā), kas vainago sešdaļīgu svītu (1908-1911).

Kalniņš sacer pirmo latviešu klavierdarbu krājumu bērniem - albumu Jaunībai (1913), pirmās poēmas, muzikālus momentus, impresijas. Viens no traģiskākajiem skaņdarbiem ir Emīla Dārziņa piemiņai veltītais Pie drauga kapa (1911), bet virtuozākajiem - Variācijas par Grīga tēmu (1938).

5 miniatūras vijolei, svīta čellam ar klavierēm.

Ērģelēm (~60 sacerējumu) visvairāk korāļprelūdiju; divi variāciju cikli: par dēla Jāņa Kalniņa tēmu (1938) un par Jāzepa Vītola tēmu, pēdējās veltītas Vītola piemiņai (1949). Fantāzija (1902), Divas pastorāles (1913; 1943).

Simfoniskā mūzika (~ 25 partitūras) - programmatiski tēlojumi, uvertīras, svītas. Vispazīstamākā ir latviskas orķestra mūzikas emblēma, jau 1906. gadā sacerētā idille Mana dzimtene - gaiša, tautiska, dzidri instrumentēta.

Spoža un krāsaina ir komponista pēdējā partitūra - svīta Desmit latviešu tautas dziesmas (1950).

Mūzika skatuvei - operas Baņuta (Artūra Krūmiņa librets, sacerēta 1918.-1919., uzvesta 1920. gadā), Salinieki (Dzimtenes atmoda, Artūra Krūmiņa librets, uzvesta 1926. gadā). Balets Staburags (1943). Mūzika septiņām lugām.

Baņuta stāsta par seniem notikumiem baltu cilšu vēsturē. Tā veidota kā muzikāla drāma Riharda Vāgnera tradīcijās, apvienojot tās ar krievu episki tautiskajām operām raksturīgo kora un tautas svētku ainu nozīmīgumu. Mūzika simfonizēta, izmantota caurviju attīstība, izteiksmīga, latviešu valodas skanējumam tuva vokālā partija.

1.cēliens - Baņutas un Daumanta kāzas - sākas ar orķestra ievadu, kurā skan Baņutas vadmotīvs.

Tam seko svinīgs slavas koris, spožs kāzu maršs.

Sākumā mierīga, turpinājumā dramatiska Baņutas balāde.

Drūms Daumanta stāsts un viņa nāve pēc divkaujas ar Vižutu. 2. cēliens viscaur traģisks - Daumanta bēres, Baņutas zvērests, sēru koris, sēru maršs.

Pirmie divi cēlieni veidoti kā episki psiholoģiska drāma, bet nākošie - liriski žanriski, ar folkloras un pasaku fantastikas poēziju. 3. cēliens - Līgovakars, Baņutas un Vižuta liktenīgā satikšanās, mīlas duets.

Tautas svētku atmosfēra, kas kontrastē galveno varoņu attiecību emocionāli kāpjošajai spriedzei. 4. cēliens - Jāņunakts turpinājums, 1.redakcijā traģisks atrisinājums ar skumju atvadu kori, 2. redakcijā (1941) atbrīvošana no zvēresta, svinīgs noslēgums. Plaši pazīstams no šī cēliena kļuvis koris Pavadāmi Jāņu dienu ar tautas dziesmas izmantojumu krāšņā polifonizētā faktūrā.

Operas galvenā varone apliecina humānu ideju - cilvēka sapni par laimi, kam pretī stājas nepārvarams spēks. Visa darba gaita atsedz šī pamatkonflikta būtību. Kalniņš izmantojis vadmotīvu tieši Baņutas raksturojumam, izaudzējot no orķestra ievadā sniegtā kodola spilgtākās un dramatiski nozīmīgākās lappuses - kāzu maršu, sēru kori, sēru maršu un traģiskā fināla simfonisko izskaņu. Līdzīgi citām autora melodijām, latvisks kolorīts panākts, balstoties trihorda intonācijā. Arhaiskā kvintas apjoma tēma tiecas augšup, tās ritmiski maigo, sievišķīgo raksturu pasvītro frāzes nobeigums uz vājās taktsdaļas. Visi mūzikas dramaturģijas mezgla punkti ir cieši saistīti ar Baņutas tēlu. Operas centrālā ass, muzikāli dramatiskā kulminācija ir sēru maršs, skatītājs mazāk jūt līdzi Daumanta nāvei, kas ir pelnīta, bet vairāk pārdzīvo par nevainīgās meitenes dramatisko likteņa pavērsienu.

Dziedājumu krāsainība ir cieši saistīta ar teksta prasmīgu izgaismojumu. Atbilstoši saturam mainās tonālā sfēra, pārejot no valdošajām bemola tonalitātēm diēzu virzienā. Tonalitāšu svārstības autors izmanto arī, lai atspoguļotu varoņu emocionālo stāvokļu pārvērtības. Vokālajā partijā, blakus teksta deklamējumam, dramatisks kāpinājums panākts ar plašu intervālu lēcienu, hromatismu, harmonijas sprieguma ieviešanu. Temporitma pulsācija ir viens no muzikālās drāmas caurviju attīstības veidošanas būtiskākajiem principiem. Nereti tai pievienojas arī biežas metra maiņas, sevišķi raksturīgi jauktie, nesimetriskie, latviešu valodai atbilstošie metri.

Operas dramaturģijā liela loma arī trīskāršā orķestra tembrālajai krāsainībai un pārdomāti loģiskajai attīstībai: jau operas priekšspēlē Baņutas tēma pakāpeniski izgaismojas - no zema reģistra instrumentiem (fagotiem, kontrabasiem, čelliem) tā kāpj augšup, izskan mežragu, angļu raga, stīgu izpildījumā, to papildina krāsainas arfas pasāžas, gaišs koka pūšaminstrumentu koris. Visas operas gaitā Baņutas tēlu orķestrī pārstāv gaišie un sirsnīgie klarnetes un obojas tembri. Tādēļ arī svinīgajā Kāzu maršā vieglumu un trauksmainību komponists panāk, izmantojot koka pūšaminstrumentu un stīgu apvienojumu ar zvaniņu skanīgo mirdzumu. Specifiska instrumentācija raksturo Burvi viscaur dramatiskajā otrajā cēlienā: arfu glisando, koka pūšaminstrumentu grupa, ksilofons un trijstūris apvienojumā ar salauzītām intonācijām vokālajā partijā rada fantastisku, nereālu kolorītu. Negaisa skats risināts tradicionāli - stīgu grupas tremolo, timpāni, flautu zibšņi. Kulmināciju spriedze sasniedz Sēru maršā otrā cēliena finālā - atkal valda tumšie tembri kā operas ievada sākumā, tikai daudz dziļāk un dramatiskāk: basklarnete, fagots, surdinēti mežragi un trompetes, lielo bungu rībieni - tas viss rada drūmi svinīgu, senatnīgi iespaidīgu skaņu gleznu. Trešā cēliena ievads radikāli maina instrumentāciju un kolorītu - personīgajai traģēdijai pretstatīta tautas svētku aina, mazāk izmantoti metāla pūšaminstrumenti. Tautas deju ainās pat imitēts stabules, ģīgu un dūdu skanējums. Vēl niansētāka un krāsaināka instrumentācija lietota, raksturojot ceturtā cēliena fantastiskās ainas.

Paradoksāli, ka Kalniņš, kam raksturīga dzejiski gleznaina miniatūrforma, spējis radīt dramaturģiski tik izteiksmīgu, psiholoģiski niansētu lielformu. Latviešu pirmā opera joprojām ir viena no spilgtākajām šajā žanrā, līdzvērtīga tādiem sacerējumiem kā Jāņa Mediņa Uguns un nakts, Jāņa Kalniņa Hamlets, Imanta Kalniņa Spēlēju, dancoju, Romualda Kalsona Pazudušais dēls.

© Anita Miķelsone. Izdevniecība Musica Baltica, 2005.