Atbildes, kuras tu meklē
J. Mediņa opera Uguns un nakts. Kangara vadmotīvs 3. cēliena orķestra ievadā
J. Mediņa Sestā Daina, klavierēm
J. Mediņa "Tā ietu", balsij ar klavierēm
J. Mediņš "Glāsts", balsij ar klavierēm
Uguns un nakts, opera. Lāčplēša vadmotīvs, Spīdolas vadharmonija 1. cēliens
J. Mediņa opera Uguns un nakts. Laimdotas ariozo 1. cēlienā
J. Mediņš "Tev mūžam dzīvot, Latvija!", jaukatajam korim
Tev mūžam dzīvot, Latvija! Jaukatajam korim
Uguns un nakts, opera. Spīdolas ariozo, 1. cēliens
J. Mediņa opera Uguns un nakts. Spīdolas ariozo, 1. cēliens
Ārija no 1. orķestra svītas
Uguns un nakts, opera. Kangara vadmotīvs 3. cēliena orķestra ievadā
Tā ietu, balsij ar klavierēm
Sestā Daina, klavierēm
Glāsts, balsij ar klavierēm
J. Mediņa opera Uguns un nakts. Lāčplēša vadmotīvs, Spīdolas vadharmonija 1. cēliens
J. Mediņa Ārija no 1. orķestra svītas
Uguns un nakts, opera. Laimdotas ariozo 1. cēlienā
Mediņš Jānis

(09.10.1890. Rīgā-04.03.1966. Stokholmā)

Mediņu dzimtas spilgtākais pārstāvis, talantīgs komponists ar izteikti romantisku daiļrades ievirzi, redzamākais latviešu simfoniskā orķestra diriģents 20. gs. pirmajā pusē (no 1920. līdz 1928. gadam operā, no 1928. līdz 1944. gadam - Radiofona simfoniskajā orķestrī, kas tagad ir LNSO). Beidzis Rīgas Pirmo mūzikas institūtu, spēlējis vairākus mūzikas instrumentus, komponists-autodidakts, kurš sasniedz tādu meistarību, ka kļūst par Latvijas konservatorijas pasniedzēju. Ražīgi komponisti bijuši arī vecākie brāļi Jāzeps un Jēkabs. No Jāzepa Mediņa muzikālā mantojuma joprojām aktuāla dzīvespriecīgā miniatūra vijolei un klavierēm Latvju kapričo, bet no Jēkaba Mediņa - liriskā Leģenda stīgu orķestrim un stāstošā Romance klarnetei un klavierēm.

Jāņa Mediņa dzīvē dramatiski brīži saistīti ar abiem pasaules kariem - Pirmais pasaules karš spiež doties bēgļu gaitās Krievijā, kur nokļūst revolūcijas virpulī un 1913. gadā iesākto operu Uguns un nakts ar milzu grūtībām atved uz Latviju pa 30 000 km garu apkārtceļu. Tādējādi, kaut pabeigta agrāk par A. Kalniņa Baņutu, tā uzvesta kā otrā klasiskā latviešu opera.
Otrā pasaules kara beigās dodas trimdā un nokļūst Stokholmā, kur spiests strādāt par nošu pārrakstītāju, sabojājot redzi; tur sacer autobiogrāfisku grāmatu - Toņi un pustoņi.

Tematika tipiski romantiska - mīlas lirika, kur valda dramatisks patoss, dzimtenes tēma, reliģiska satura darbi, sadzīves un dabas tēli.

Mūzikas valoda - viens no izcilākajiem latviešu melodiķiem, plašas, plūstošas kantilēnas nepārspēts meistars, kurš panāk latvisku, sirsnīgu izteiksmi neizmantojot folkloras citātus (paralēle ar Emīlu Dārziņu). Harmonijas sākotnēji mažorminora sistēmas ietvaros, vēlīnajos darbos parādās impresionistiskas un pat atonālas krāsas. Daudz žanrisku ritmu. Klavierdarbu faktūra tipiska vēlīnam romantismam - orķestrāla, ar melodizētām piebalsīm. Rapsodiski improvizējošā izteiksme un melodijas plašā elpa atgādina Sergeja Rahmaņinova rokrakstu. Spilgts instrumentācijas meistars, romantisks formveidē.

Žanri - pirmā latviešu baleta Mīlas uzvara (1934) autors, pirmā latviešu klavierkoncerta autors (1932, kaut arī savu 1. klavierkoncertu pirmais pirmatskaņoja Volfgangs Dārziņš). Sacer pirmo latviešu klavieru trio (1930), izveido jaunu žanru klaviermūzikā - dainas. Otrs izcilākais latviešu vokālās lirikas meistars ar 200 solodziesmām. Kopā ar Alfrēdu Kalniņu liek pamatus latviešu klasiskajai operai, sacer četras operas:

Uguns un nakts (Jānis Rainis) 1913-1919

Dievi un cilvēki (Leons Paegle) 1922

Sprīdītis (Anna Brigadere) 1925

Luteklīte (Alvīna Ozola) 1939.

2 baleti: Mīlas uzvara (1934) un miniatūrbalets Tērauda spārni (1936).

5 kantātes: Rīga (1953), Maldu laikā (1956), Dievgalda liturģija (1957), Aglonas Dievmātei (1959), Ave, Maria (1959).

Mūzika kinofilmai Zvejnieka dēls (1939).

No 12 kordziesmām vispazīstamākā ir patriotiskā Tev mūžam dzīvot, Latvija! (Vilis Plūdonis), pirmatskaņota IX dziesmusvētkos 1938. gadā.

Solodziesmas (200) ar ļoti daudzveidīgu, romantisku tematiku, patiesu mīlas jūtu atklāsmi, ekspresīvu melodiju un sarežģītu klavieru faktūru. Dziesmas attīstība parasti sasniedz krāšņu kulmināciju. Dzimtenes tēmai veltītas agrīnās Birztaliņa un Birzēm rotāts Gaiziņš (abas ar Kārļa Jēkabsona vārdiem, sacerētas 1918. gadā). Mierīgā un korāliskā dziesma Glāsts (Atis Ķeniņš, 1932) spilgti kontrastē jūsmas un trauksmes pilnajai Tā ietu (Kārlis Jēkabsons, 1925).

Cikls ar Elzas Ķezberes vārdiem Pasakas par mīlu (1943) un cikls ar Veronikas Strēlertes vārdiem In signo Domini (1955) atklāj dažādas jūtīgas dvēseles stīgas - gan prieku par mīļoto cilvēku, gan garīgi filozofiskas pārdomas. Dabas un siltas jūsmas atspulgi tverti dziesmās Ir viens vakars (Jānis Jaunsudrabiņš, 1923), Vakara saulei (Mirdza Ķempe, 1965).

Klaviermūzika: 24 dainas (1921 - 1963), Balāde (1922), Sonāte (1946), Sonatīne (1954), Rapsodija divām klavierēm (1954).

Jāņa Mediņa Dainas ir viena no latviešu klaviermūzikas virsotnēm, tās nav iecerētas kā cikls, rodas visa radošā mūža laikā un atspoguļo gan autora personīgās dzīves, gan mūzikas stila izmaiņas. Romantiski liriska apcere mijas ar dramatiskām un skaudrām epizodēm. Pārsvarā izmantotas tonalitātes ar daudzām zīmēm, trijdaļu forma, krāsaina, laikmetīga harmoniskā valoda, neizsmeļama figurāciju daudzveidība, episki rapsodisks, orķestrāls plūdums. Skaņdarbu sarežģītā mūzikas valoda prasa virtuozu pianisma tehniku, spēju izcelt faktūrā ieslēptu melodiju un daudzās kontrapunktiskās piebalsis. Plaši pazīstamas ir Sestā daina Fadiēz mažorā, veltīta Olgai Mediņai (1924).

Septītā daina, arī Fadiēz mažorā, veltīta Lilijai Ozoliņai (1931). Septiņpadsmitā daina sacerēta bez atslēgas zīmēm un taktssvītrām jaunas laikmetīgas mūzikas valodas un sarežģītu pēckara pārdzīvojumu iespaidā (1949).

Instrumentālā kamermūzika ir plaša un daudzveidīga: divi klavieru trio (1930, 1958), stīgu kvartets (1946), klavieru kvintets (1946), Četri stiķi četriem ragiem (1931), Concertino divām vijolēm ar klavierēm vai orķestri (1961). Divas vijoļsonātes, sonāte un sonatīne čellam, svīta obojai, sonatīne flautai, sonāte altam, Skabarga un citas miniatūras vijolei un klavierēm.

Simfoniskā mūzika: poēma Emīla Dārziņa piemiņai (1911), simfonija mi minorā (1913), tēlojumi Imanta (1923), Zilaiskalns (1924). Neoklasicistiskā Pirmā svīta (Prelūdija, Ārija, Gavote, 1922), no kuras Ārija ir kļuvusi pazīstama dažādos pārlikumos un ir viena no liriski izteiksmīgākajām plašas elpas melodijām latviešu mūzikā.

Romantiskā Otrā svīta (Skumja, Jūsma, Līksma, 1925) un patriotiskā Trešā svīta (Kurzeme, Vidzeme, Zemgale, Latgale, 1933). Garīgos pārdzīvojumus atklāj poēma stīgu orķestrim Pie baznīcas (1935) un simfoniskais skaņdarbs Nakts Ģetzemanes dārzā (1936).

No trim koncertiem divi ir čellam ar orķestri (1928, 1947); pirmais latviešu klavierkoncerts sacerēts 1932. gadā dodiēz minorā, veltīts pianistei Lilijai Ozoliņai, kura to neatskaņo ( jo izdara pašnāvību, nespējot citādi atrisināt savas traģiskās mīlas jūtas pret mūzikas autoru).


Opera Uguns un nakts paralēli ar Kalniņa Baņutu aizsāk latviešu nacionālās operas žanru. Tā veidota kā muzikāla drāma Riharda Vāgnera iespaidā ar vadmotīviem visiem galvenajiem personāžiem un pirmajā redakcijā bija iecerēta kā diloģija. Otrajā redakcijā 1924. gadā autors saīsina darbu līdz četriem cēlieniem: 1. cēliens Aizkraukles pilī - drāmas ekspozīcija, galveno tēlu raksturojums.

2. cēliens Burtnieku pilī, kur Lāčplēša cīņa ar velniem, mironi un pūķi iespaidīgi attēlota orķestrī.

3. cēliens Nāves salā daudzveidīgi atklāj Spīdolas tēlu, viņas mīlu pret Lāčplēsi un nicinājumu pret Kangaru.

4. cēliens Lielvārdes pilī sākas ar tautas svētku ainu un brašu dzīru kori, bet beidzas ar tautas vaidu intonācijām korī un traģisko divkauju. Raiņa lugas simboliskie tēli tiek adekvāti atklāti spilgtajā Mediņa lasījumā. Centrālā tēma ir cilvēka, tautas, cilvēces cīņa par garīgo brīvību, kas nav iespējama bez gudrības, mīlestības un daiļuma. Vokālā partija ir melodiski rečitējoša, pamatā izmantoti ariozo tipa dziedājumi. Orķestra partitūra simfonizēta, bieži balstīta vadmotīvu attīstībā. Lāčplēsis simbolizē tautas spēku un brīvības cīņas, raksturots ar fanfarveida vadmotīvu operas orķestra ievadā un majestātiskām vokālās partijas intonācijām. Laimdota ir sirsnīgs dzimtenes tēla personificējums, viņas vadmotīvs atvasināts no 1. cēliena ariozo šūpladziesmai tuvās melodijas. Spīdola personificē domu par tautas garīgo spēku, daili un mākslu. Tās pretrunīgā, mūžam mainīgā daba operā raksturota daudzveidīgi: orķestra priekšspēlē izskan eliptiska, disonējoša akordu secība, raksturojot Spīdolu kā brīvu, neatkarīgu, neparasta burvīga spēka nesēju. 1. cēlienā vokālajā partijā parādās lepnuma pilnais pašapliecināšanās motīvs Es esmu es!, kas attīstās plašā ārijā. Kangara egoisms, viltība un nodevīgums parādās 3. cēliena orķestra ievadā, Kangara hromatizētajā vadmotīvā.

Melnā bruņinieka bargi pavēlošais vadmotīvs saduras ar Lāčplēša raksturojumu operas finālā. Noslēgumā himniski izskan Lāčplēša vadmotīvs kā apliecinājums tautas varoņgara un brīvības alku nemirstīgumam.

© Anita Miķelsone. Izdevniecība Musica Baltica, 2005.