Atbildes, kuras tu meklē

Skatuves māksla


Jaunušana Nacionālais teātris

Alfrēda Jaunušana vadītais Nacionālais teātris (LPSR A.Upīša Akadēmiskais drāmas teātris) no 1967.gada līdz 1981.gadam.

Alfrēds Jaunušans dzimis Rīgā 1919. gada 24. martā. Mācījies Drāmas teātra studijā (1945-1948), kopš 1947. gada šā teātra aktieris. Kopš debijas režijā ar J. Ļutovska drāmu "Ģimenes lieta" (1955) A. Jaunušans iestājas par psiholoģiski motivētu "caurspīdīgu" aktieri, tēla radītāju šim teātrim neraksturīgās spilgtas formas izrādēs. Režisoru saista "nepareizie" cilvēki, cēlonības izpēte, kā konceptuālu uzdevumu aktierim izvirzot jautājumu, kāpēc cilvēks nonāk liktenīgās dzīves krustcelēs (V. Līnes Roze P. Pētersona lugā "Man trīsdesmit gadu", 1962, u.c.) Režisora nodomi formas ziņā pārliecinošāk īstenojas, sākoties ilgstošai sadarbībai ar scenogrāfu Gunāru Zemgalu.

Būdams teātra mākslinieciskais vadītājs (1966-1987), A. Jaunušans savus programmas darbus iestudē ar jaunākās paaudzes aktieriem A. Liedskalniņu, U. Dumpi, Ģ. Jakovļevu, A. Kairišu, taču kopā ar režisoru M. Kublinski viņš rosina jaunas radošas izpausmes prominentajam meistaru ansamblim, kuru pārstāv A. Klints, A. Videnieks, V. Līne, L. Freimane, E. Radziņa, K. Sebris, J. Kubilis un citi. Turpinot "nepareizo" indivīdu likteņpētniecību, A. Jaunušans ideālu sasniedz T. Viljamsa "Ilgu tramvaja" iestudējumā (1969) ar A. Liedskalniņu Blanšas lomā. Romantiskajam teātrim raksturīgās iezīmes - galvenā varoņa ārkārtējība, traģiska vainas apziņa - izpaužas A. de Misē "Lorencačo" (1973) iestudējumā ar Ģ. Jakovļevu titullomā. A. Jaunušana fantāzija, asprātīgie situāciju piedāvājumi provocē aktieru spēles azartu un improvizāciju komēdiju interpretācijās. Poētiski viegls un smalkjūtīgs ir F. Molnāra "Lilioma" (1971) iestudējums. Im. Kalniņa karuseļnieka dziesma no šīs izrādes kļuvusi par Nacionālā teātra himnu. Saasinot personāžu attiecības un kaislības, A. Jaunušans atbrīvo R. Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos" (1975) no sadzīves izspēles rutīnas. Aktuālas morālās degradācijas pazīmes režisors brīdinoši akcentē H. Gulbja "Aijā žūžū, bērns kā lācis" (1968) un P. Putniņa "Paši pūta, paši dega" (1972) sociālkritiskajās komēdijās. 80. gados skatītāju tūkstošus pulcina brīvdabas lieluzvedumi - "Skroderdienas Silmačos" Druvienā, brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laiki" Vecpiebalgā un M. Zariņa "Didriķa Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi" Dundagā. Kā pedagogs A. Jaunušans profesionāli skolojis vairākas aktieru paaudzes.

1987. gadā par teātra galveno režisoru kļūst Mihails Kublinskis. Viņa neilgajā vadības laikā Nacionālais teātris atgūst vēsturisko nosaukumu (1988). M. Kublinska inscenējumiem raksturīga estētiski izsmalcināta vizuālā forma, saskaņota krāsu tonalitāte, mūzikas izvēle, ekscentrikas elementi aktieru tēlojumā. Viņa izrāžu centrā visbiežāk brīvdomātāji, izaicinātāji, ideālisti, bezkompromisu personības. Tādas radījuši: K. Sebris (J. Smūla "Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens", 1967), L. Freimane (Sofokla "Elektra", 1968), G. Cilinskis (M. Friša "Santa Krusa", 1971), L. Kugrēna (L. Gurko "Elektra, mana mīla", 1977), E. Radziņa un I. Burāns (Dž. Goldmena "Lauva ziemā", 1980), J. Reinis un L. Kugrēna (V. Šekspīra "Romeo un Džuljeta",1984).

A. Jaunušana darbības laikā par jaunās paaudzes līderi režijā izvirzās Valdis Lūriņš, kurš plastiski dinamiskās formās aktualizē A. Upīša vēsturisko traģēdiju "Spartaks" (1977) un kā aizraujošas rotaļas iestudē bērnu izrādes (E. Kestnera "Emīls un Berlīnes zēni", 1979).

A. Jaunušans miris 2008. gada 24. jūnijā, apbedīts Meža kapos.

Lilija Dzene

© Tilde, 2011