Atbildes, kuras tu meklē
Lībiešu sievietes tērps
Lībiešu sieviešu rotas
Lībiešu vīrieša tērps

Tautības un etniskās grupas
Kultūra
Pilsētas un novadi
Politiskās attiecības
Kari un nemieri


Lībieši  (arī līvi, lībji; Livones, Liven) 

Viena no senākajām Baltijas ciltīm, kas pēc valodnieku atzinuma 1.gt. pr. Kr. atdalījās no Baltijas somiem. To priekšteči bijuši neolīta ķemmes-bedrīšu kultūras nesēji, kas Latvijas teritorijā ienāca 3.gt. pr. Kr. Izteikti arī atšķirīgi uzskati, ka lībieši (vismaz viena daļa) vēlajā dzelzs laikmetā bijuši jaunienācēji no ZA. Agro metālu laikmetā un agrā dzelzs laikmetā somugriem raksturīgi bija mirušos apbedīt akmens šķirstos uzkalniņkapos, bet vidējā un vēlā dzelzs laikmetā aizgājēji guldīti akmeņkrāvumu kapulaukos. Aizvēsturē lībiešu kultūras uzplaukums saistāms ar vēlo dzelzs laikmetu. To laiku lībiešiem katrā viņu apdzīvotajā novadā bija citādas apbedīšanas tradīcijas (uzkalniņkapi, līdzenie kapi ar kremācijām un inhumācijām). Latvijas teritorijā (pēc F. Beninghofena hipotēzes) vēlajā dzelzs laikmetā dzīvojuši ~ 20 tūkst. lībiešu un ~135 tūkst. baltu iedzīvotāju (kurši, zemgaļi, latgaļi, sēļi). 12-13.gs. iespējams noteikt 4 Vidzemes lībiešu apdzīvotās teritorijas - Daugavas, Turaidas (Gaujas), Metsepoles un Idumejas zemes. Lībieši dzīvojuši arī Ziemeļkurzemē un citur (Aizkraukles pilskalns; Daugmales pilskalns). 12-13.gs. Ziemeļkurzemē notikusi vietējo lībiešu pārkuršošanās jeb kuronizācija. Šis process atspoguļots arī Indriķa hronikā - visi Kurzemes iedzīvotāji tur saukti par kuršiem (curones).

Senākā zināmā rakstītā liecība par lībiešiem ir Sakšu Gramatiķa vēstījums par Brovalas kauju ap 750.g. (sarakstīts 13.gs.sāk.). Drošas ziņas saglabājušās Kijevas Pečoru klostera mūka Nestora hronikā "Pagājušo laiku stāsts", kur lībieši 12.gs. sākumā minēti meslu maksātāju skaitā. Daudz ziņu par lībiešiem ir "Indriķa hronikā". Sakarā ar pievēršanu katoļticībai Ikšķiles lībiešiem uzcelta pils un baznīca (pirmās zināmās mūra celtnes Baltijā). 1212.g. lībieši kopā ar latgaļiem piedalījās pirmajos Latvijas teritorijā zināmajos nemieros - Autīnes sacelšanās un mēģināja padzīt vāciešus no savas zemes. 13.gs. beigās un 14.gs. 1.pusē lībiešiem raksturīgie personvārdi minēti arī t.s. Rīgas parādnieku grāmatā.

Pēc vietvārdu izcelsmes valodniece V.Dambe secinājusi, ka lībieši nav bijuši kompakta etniska vienība, bet starp viņiem bijuši arī citu valodu runātāji. J.Endzelīns, vēlāk arī V.Dambe izvirzījuši viedokli, ka Ziemeļkurzemē pirmie ienākuši kurši un tikai pēc tam sākumā jūrmalā, vēlāk arī gar upēm apmetušies lībieši vai citi to radi. Pēc Piltenes vaku grāmatas (1582-1583) personvārdu analīzes vēsturnieks P.Johansens secinājis, ka jūrmalas ciemu iedzīvotāju sastāvs bijis stipri raibs - 52% bijuši latvieši, 25% - vācieši vai pēc vārdiem nenosakāmas izcelsmes un 23% - lībiešu. Tomēr arī šie 23% nav pietiekami droši, jo tur pieskaitīti arī igauņi (sāmsalieši). Nav arī zināms, vai 16.gs. piekrastē bijis dzirdams lībiešu pašnosaukums rāndanikā (jūrmalnieks). Piekrastes zvejniekciemos līdzās pastāv un cieši savijušās 2 vietvārdu sistēmas - lībiskā un latviskā. Par baltu klātbūtni lībiešu ciemos liecina senākie vietvārdi, sākot no 13.gadsimta.

19.gs. vidū, kad Pēterburgas akadēmija sāka pētīt Krievijas mazo tautu valodas, 1846.g. vasarā Latvijā ieradās akadēmiķis A.J.Šēgrēns (Sjögren) un mākslinieks A.G.Pecolds (Pezold). Apsekojuši Vidzemē Salacas, Cēsu un Valmieras novadus, pētnieki lībiešu valodas pratējus tur vairs neatrada, bet Pecolds uzzīmēja lībiešu tautastērpus. 1852 A.J.Šēgrēns ieradās Ziemeļkurzemē un Ventspils un Dundagas novados saskaitīja 2324 lībiešus, kas prata valodu. Pēc Šēgrēna nāves lībiešu pētīšanu turpināja akadēmiķis F.J.Vīdemanis. 1861 iznāca viņa rediģētā lībiešu valodas gramatika un vārdnīca 2 sējumos. Vīdemanis bija uzdevis saviem vietējiem palīgiem lībiešiem N.Polmanim un Prinčiem (J.Princs, P.Princs un J.P.Princs) tulkot Mateja evanģēliju lībiešu A un R izloksnē (izdota 1863, Londonā). 1.pasaules karš pārtrauca lībiešu valodas un kultūras pētniecību. Notika lībiešu piespiedu evakuācija. Dzimtajos ciemos viņiem bija iespējams atgriezties tikai 1920 pēc Latvijas Republikas nodibināšanas. Kara gados mājas bija nopostītas , iedzīve iznīcināta.

Pēc agrārās reformas (1920-1937) bezzemnieki un kalpi arī lībiešu ciemos saņēma ~ 7 ha lielus zemes gabalus. Zeme piekrastē bija neauglīga, purvaina vai smilšaina, tāpēc galvenais lībiešu ciemos iztikas avots joprojām bija zvejniecība.

1920 Tartu tika nodibināta "Dzimtās valodas biedrība", kas atsāka lībiešu pētniecību. Ziemeļkurzemes lībiešu ciemos trūka inteliģences, kas varētu apzināt un saglabāt tautas kultūras vērtības, tāpēc īpaši liela nozīme bija somu un igauņu zinātniskajai darbībai lībiešu vidū. 1921-1926 iznāca 5 nelielas lībiešu valodas lasāmgrāmatas, 1924 Tallinā tika izdota K.Staltes dzejoļu krājums "Līvõ lōlõd" ("Lībiešu dziesmas").

1920-1940 Ziemeļkurzemes lībiešu ciemos darbojās 1. un 2.pakāpes (Mazirbē) pamatskolas ar latviešu mācību valodu. 1923 šajās skolās fakultatīvi sāka mācīt lībiešu valodu (skolotājs M.Lepste).

Lībiešu savienība centās panākt no Latvijas valdības atļauju īpaša lībiešu pagasta dibināšanai, kurā tiktu apvienota lībiešu apdzīvotā teritorija Ziemeļkurzemē vienā administratīvā vienībā. Tomēr lībieši neuzņēmās izdevumus šā pagasta uzturēšanas izdevumus un valdība iesniegumu noraidīja.

1932 Rīgā nodibinājās Lībiešu draugu biedrība; tika izdots lībiešu kalendārs (1932) un gadagrāmata (1933, 1934). 1931-1939 iznāca laikraksts "Līvli" ("Lībietis"), ko finansēja Somijas Akadēmiskais radutautu klubs (līdz 1933 iznāca Jelgavā, pēc tam Mazirbē; red. K.Stalte).

Dievkalpojumi lībiešu valodā notika līdz 1938 (ar pārtraukumiem; pēdējais - Lībiešu tautasnama atklāšanā). 1939 Helsinkos lībiešu valodā iznāca garīgo dziesmu krājums (sast. K.Stalte), K.Stalte pārtulkoja arī Jauno Derību (Ūž Testament, izdota 1942, Helsinkos). 1939 ar Latvijas valdības, igauņu, somu un ungāru atbalstu Mazirbē tika uzcelts Lībiešu tautasnams.

1940 Lībiešu tautasnamu nacionalizācija, grāmatas lībiešu valodā pasludināja par nederīgām, bibliotēka tika slēgta. 1945, kad Tartu universitātes Somugru valodas katedra rīkoja ekspedīciju uz Ziemeļkurzemes lībiešu ciemiem (vad. akad. P.Ariste; pavisam savākts ~12 tūkst. folkloras vienību), tur pavisam dzīvoja 800 lībiešu.

Padomju varas stagnācijas gados vienīgās lībiešu sanāksmes vietas bija dziesmu ansambļi. Ventspilī darbojās ansamblis "Kāndla" ("Kokle"; dib.1971), Rīgā "Līvlist" (dib.1962, 1972). Tā nozīmīgākais sasniegums bija uz tautas tradīciju un folkloras pamata radītais uzvedums "Lībiešu kāzas" ("Līvlist kōzgõnd").

Trešās atmodas sākumā 1988.26.XI tika atjaunota Lībiešu kultūras savienība "Līvōd kultūr Īt"; no 1993 II atguva agrāko nosaukumu "Līvō Īt"). 1990 atsāka iznākt kalendārs.

Lībiešu dzīvesveida un kultūras saglabāšanai 1991.4.II Ziemeļkurzemes piekrastē tika izveidota īpaši aizsargājama teritorija - Lībiešu krasts (Līvōd Rānda). 1991.19.III ar likumu lībieši tika atzīti par Latvijas seno pamattautību, par kuras kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu atbildību uzņēmās valsts. 1992 atjaunoja laikraksta "Līvli" izdošanu, no 1993 iznāca arī laikraksts jauniešiem tikai lībiešu valodā - "Līvli +". 1994 tika izveidots lībiešu kultūras centrs "Līvõ kultur sidām", kas izdeva žurnālu "Õvā". ("Straume", daži nr.). 1991 iznāca lībiešu - latviešu sarunvārdnīca (V.Šuvcāne, E.Žagare).

Ik vasaru (kopš 1989) Mazirbē notiek lībiešu svētki. Kopš 1992 vasarās Mazirbē tiek organizētas bērnu vasaras nometnes.

1989 bija 40 lībiešu valodas pratēju, 1997 - 15.

Izmantotā literatūra:

  1. Lībieši [rakstu krāj.
  2. sast. K.Boiko]. R., 1994.

"Tildes Datorenciklopēdija Latvijas Vēsture" © Tilde, 1998-2012