Atbildes, kuras tu meklē
Rīta cēliens, koris Varoni gaidiet
I. Kalniņa 4. simfonija, 1. daļas pamattēma
3. simfonija, sākuma tēma
I. Kalniņa 4. simfonija, 2. daļas sākuma tēma
I. Kalniņa 3. simfonija, sākuma tēma
4. simfonija, 1. daļas pamattēma
I. Kalniņa oratorija Rīta cēliens. Koris Varoni gaidiet
4. simfonija, 2. daļas sākuma tēma
Kalniņš Imants

(26.05.1941. Rīgā)

Neparasta personība latviešu mūzikā: atzīts akadēmisku žanru sacerējumu autors, pirmais un spilgtākais latviešu
rokmūziķis, aktīvs Trešās atmodas cīnītājs, politiķis, kaut arī pēc pasaules uztveres - Dzejnieks.

Beidzis Ādolfa Skultes kompozīcijas klasi 1964. gadā, apliecinot talantu ar instrumentālu lieldarbu virkni: Koncerts čellam (1963), Sonāte klavierēm (1962), Pirmā simfonija(1964), Otrā simfonija (1965), Koncerts orķestrim (1966). Jau pirmajos darbos izkristalizējas neoklasicistiska līdzsvarotība formā, lirisks melodiskums, dejiska ostinato ritmika, faktūras skaidrība. Atkārtoti tiek izmantots pasakaljas žanrs, izmēģināta polimetrija, sonorika, kompleksā balssvirze, atsacīšanās no tradicionālās sonātes formas.

Sešdesmito gadu virsotne ir Trešā simfonija (1968) - viendaļīgs, grods sacerējums simetriskā struktūrā: ABCBA.
Tās pamattēma izmanto visas 12 sērijai raksturīgās pakāpes tipiski kalniņiskā graciozitātē. Bet pamatkonflikts veidojas starp centrālā posma sastingušo akordu klasteriem un liriski episko izteiksmi malējos posmos.

Pēc augstskolas beigšanas strādā Liepājas teātrī, kur sāk savu ražīgo teātra, kino un rokdziesmu autora darbību, izveido pirmo grupu - 2xBBM. Sacer pirmo rokoperu bijušās PSRS teritorijā, kuru neatļauj uzvest: Ei, jūs tur! (pēc Viljama Sarojana, Vika librets, 1971). Septiņdesmitajos gados izkristalizējas autoram raksturīgā mūzikas valoda: plastisks, vijīgs, izvērsts melodiskums ar demokrātisku dziesmas žanra dominanti. Kalniņa rokrakstu var pazīt pēc ritma un melodijas ornamentiem, izrotājumiem, improvizējošās brīvības. Vienlaicīgi tam - klasiski kvadrātiska struktūra, harmonisks un ritmisks ostinato, vienkārša forma un faktūra.

Rokmūzikas un akadēmiskās mūzikas sintēze 1973. gadā sacerētajā Ceturtajā simfonijā piesaista šim žanram latviešu mūzikas vēsturē nepieredzētu jauniešu auditorijas pieplūdumu. Simfonija, kas izaug no dziesmas - tipiski
romantiska, Franča Šūberta un Gustava Mālera izjusto opusu radiniece. Šoreiz tā ir 1969. gadā sacerētā, rezignētā Kalniņa rokbalāde Septiņas skumjas zvaigznes ar stagnācijas gadiem raksturīgo dzejnieka Māra Čaklā jautājumu: Kas mūs gaida I aiz šīs dienas aizlijušās - I aizlijusi nedēla, I vasara, I vai mūžs?

Simfonijas ievada klusie, pulsējošie piesitieni kā likteņa klauvējieni vai sirdspuksti aizsāk stāstu par cerībām uz mīlestību un brīvību, kurām nav lemts piepildīties. Pēc trim instrumentālajām daļām seko fināls ar dziesmu tiešā veidā, solistes monologu ar amerikāņu dzejnieces Kelijas Čerijas vārdiem, komponista tālo mīļoto, ko nesasniedzamu padara aukstā kara dzelzs priekškars. Līdzīgi kā daudzos citos gadījumos, atbildīgās personas iejaucas radošajā procesā, un padomju apstākļos fināls izskan tikai instrumentālā versijā. Pirmās daļas ilgpilnā, kaismīgā ekspresija un motoriskie atkārtojumi noved pie saspringtas kulminācijas, kurā sabiezinās faktūra, veidojot poliritmiskus, politematiskus uzslāņojumus.

Otro daļu var saukt par pasaku vai sapni par laimi, tās gaišo noskaņu veido čelestas, arfas un vijoļu gaišie tembri, kā arī ritmiski mainīgā, dziedošā melodija.

Trešā daļa nāk ar konfliktu, dramatisku trombonu monologu, visa cikla kulmināciju. Cilvēks un vienaldzīgā, ņirbošā apkārtējā pasaule, ko pārstāv banāli, pseidooptimistiski motīvi, asociējoties ar tolaik visuresošajiem lozungiem un sociālisma celtnieku plakātiem. Līdzīgi mainīgiem kinokadriem pazib dažādi melodiski fragmenti, atstājot spilgtu laikmeta liecību. Sadzīves žanru izmantošana, teatrāla tēlainība, autora pašatklāsme, aktīva vēršanās pie klausītāja ļauj saukt šo darbu par vienu no spilgtākajiem latviešu mūzikas neoromantisma paraugiem.

1973. gads ir iezīmīgs ar vēl diviem spilgtiem Kalniņa darbiem: poētisko oratoriju Dzejnieks un nāra (Imants Ziedonis), kurā rokmūzika un kora lirika apvienojas romantiski jūtīgā izteiksmē, un no folkloras dzīlēm izaugušo mūziku kinofilmai Pūt,vējiņi! (režisors Gunārs Piesis). Tajā vistiešāk atklājas komponista radošā rokraksta latviskā mentalitāte, dainu grafiskās skaidrības rosinātā vienkāršā, homofonā faktūra, melodijas - kā satura izteicējas - prioritāte. Šīs filmas mūzikas patstāvību apliecina tās nesenais ieskaņojums Liepājas orķestra ierakstā. Liepājas periods saistīts ne tikai ar izcilām muzikālā teātra izrādēm Princis un ubaga zēns, Trīs musketieri, bet arī ar pilsētas himnu - dziesmu Pilsētā, kurā piedzimst vējš (Māris Čaklais). Jaunais autors debitē arī kā dziesmusvētku komponists, sacerot patriotiskas kora dziesmas, tai skaitā episko Ļeņinam (Imants Ziedonis), vēlāk seko dziesmotās revolūcijas pirmais vēstnesis - Dziesma, ar ko tu sācies (Apliecinājums), kas kora pārlikumā izskanēja arī dziesmusvētkos Rīgai - 800. Zināmā mērā latviešu inteliģences, studējošās jaunatnes opozīciju padomju režīmam izsaka arī Kalniņa dziesmu dziedāšana Piebalgā pirmajās Imanta dienās (1976-1982), kuras drīz vien tika aizliegtas pārāk lielas popularitātes dēļ.

1977. gadā sacerēta komponista trešā oratorija Rīta cēliens (Andrejs Upīts). Tās labākās epizodes ir episki vērienīgās kora ainas dramatiskā raksturā: Varoni gaidiet! un Vārti veras - ar vārdiem: Vecā Bābele, tu esi kritusi!

Gada nogalē tiek uzvesta Kalniņa pirmā klasiskā opera - Spēlēju, dancoju pēc Jāņa Raiņa lugas (Imanta Ziedoņa librets). Tā apvieno liriski psiholoģisku melodiskumu solodziedājumos ar tautiskas drāmas epiku oratoriālajos kora skatos. Operas mūzikā valda diatonika, ostinato ritmi, kantilēna, bet instrumentāliem izrotājumiem bagāta melodija, gaiši un skanīgi tembri. Formas vienotībai izmantoti vadmotīvi, vadharmonijas un tonālā dramaturģija. Drūmi fantastisko elles spēku raksturojumam komponists izvēlējies smagā roka agresīvo stilu.

1979. gadā rodas Piektā simfonija - cilvēka un dabas, neziņas un harmonijas filozofisks vispārinājums. Tās četrdalu cikla kulminācija ir latviešu tautasdziesmas Caur sidraba birzi gāju himnisks skanējums finālā, kas sasniegts, ejot attīstības ceļu no pirmo dalu senatnīgā un noslēpumainā sākuma līdz saules apmirdzētam priekam noslēgumā. Līdz nākamajai, Sestajai, paies 20 gadi. Tajā izmantots koris, valda dziedoši dejiskas melodijas un noslēgums ir klusināti apgarots, līdzīgi Ceturtajai finālā valda dziesmas lirika, šoreiz lūgšanas noskaņā.

1982. gadā uzvesta cildenā traģēdija par uzupurēšanos dzimtenes vārdā Ifigēnija Aulīdā pēc Eiripīda (Viktora Kalniņa librets). 2003. gadā pabeigta autora trešā opera Matīss, kausu bajārs pēc Aleksandra Čaka motīviem, arī ar brāļa libretu. No daudzskaitlīgās kino un skatuves mūzikas (apmēram 80 dažādu sacerējumu) ievērojama dala ir spilgta un kļuvusi muzikāli patstāvīga. Dziesmas ir folklorizējušās, nav aizmirsušās, piemēram Aktieru himna no Lilioma (Atkal, atkal ir debesis pušu), Dziesma par zilo putniņu (Princis un ubaga zēns), animācijas filmu mūzika Zaķīšu pirtiņa, Zelta sietiņš, Bimini, Sarežģītais zvirbulēns. Līdzīgs liktenis arī labākajām rokdziesmām, daudzas no kurām gaida jaunu, svaigu interpretāciju. Ievērojamākās ir Viņi dejoja vienu vasaru, Svētku diena, Apvij rokas. Turpinās sadarbība ar ansambļiem Menuets, Autobuss debesīs, atjaunots Turaidas Rozes sastāvs. Latvisku rokmūziku un kalniņiski demokrātisku izteiksmi radoši pārmanto arī komponisti Mārtiņš Brauns, Zigmārs Liepiņš, Juris Kulakovs, Jānis Lūsēns, Uģis Prauliņš.

© Anita Miķelsone. Izdevniecība Musica Baltica, 2005.