Atbildes, kuras tu meklē
Musica dolorosa, stīgu orķestrim
P. Vaska Musica dolorosa, stīgu orķestrim
P. Vaska Grāmata čellam solo. 2. daļa Pianissimo
P. Vaska Mūzika aizlidojušajiem putniem, pūtēju kvintetam
Grāmata čellam, solo 2. daļa Pianissimo
Mūzika aizlidojušajiem putniem, pūtēju kvintetam
Vasks Pēteris

(16.04.1946. Aizputē)

Pirmais starptautiski atzītais latviešu komponists, kura darbi tiek regulāri atskaņoti dažādās pasaules koncertzālēs. Neparasti emocionālas un ekspresīvas mūzikas autors, jo raksta tad, kad nevar klusēt. To var saukt par neoromantismu, jauno garīgumu vai misijas apziņu - likt ieklausīties brīdinājumā, pamazām izzūdošajās dabas balsīs, attīrīt dvēseli no ierastās bezrūpības par pasauli, dzimteni, nākotni. Izmantotās 20. gadsimta tehnikas nav pašmērķis, tikai līdzeklis sludinātās vēsts realizācijai. Aleatorika, sonorika, minimālisms, diatonika, bet ne dodekafonija; maksimāls spriegums, bet ne bezizeja. Ceļš. Katarse. Cerība.

Sākums - Aizputes mūzikas skolā, baptistu mācītāja ģimenes mājas muzicēšanas tradīcijās. Seko mācības Emīla Dārziņa mūzikas skolas kontrabasa klasē, darbs operas orķestrī, kamerorķestrī un studijas Lietuvas konservatorijā, kur 1970. gadā viņš absolvē kontrabasa specialitāti. 1978. gadā Vasks beidz Latvijas konservatorijas kompozīcijas klasi pie Valentīna Utkina ar skaņdarbu simfoniskajam orķestrim Sastrēgumstunda. Jaunā komponista stils veidojas instrumentālajā kamermūzikā, tā ir daiļrades laboratorija, visplašāk pārstāvētais mūzikas žanrs. Jau pirmajos sacerējumos (Partita čellam un klavierēm: Prelūdija, Ārija, Tokāta, Postlūdija, 1974; In memoriam četrām vai divām klavierēm, 1977) valda spriegums, laikmetīgu mūzikas izteiksmes līdzekļu lietojums. Raksturīgi galēji kontrasti: vai nu dziļa traģika, vai neapvaldītas enerģijas uzliesmojums. Pēc Bēlas Bartoka vitālisma un neoklasicisma estētikas ietekmes spilgtākie iespaidi rodas no jaunās poļu kompozīcijas skolas: Kšištofs Pendereckis, Vitolds Ļutoslavskis, Henriks Mikolajs Gureckis pārsteidz ar saasinātu ekspresiju, jaunu kompozīcijas tehniku pārliecinošu lietojumu. Arī Vaska skaņdarbos noris intensīvs mūzikas valodas atjaunošanas darbs. Pirmām kārtām tā ir sonorika - jaunu skaņveides paņēmienu ieviešana, tradicionālo instrumentu tembra maiņa, ne tik daudz apkārtējās pasaules skaņu atdarināšana, cik intonatīvās izteiksmības, atsevišķas skaņas un tembra nozīmīguma izcelšana. Otrkārt - ierobežotā aleatorika, īpaši ritma brīva improvizēšana.

Pirmajā pūtēju kvintetā Mūzika aizlidojušajiem putniem (1977) rodas novatorisks lirisks tēls no putnu balsu un klausītāju asociāciju plūsmas apvienojuma.

Līdzīga ievirze Ainavaiar putniem flautai solo (1980, veltījums Imantam Sneibim). Personīgā klātbūtne uzsvērta flautista dziedājuma apvienošanā ar pūšanu un vārstu spēli.

Grāmata čellam solo (1978, veltījums Maijai Prēdelei) sastāv no divām kontrastējošām daļām fortissimo un pianissimo. Pēc nepārtraukta emocionāla kāpinājuma, dramatiskas agresijas un traģiskas kulminācijas pirmajā daļā, skaņdarba patiesā virsotne tiek sasniegta klusā posma apgarotajā apskaidrībā, kur čella flažoleti savīti ar solista iekšējo balsi - izdziedātu vai izsvilpotu melodiju.

Arī klaviermūzikā jauni izteiksmes meklējumi, spēle tieši uz stīgām, askētiska ierobežotība, pakārtoti satura atklāsmei - Mazā naktsmūzika (1978, veltījums Tālivaldim Deksnim), Baltā ainava (1980, veltījums Imantam Zemzarim), Rudens klaviermūzika (Quasiuna sonata, 1981). Atsevišķu instrumentu izzināšana raksturīga arī turpmāk: Moments Musicaux klarnetei solo (1977, veltījums Ģirtam Pāžem); Pieskārieni obojai solo (1982); Kantāte klavesīnam (1980); Cantus ad pacem (dziedājums mieram, ērģelēm, 1984); Vasaras dziedājumi sešām vijolēm (1984) vai skaņdarba versija Otrajā stīgu kvartetā; Sonāte kontrabasam solo (1986); Vientulības sonāte ģitārai (1990); Koncerts timpāniem un sitaminstrumentiem (1986); Vakara mūzika (Musique du soir mežragam un klavierēm, 1988); Sonāte flautai solo (1992); Fantāzija klavierēm Izdegušās zemes ainavas (1992); Pavasara klaviermūzika (1995); Trešais stīgu kvartets (Ziemassvētku, 1995); Ceturtais stīgu kvartets, veltījums mātei (1999), Kronos kvarteta pasūtījums.

Katrā no šiem skaņdarbiem klausītāja dzirde, kas radusi pie vēlīnā romantisma un impresionisma krāsu bagātības vai 20. gadsimta intelektuālajām rotaļām, tiek pakļauta garīgas koncentrēšanās pārbaudījumam, mūzika nevis jāapbrīno, jābauda, jāanalizē, bet jāizdzīvo. Līdz ar maksimāli godīgo un atkailināto komponista dvēseles atklāsmi (vēstuli, grēksūdzi) skaņās, arī laikabiedri ir aicināti risināt izdzīvošanas (pašanalīzes), nākotnes un pagātnes, ideālu un dzīves virsuzdevuma, sāpju, bezcerības un garīgas vitalitātes, atjaunošanās pretmetus.

Orķestra mūzika piesaka autora vārdu plašāk un nozīmīgāk. Labākie darbi sacerēti stīgu orķestrim. Šo - visemocionālāko - orķestra instrumentu dziedājums un ekspresija ir paša apgūta un tieši reaģējoša. Cantabile per archi (1979) tiešām ir izjusts dziedājums stīgām. Vēstījums stīgām, divām klavierēm un sitaminstrumentiem (1982) pārsteidz ar partitūras piesātināto, polifonizēto skaņurakstu, attīstības dramatisko virzību uz ticības, harmonijas sludinājumu. Sākotnēji iecerēts kā dabas saglabāšanas aicinājums, skaņdarbs vispārina jebkuras dzīvības, arī cilvēka, eksistences trauslumu.

Musicadolorosa (sāpju mūzika - māsas Martas piemiņai, 1983) ir viena no autora traģiskākajām partitūrām bez cerības un gaismas noslēgumā, tiešs un emocionāli iedarbīgs darbs.

Līdzīgi pūšaminstrumentu kvintetam Mūzika aizgājušajam draugam (1982), dzīvības pulsācija un sirdspuksti pretstatīti nāves nenovēršamībai, hromatizētas sāpju nopūtas neaptur laika bezkaislīgo ritējumu. Arī pirmā simfonija Balsis (1991, veltījums Juham Kangasam) sacerēta kamerorķestrim. Tā rodas pēc barikāžu laika, Trešās atmodas satricinošajiem griežiem, satur subjektīvi vispārinošas pārdomas par katra atbildību izcīnītās brīvības saglabāšanā. Godprātīgs darbs, kalpošana Dievam, tautai, sevis attīstīšanai kā Johana Sebastiāna Baha laikos, kā latvju dainu pasaulē, kā jebkurā garīgā esamībā. Simfonijas trīs daļas papildina viena otru: Klusuma balsis no zvaigžņotas nakts korāliskās atturības pāriet Dzīvības balsīs un emocionāli vibrē gan putnu gavilēs, gan saullēkta simboliskā starojumā. Trešajā daļā Sirdsapziņas balsis no cerībām jāatgriežas realitātē, kur gaisma, miers un dzīvība ir apdraudēti. Par saglabāšanu atbildīgs ikviens savas sirdsapziņas priekšā. 1995. gadā sacerēts Adagio stīgu orķestrim, 1996. gadā Musica Adventus (Trešā stīgu kvarteta pārveidojums). Bet vistālāk pasaulē aizskanējis vijoļkoncerts Tālā gaisma (1997, veltījums Gidonam Krēmeram - skolasbiedram), pēc bērnības atmiņu motīviem veidots darbs. Zalcburgas festivāla pasūtītajā pirmatskaņojumā kopā ar slaveno vijolnieku muzicēja Baltijas jauniešu kamerorķestris Kremerata Baltica. Austriešu kritika šo mūziku salīdzina ar Franča Šūberta lirisko patiesīgumu, jūtīgumu un smeldzi.

Simfoniskajam orķestrim pārliecinošs opuss ir slavinājums, augstā dziesma Krišjānim Baronam, Latvijas brīvībai un cilvēkiem - Lauda, kas sacerēta 1986. gadā pirms padomju režīma krišanas, pravietiski sludina gaismu, cerību un ticību labajam, nesamaitātajam kodolam cilvēkos.

Koncerts čellam - jauna virsotne komponista daiļradē. 1994. gadā to pirmatskaņo Dāvids Gerings ar Berlīnes radio orķestri. Latviešu kolēģis Kanādā Tālivaldis Ķeniņš publicē sajūsmas pilnu rakstu pēc koncerta ieraksta noklausīšanās: bez skaudības jūtu, ka būtu bijis laimīgs tādu uzrakstīt, pārvarīgi skaists savā emocionālajā strāvojumā. Dziļu pārdzīvojumu mūzika, Vaskam tik personīga - arī attiecībā uz dzimtenes likteni. Dzimtenes mīlestība viņa skaņdarbos ir vienmēr klāt. Pēteris Vasks sarunā pirms koncerta pirmatskaņojuma devis programmatisku skaidrojumu: cilvēku neatlaidība cīņā pret totalitāro režīmu, izturība, kas vainagojusies ar panākumiem, un varas manipulāciju atstātās pēdas katra dvēselē, kas gaida attīrīšanos...Pasaules harmoniju raksturo dziedājums (Canto), mierīgs temps, bet ātra mūzika autoram saistās ar agresiju, ļaunu pārspēku (Toccata), kas izjauc cilvēku dzīves plūdumu.

Otrā simfonija lielam simfoniskam orķestrim (1998) apkopo gaismas un tumsas nerimtīgo cīņu pasaulē. Tā pirmatskaņota Londonā, Alberta zālē, bet Latvijā izskan 2000. gadā Festivālorķestra izpildījumā.

Arī vokālajā, īpaši kora mūzikā rodas instrumentāli nospriegoti darbi: cikls sieviešu korim Ne tikai lirika (1977, Vitauts Ļūdēns), Zīles ziņa gan sieviešu, gan jauktā kora versijā (1982, Māris Čaklais), dramatiska poēma Zemgale (1989, Māra Zālīte). Bet viskaismīgāk un baisāk dzimtenes vēstures traģiskās lappuses atsegtas balādē divpadsmitbalsīgam jauktajam korim Litene (1993) ar tikpat ekspresīvu Ulda Bērziņa dzeju. Latviešu virsnieku iznīcināšanas vietu ilgus gadus klāja nodevības un aizmirstības klusums, padevīga nepretošanās ļaunumam vēsturiski neattaisnojās - latviešu tautas labāko, spējīgāko cilvēku zaudējumi 20. gadsimtā ir neatgriezeniski. Mūsu palicis par maz, lai drošu skatu raudzītos nākotnē, par maz, lai ticētu valodas un kultūras saglabāšanai paaudžu paaudzēs, pārāk sīka ir pašu interese par savu tautu un mantotajām vērtībām. Balāde izrauj no rāmās pašapmierinātības, atgādinot par vardarbības, iznīcības klātesamību, protestējot pret bezspēcīgo pasivitāti kara agresijas priekšā.

Ne tikai dramatisms sastopams Vaska skaņdarbos. Vēlēšanās atjaunināt tradicionālo latviešu kormūzikas statiku izraisa hepeningopusa Koncerts balsīm, diriģentam un komponistam (1976) rašanos. Dažādi sonorikas efekti un teatrālisms eksperimentālajā opusā vēlāk dod vietu rāmai un apgarotai lirikai. Vienkāršas un nesamākslotas, patiesas un emocionālas ir dziesmas Māte saule (1975, Jānis Peters), Madrigāls (1976, Klods de Pontū - Edvarts Virza), Mūsu Tēvs debesīs (1991, tēva piemiņai), Klusās dziesmas (1992, Knuts Skujenieks, Leons Briedis), Trīs Česlava Miloša poēmas (1994 ). 2000. gadā sacerēta Mesa - mana slavas dziesma un godinājums varbūt visstiprākajiem mūsu tautas ļaudīm, kurus aizsūtīja uz Sibīriju - uz turieni, kur viņus gaidīja bada nāve.

Līdzīgi Imanta Kalniņa Ceturtās simfonijas pirmās daļas mūzikai, arī Vaska simfonijas Balsis partitūra raisījusi horeogrāfa fantāziju un izmantota baletuzvedumā. Bet no mūzikas Pētera Krilova filmai Sižeta pagrieziens (1988) vēlāk top Koncertsangļu ragam ar orķestri, kas saistīts gan ar elēģiskām bērnības atmiņām, gan tautasdziesmas Pūti, pūti, ziemelīti intonācijām, gan putnu balsīm un lūgšanu.

© Anita Miķelsone. Izdevniecība Musica Baltica, 2005.