Atbildes, kuras tu meklē
Latvju rekviēms, 4.daļa Pastarā diena
E. Melngaiļa Latvju rekviēms, 4. daļa "Pastarā diena"
Jāņuvakars, jauktajam korim
E. Melngailis "Jāņuvakars", jauktajam korim
Senatne, jauktajam korim
E. Melngailis "Senatne", jauktajam korim
E. Melngailis "Tumša nakte, zaļa zāle", t.dz. apdare jauktajam korim
Bārenītes slavināšana, t.dz. apdare jauktajam korim
Zeltītas lapas, balsij ar klavierēm
Latvju rekviēms, 1.daļa Pamazām brauciet un klusu
E. Melngailis "Bārenītes slavināšana", t.dz. apdare jauktajam korim
E. Melngailis "Zeltītas lapas", balsij ar klavierēm
Tumša nakte, zaļa zāle, t.dz. apdare jauktajam korim
E. Melngaiļa Latvju rekviēms, 1.daļa "Pamazām brauciet un klusu"
Melngailis Emilis




(15.02.1874. Igatē - 20.12.1954. Rīgā)

Izcilākais latviešu mūzikas folklorists, pierakstījis aptuveni 5000 tautas melodiju, publicējis Latviešu mūzikas folkloras materiālu trīs krājumus un grāmatu Latvju dancis. Komponista savdabība izpaužas viņa daiļrades pamatžanrā - tautasdziesmu apdarēs un kora oriģināldziesmās, kas intonatīvi izaug no folkloras. Izcils kordiriģents, dziesmusvētku virsdiriģents (VI - IX), aktīvs mūzikas dzīves organizētājs, pedagogs, kaismīgs publicists un mūzikas kritiķis. Melngailis beidzis Rīgas pilsētas ģimnāziju, iestājies un studējis Drēzdenes konservatorijā, bet pabeidzis Pēterburgas konservatorijas kompozīcijas klasi pie Nikolaja Rimska-Korsakova. No 1906. līdz 1919. gadam strādā par vācu un angļu valodas pasniedzēju Taškentā. 1920. gadā atgriežas dzimtenē, kur apceļo novadus, pierakstot tautas melodijas, tādējādi saglabājot tās nākamajām paaudzēm.

Tematika galvenokārt saistīta ar latviešu sadzīvi, senatni, ieražām. Darbu pamatnoskaņa vitāla, optimistiska, tomēr Melngailis sacer arī pirmo latviešu rekviēmu (korim a cappella), darbus ar laikmeta sabiedriski politiskās dzīves rosinātu saturu, dabas tēlu alegorisku tvērumu, filozofisku liriku. Nedaudz pieskaras arī fantastikai simfoniskajā tēlojumā Velnu rija (1924).

Mūzikas valoda tik cieši saistīta ar folkloru, ka reizēm no tās nav atšķirama. Tā veidojas plašajā apdaru žanrā (korim ap 250, ansambļiem - ap 200). Melngailis skaitliski ir visbiežāk un visvairāk atskaņotais komponists dziesmusvētkos ar savām skanīgajām kora apdarēm dažādiem sastāviem. Padziļinot Jurjāna aizsākto diatonikas principu, noved to līdz konsekvencei. Ievieš polifonu - gan imitācijveida, gan kontrastpolifonu - faktūru, gan burdona daudzbalsību. Līdzīgi tautas apdziedāšanās tradīcijām, pretstata sieviešu un vīru korus, beigās apvienojot tos krāšņā dubultkorī ar sazarotu, pat desmitbalsīgu faktūru. Izmanto netradicionālas harmoniskas saskaņas - tradicionālo trijskaņu vietā netercu struktūras akordus ar sekundu, kvartu, kvintu skaņu iekļāvumu. Melngaiļa diatonisko pieeju tautas mūzikai vēlāk savās apdarēs dažādi attīsta komponisti Jēkabs Graubiņš, Volfgangs Dārziņš, Jānis Kalniņš, Aldonis Kalniņš, Selga Mence, Anita Kuprisa un daudzi citi.

Atsevišķos skaņdarbos Melngailis izmanto arī romantiskus mūzikas izteiksmes līdzekļus, stilizāciju.

Visnozīmīgākie ir kora darbi. Labākās tautasdziesmu apdares jauktajam korim ir Lokatiesi, mežu gali (1903), Bārenītesslavināšana (1911), Tumša nakte, zaļa zāle (1912), Rīgas torņa gala zīle (1921), kā arī daudzas citas, kas kopā ar ~ 100oriģināldziesmām korim daļēji tiek izdotas autora veidotā krājumā Birzēs i norās desmit burtnīcās (1902-1957). Krājuma nosaukumā tāpat kā citur lietota Melngaiļa senatnīgā latviešu valoda.

Neparasta ir dziesmusvētkos neiztrūkstošā jauktā kora dziesma Jāņuvakars (1926) no neuzvestā baleta Maija (Turaidas roze) ar autora libretu. Tā satur gan komponista pašsacerētas, gan folkloras melodijas un ir viena no daudzajām kompozīcijām tautas mūzikas garā.

Jāatzīmē arī episki nosvērtā Senatne (Jānis Rainis), kas komponēta vienā gadā (1904) un vienā tonalitātē ar Emīla Dārziņa romantisko tāda paša nosaukuma kordziesmu.

Dziesmas ar Raiņa vārdiem Daba i dvēs'le (1921) un Sirds tik grūta (1921) izceļas ar filozofisku vispārinājumu. Mēness starus stīgo (Aspazija, 1906) ir gaiša un sapņaina barkarola.

Latvjurekviēms sastāv no trim lēnām, sēru raksturā izturētām daļām ar Viļa Plūdoņa vārdiem: 1. Pamazām brauciet (1906) 2. Pamazām, palēnām (1912) 3. Saule riet (1921) un kaismīgi dramatiskas pēdējās, 4. dziesmas Pastarā diena (1911) ar Jāņa Raiņa draudpilno tekstu. Citā cikla redakcijā apvienotas sešas dziesmas.

Melngailis sacerējis arī reliģiska satura dziesmas - Mūsu Tēvs debesīs (1921) un korāļus.

Solodziesmas (~ 40) ir saistītas ar romantisku jūtu paleti, izteiksmīgu, deklamējošu melodiju. Labākās ir gaišā romance Sīkie pirkstiņi (Jānis Rainis, 1903), balādiskā Zeltītas lapas (Jānis Rainis, 1904), traģiskā Pie loga ziemas naktī (Jānis Poruks, 1938).

Neuzvests balets Maija (Turaidas roze, 1926); divi simfoniski tēlojumi - Velnu rija (1924) un Zilais kalns (1926), kuros īpaši jūtama Melngaiļa galvenās autoritātes mūzikā, krievu komponista Modesta Musorgska, ietekme. Protestējot pret Nikolaja Rimska-Korsakova instrumentāciju Musorgska operai Boriss Godunovs, Melngailis pats instrumentē šo operu un panāk tās uzvedumu Rīgas operteātrī 1924. gadā. Tautiskā raksturā izturēts Stīgu kvartets (1946). Klaviermūzikas pērles apkopotas krājumā Mazi meti, no kuriem pazīstamākās ir stilizācijas Menuetto in modo classico (1899) un Šopēns (1896), kā arī dziļi izteiksmīgā Vientulība (1899). Komponēti arī skaņdarbi vijolei un klavierēm, piemēram, Danči.

© Anita Miķelsone. Izdevniecība Musica Baltica, 2005.