Atbildes, kuras tu meklē
Karaļmeita, jauktajam korim
Dūkņu sils, jauktajam korim
J. Vītola Dūkņu sils, jauktajam korim
Gaismas pils, jauktajam korim
J. Vītols "Dārgakmeņi", simfoniskā orķestra svītas 1. daļa Ametists
Saules svētki, jauktajam korim
Dūkņu sils, divu soprānu solo
Beverīnas dziedonis, jauktajam korim
J.Vītols Gaismas pils, jauktajam korim
J. Vītola "Variācijas par latviešu tautas dziesmas tēmu", klavierēm
J. Vītols "Karaļmeita", jauktajam korim
J. Vītols "Dūkņu sils", divu soprānu solo
J. Vītola Beverīnas dziedonis, jauktajam korim
Variācijas par latviešu tautas dziesmas tēmu, klavierēm
J. Vītols "Saules svētki", jauktajam korim
J. Vītols "Viļņu dziesma", klavierēm
Dārgakmeņi, Simfoniskā orķestra svītas 1. daļa Ametists
Viļņu dziesma, klavierēm
Vītols Jāzeps

(26.07.1863. Valmierā - 24.04.1948. Lībekā, pārbedīts Rīgā 27.06.1993.)

Izcila parādība latviešu mūzikas kultūrā - pirmais starptautiski pazīstamais latviešu komponists, ievērojamākais latviešu mūzikas pedagogs, ilgus gadus strādā Pēterburgas konservatorijā (1886-1918). 1919. gadā dibina Latvijas Konservatoriju, vada to no 1919. līdz 1944. gadam. Darbojies arī kā kordiriģents, mūzikas kritiķis, muzikāli sabiedrisks darbinieks. Viņa audzēkņu vidū Pēterburgā ir Sergejs Prokofjevs, Nikolajs Mjaskovskis, Jānis Zālītis, Ādolfs Ābele, Harijs Ore, bet Rīgā viņa vadībā 20.-30. gados izaug jauna latviešu komponistu saime - ap 60 komponistu, ērģelnieku, orķestra diriģentu. Top Jāzepa Vītola skola, kuras pedagoģiskos principus turpina lietot un pilnveidot viņa audzēkņi - Lūcija Garūta, Jēkabs Graubiņš, Helmers Pavasars, Jānis Norvilis, Volfgangs Dārziņš, Leonīds Vīgners, Jānis Ivanovs, Pēteris Barisons, Ādolfs Skulte, Bruno Skulte, Tālivaldis Ķeniņš un arī šo audzēkņu audzēkņi.

Latviešu mūzikas klasiķis - universāls meistars, kas aizsāk gan jaunus žanrus, gan pilnveido esošos. Sacerējis gandrīz 900 skaņdarbus sešdesmit gadu ilgā daiļrades gaitā. Ievērojama kultūrvēsturiska vērtība Vītola memuāriem - grāmatai Manas dzīves atmiņas.

Tematika - centrā tautas dzīves tēlojums gan senatnes, gan dabas, gan sadzīves atveidojumā. Ievieš latviešu mūzikā pasaku un fantastiskos tēlus, sacer romantiskus darbus, atspoguļojot jūtu pasauli.

Mūzikas valodai raksturīga domas un formas skaidrība, nosvērta, loģiska attīstība, episks nesteidzīgums. Melodijas bieži ir stāstošas, deklamējošas, tautiskas, vokālajā mūzikā autors jutīgi seko tekstam, latviešu valodas runas intonācijām, izmanto jaukto taktsmēru. Harmonijai raksturīgas gan blakus pakāpes un diatonika, raksturojot senatni, gan alterēti akordi un pat palielināta skaņkārta skaņdarbos ar fantastiku vai dramatisku saturu. Meistarīga kora un orķestra faktūra, klasiska formveide. Novatoriskums izpaužas jaunu žanru aizsākšanā: pirmās kora balādes, pirmā latviešu simfonija, pirmā simfoniskā poēma, pirmā rapsodija, pirmie latviešu klavierdarbi - sonāte, variācijas, etīdes, prelūdijas, mazurkas, parafrāzes par latviešu tautasdziesmām. Pirmie paliekošie darbi stīgu instrumentiem - stīgu kvartets, skaņdarbi vijolei un čellam.

Vītols ir dzimis Valmierā, uzaudzis Jelgavā, beidzis Pēterburgas konservatorijas kompozīcijas klasi ar zelta medaļu pie Nikolaja Rimska-Korsakova (1886), uzaicināts tur strādāt un nokļuvis Pēterburgas mūzikas elites - komponistu Aleksandra Glazunova, Anatolija Ļadova, mecenāta Mitrofana Beļajeva - sabiedrībā. 1917. gada revolūcijas izraisīto nemieru iespaidā atgriežas dzimtenē. Tagad viņa vārdā nosauktajā Latvijas Mūzikas akadēmijā iekārtota komponista piemiņas istaba, Vītolu ģimenes vasaras atpūtas vietā Gaujienas Anniņās - muzejs. Otrā pasaules kara beigās kopā ar lielu latviešu inteliģences daļu dodas trimdā, mirst 1948. gadā Lībekā, pārbedīts Rīgā 1993. gadā XXI dziesmusvētku laikā.

Kordziesmas (~100) ir vissvarīgākais Vītola mūzikas žanrs, neatņemama dziesmusvētku repertuāra sastāvdaļa, tajās autors sasniedz lielu tematisko un muzikālo dažādību, meistarīgu dzejas tēlu tulkojumu, formas un faktūras daudzveidību. Pēc tematikas dziesmas var iedalīt nosacītās grupās.

Vēsturiski patriotiskas jauktā kora balādes episki dramatiskā raksturā: Beverīnas dziedonis (Auseklis, 1891) un Gaismaspils (Auseklis, 1899) sākas stāstoši, vidusposmā sasniedz spraigu attīstību, beidzas himniski vienvārda mažorā.

Karaļmeita (Jānis Rainis, 1903) sākas brāzmaini, bet pašu daiļo karaļmeitu raksturo gracioza melodija.

Vītols sacer arī vīru kora balādes Krīvu krīvs (Fricis Brīvzemnieks, 1903), Uguns milna (Anna Brigadere, 1924), Dies irae (Vilis Plūdonis, 1930). Traģiskas iezīmes caurauž dziesmas Trīs nāves (Fricis Bārda, 1917), Veļu karš (Augusts Saulietis, 1928).

Pasaku fantastikas balādes ar meistarīgu dažādu tēlu personificējumu kora faktūrā: Rūķīši un meža vecis (Vilis Plūdonis, 1924), Karalis un bērzlapīte (Fricis Bārda, 1912), Dūkņu sils (Vilis Plūdonis, 1916). Pēdējā sevišķi gleznains ir dūkniņu atveidojums, izmantojot paralēlas lielas tercas diviem soprāniem solo.

Dziesmas ar daudzveidīgiem dabas tēliem - Bērzs rudenī (Fricis Bārda, 1919), Upe un cilvēka dzīve (Krišjānis Barons, 1903), izjustā vīru kora dziesma Mežezers (Anete Droste-Hilshofa - Atis Ķeniņš, 1900), Mēnestiņš meloja (Aspazija, 1928), himna pavasarim Saules svētki (Fricis Bārda, 1923). Tajās daudz izsmalcinātāka harmonija, alterēti akordi, poētiska tēlainība.

Dziesmas ar reliģisko tematiku, filozofiskas pārdomas, tostarp psiholoģiska poēma pēc Bībeles Dāvids Zaula priekšā (Fricis Bārda, 1928), korāļi.

Sadzīviski žanriskas dziesmas tautiskā izteiksmē - Rīgā pirku sirmu zirgu (dainu vārdi, 1931), Mana tauta sērdienīte (Anna Brigadere, 1927), vai pat austrumnieciskā raksturā - Trīs čigānu dziesmas (Fricis Bārda, 1914).

Tautas dziesmu apdares dažādiem kora sastāviem.

Vītols sacer divas svinīgas kantātes - Dziesma (Fridrihs Plostenieks, 1908) un Ziemeļblāzma (Leons Paegle, 1914),
vairākas baznīcas kantātes korim, solistiem un ērģelēm, piemēram, Marija un Marta (Ludis Bērziņš, 1937), kā arī oratoriju Jēzus Nācaretē (Kārlis Jēkabsons, 1942).

Solodziesma (~100) ir personiskākais autora žanrs, priekšplānā izvirzās cilvēka jūtu tēlojums, deklamējoša tipa melodijas, romantismam tipiski mūzikas izteiksmes līdzekli. Klavieru pavadījums meistarīgi papildina solista partiju. Jāatzīmē Mirdzas dziesma (Aspazija, 1893), Pie tava augstā, baltā loga (Jānis Poruks, 1906), Sapņu tālumā (Aspazija, 1905).

Vītols sacer pirmās nozīmīgākās bērnu dziesmas - Kārlītis; Kaķenīte (abām Jāņa Raiņa vārdi, 1921), kas folklorizējušās. Balādiskā raksturā komponētas Biķeris miroņu salā (Jānis Poruks, 1905), Tautas bēdās (Fricis Bārda, 1923). Vītola mīlestību uz latviešu folkloras mantojumu apliecina krājums 200 latviešu tautas dziesmas ar klavieru pavadījumu un arī klavierēm vien (1906 - I sējums, 1919 - II sējums).

Klaviermūzikā līdztekus Alfrēdam Kalniņam Vītols izveido augstvērtīgu darbu klāstu. Ap 70 sacerējumu, pārsvarā
miniatūras romantismam tipiskā izteiksmē - prelūdijas, etīdes, mazurkas, skerco. Viena no spilgtākajām ir programmatiskā jūras ainava Viļņu dziesma (1909).

No izvērstākiem darbiem virsotne ir jaunībā sacerētās Variācijas par latviešu tautas dziesmas tēmu (1891). Tās ir brīvas, romantiskas raksturvariācijas, kuru pamatā latviešu mūzikā vēlāk daudzkārtizmantotā Ej, saulīte, drīz pie Dieva melodija.

Vijolnieku repertuārā joprojām ir balādiskā Melodija (1887), arī Romance (1894) un Šūpuļdziesma (1919).

Čellam - Skice (1894), Stāsts (Rečitatīvs, 1894).

Simfoniskajā mūzikā Vītols aizsāk simfonijas žanru, sacerot divas simfonijas (1887, 1901), kas nav saglabājušās
līdz mūsdienām, nozīmīgākās partitūras ir svītas, tēlojumi, uvertīras, poēmas, parafrāzes, Fantāzija (par latviešu tautas dziesmām vijolei ar orķestri, 1906). Visspožākais instrumentācijas paraugs ir svīta Dārgakmeņi (1924) piecās dalās (Ametists, Smaragds, Pērles, Rubīns, Briljants), daļēji austrumnieciskā kolorītā.

Dramatiskā uvertīra (1895) veidota sonātes formā, pēc satura sasaucoties ar senatnīgo vēstījumu kora balādēs. Komponists sacerējis mūziku Annas Brigaderes pasaku lugām Sprīdītis (1903), Karalis Brusubārda un princese Gundega (1913). Tautiski žanriski, latviski darbi ir poēma Līgo
svētki (1889) un Latvju lauku serenāde (1934).

© Anita Miķelsone. Izdevniecība Musica Baltica, 2005.