Atbildes, kuras tu meklē

Tautas tradīcijas


Suitu kultūrtelpa

Suiti ir neliela katoļu kopiena luteriskajā Kurzemē, kas mūsu dienās Latvijas rietumu daļā apdzīvo Alsungas novadu, Gudenieku pagastu Kuldīgas novadā un Jūrkalnes pagastu Ventspils novadā.

Vēstures ritumā suitu apdzīvotajā teritorijā mijušās lībiešu, kuršu, skandināvu, vāciešu un poļu kultūras. Katra no tām atstājusi zināmu ietekmi, laika gaitā veidojot tikai vietējo iedzīvotāju - suitu - kultūrai raksturīgas iezīmes. Suitu kultūras savdabību ietekmējis arī reliģiskais citādums, kā arī tradicionālajā zemkopju un zvejnieku dzīves veidā sakņotās tradīcijas. Savulaik zināmā nošķirtība no kaimiņiem (luterāņiem) sekmējusi laulības pašu suitu vidū, tāpēc suitos grūti atrast vietējo, kas "suitam nav rada".

Suitu kultūrā cieši savijušies kristīgie priekšstati un tradicionālās kultūras un folkloras vērtības. Tas suitos uzskatāmi redzams aizsargzīmju pielietojumā - aizsargājot savu īpašumu, cilvēku un lopu veselību un drošību, (arī mūsu dienās) tiek lietoti gan slīpie un lietuvēna krusti, saulītes ornaments, gan formula K+M+B (trīs Austrumu gudrie: Kaspars, Melhiors, Baltazars), mājās tiek turēts pasvētīts krīts, ogles, zāles un ūdens.

Suitu kultūrtelpu raksturo savdabīga valoda (latviešu valodas lībiskais dialekts), kas ir nozīmīga suitu mutvārdu tradīciju (tautasdziesmas, ticējumi, vietvārdi, nostāsti, dzīvesstāsti u.c.) nesēja.

No mūža godu tradīcijām (kristības, kāzas, bēres) suiti visvairāk akcentē kāzas. To norise ir bagātīgi fiksēta, t.sk. arī filmās "Dzimtene sauc" jeb "Kāzas Alsungā" (rež. Aleksandrs Rusteiķis, 1935) un "Cerību lauki" (rež. Andris Slapiņš, 1987). Kāzu skatos suitu dziedātājas redzamas arī filmās "Pūt, vējiņi" (rež.. Gunārs Piesis, 1973) un "Dzīvīte" (rež. Aivars Freimanis, 1989). Suiti tic, ka savā novadā reiz atkal izdosies sarīkot īstas suitu kāzas, tāpēc mantotās zināšanas tiek uzturētas dzīvas, aktualizējot tās suitu etnogrāfisko ansambļu repertuārā.

Jāņi, Zāļu dienas un Miķeļi ir vēl dzīvi uzturētas tradīcijas no gadskārtu cikla. Divas pēdējās ir ciešā saistībā ar katoļu baznīcas tradīcijām.

Viena no spilgtākajām suitu kultūras izpausmēm ir suitu sieviešu (suitu sievu) līdz pat mūsu dienām praktizētā tradīcija - vokālā burdona daudzbalsība, kas veidojas, šaurapjoma teiktajai melodijai (rečitatīvam) pārklājoties ar t.s. dūdu burdonu (uz skaņām ‘e - o`). Vienu un to pašu melodiju (variējot), var izpildīt dažādos funkcionējošos kontekstos (piem., ģimeņu godos, gadskārtās, citos svētkos, darba un sadzīves situācijās), attiecīgi mainot teksta saturu, kas ir konkrētu situāciju raksturojošs, lakonisks un saturā dažkārt nesaudzīgs (apdziedāšana). Suitu izdaudzinātais šerpais raksturs visspilgtāk izpaužas tieši suitu sievu spraigi atskabargainajā un kolorītajā dziedājumā. Tā vien liekas, ja patrāpīsies ceļā - tiksi "nolikts pie vietas". Tieši dziedošās suitu sievas mūsdienās ir kļuvušas par raksturīgāko suitu kultūras zīmolu, pēc kura to pazīst visā Latvijā.

Nozīmīga suitu kultūras zīme ir arī detaļās un krāsu salikumā bagātīgais un greznais tautastērps. Tā spilgto krāsu (galvenokārt sieviešu apģērbā) dēļ radies teiciens: "Saģērbies kā tāds suits.". Suiti ne tikai lepojas ar grezno tērpu, bet sekmē tā darināšanas prasmju saglabāšanu un atjaunošanu. 2008. gadā, iesaistoties visām paaudzēm, Alsungā atjaunota suitos gandrīz izzudusī tradicionālās aušanas (tautastērpa gatavošanas) prasme.

Savdabīgās kultūras dēļ suiti ik pa laikam nonākuši pētnieku un sabiedrības uzmanības lokā. Jau 1924. gadā suiti Rīgā demonstrē suitu dziedāšanas un tautas mūzikas instrumentu spēles prasmes. Suiti, pārstāvot savu kultūru, gadu desmitiem un vēl joprojām piedalās neskaitāmos tradicionālās un laikmetīgās kultūras pasākumos Latvijā un ārpus tās. Suitu mantojums ir iedvesmas avots radošajiem profesionāļiem, kuru darbos parādās ne tikai suitu tradīcijas savdabīgās nokrāsas, bet bieži vien kā izpildītāji aicināti arī paši suiti (suitu sievas). Apbrīnojama ir viņu spēja tikt galā ar tradīcijas nesējam netipiskām situācijām. Tāpat būtiska ir suitu kultūras klātbūtne Latvijas Dziesmu un deju svētkos (mūzikas un horeogrāfiskais repertuārs, tautastērpi).

Suitu kultūras lielākā vērtība ir paši suiti - cilvēki, kas cauri gadsimtiem uzturējuši un saglabājuši savas tradīcijas. Vēsturiskie notikumi Latvijā nav bijuši saudzīgi arī pret suitiem un viņu kultūru. Tomēr suiti nepadodas. Saikne ar paaudzēs mantoto tradīciju tiek uzturēta etnogrāfiskajos ansambļos Alsungā, Gudeniekos un Jūrkalnē. Tradīcijas pārmantotāji ir bērnu un jauniešu folkloras kopas Alsungā un Basos.

Nozīmīgs faktors suitu identitātes stiprināšanā un kultūrtelpas saglabāšanā ir 2001. gadā dibinātā biedrība "Etniskās kultūras centrs "Suiti"". Pateicoties tās darbībai, suitos aktivizējusies tradīciju praktizētāju apzināšana, izzūdošo tradīciju (kokļu, dūdu spēle, tradicionālie amati, svētku tradīcijas u.c.) atjaunošana, suitu kultūras mantojuma popularizēšana un tālāknodošana ar formālās un neformālās izglītības palīdzību. 2009.gada oktobrī suitu mērķtiecība un apņēmība saglabāt savu kultūras mantojumu ir kļuvusi par izcilu paraugu Latvijas un pasaules mērogā, jo suitu kultūrtelpa iekļauta UNESCO Neatliekami glābjamo kultūras vērtību sarakstā.

Suitu identitātes apziņa un tradīciju dzīvotspēja mūsdienās stiprina ne tikai suitu, bet arī latvisko identitāti kopumā.

Literatūra

Kursīte, Janīna (Red.) Suitu identitāte - Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2005. - 175 lpp.
Nasteviča, Dace. Dziesminiece Veronika Porziņģe. - Rīga: Preses nams, 1999. - 312 lpp.
Šperliņš, Jānis. Senās suitu kāzas un ķekatas. P.Šmita red. - Rīga: Latviešu folkloras krātuve, 1937. - 161 lpp.
Upenieks, Pēteris. Balandnieki. - Rīga: Madris, 2005. - 760 lpp.
Vēveris, Ervins (Sast.) Suitu pūrs. - Rīga: Avots, 1991. - 160 lpp.

Signe Pujāte

Skatīt arī Suitu novada lapa

Skatīt arī Alsungas suitu sievu tradicionālās dziedāšanas paraugi

© Tilde, 2011