Atbildes, kuras tu meklē

Vizuālā māksla


Purvītis Vilhelms, ainavas

Pavasara ūdeņi (Maestozo; ap 1910); Ziema (ap 1908); Pavasarī (Ziedonis, 1933–1934). Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājums.

Vilhelms Purvītis (1872-1945) Latvijas mākslas pazinēju un plašākās sabiedrības aprindās atzīts par vienu no ievērojamākajiem Latvijas 19. gadsimta beigu, 20. gadsimta pirmās puses māksliniekiem un mākslas institūciju veidotājiem. Viņš radījis neoromantisku noskaņu piesātinātu, stingri strukturētu, koloristiski daudzveidīgu nacionālās ainavas tēlu.

Vilhelms Kārlis Purvītis dzimis 1872. gadā Rīgas apriņķa Jaunpils (tagad Zaubes) Jaužos zemnieka un namdara ģimenē. No 1890. līdz 1897. gadam mācījies Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kuru beidzis ar izcilību. Studiju gados un vēlāk Purvītis iepazinās ar Rietumu vecmeistaru tradīciju, krievu reālistiski lirisko ainavu, skandināvu, vācu, skotu, franču jaunāko virzienu gleznotāju sasniegumiem un kļuva par vispusīgi izglītotu meistaru. Apmeties pēc studijām Rīgā, viņš iesaistījās vietējā mākslas dzīvē, kā arī piedalījās daudzās izstādēs Sanktpēterburgā, Francijas un Vācijas pilsētās, kļūdams par starptautiski slavenu mākslinieku.

Gadsimtu mijā veidojās Purvīša tipiskā ainava: visbiežāk viņš gleznoja bērzu birzis, priežu audzes, sniega kupenas, ledus gabalus un vižņus gar upju krastiem, agra pavasara šķīdoni, strauji tekošus strautus vai pārplūdušu upju un ezeru mierīgos klajumus, pavasara ziedošos kokus vai rudens krāsainās lapotnes. Tika apcerēta dabas mūžīgā dzīve, gada un dienas laiku mija, dabas stihiskie spēki, ūdens, vēja un gaismas dinamika. Motīvu atlase un organizācija ļāva rast raksturīgu un vienlaikus majestātisku nacionālās ainavas koptēlu. Krāsu variācijas, kontūru mīkstinājumi, atsevišķa triepiena tehnika padara Purvīša ainavas brīvi gleznieciskas, tomēr saglabājot stingru un stabilu kompozicionālo uzbūvi.

No 1906. gada līdz 1909. gadam viņš dzīvoja un strādāja Tallinā; atgriezies Rīgā, sāka vadīt Rīgas mākslas skolu, strauji aktivizējot vietējo mākslas izglītību. Pirmā pasaules kara laikā mākslinieks 1915. gadā spiests doties uz Petrogradu, 1917. gadā - uz Norvēģiju. Pēc atgriešanās Rīgā Purvītis 1919. gadā kļuva par jaundibinātās Mākslas akadēmijas rektoru un Rīgas Mākslas muzeja direktoru. Akadēmijā viņš vadīja Dabasskatu darbnīcu, kuras absolventi Latvijas mākslas vēsturē tiek saukti par Purvīša skolu. Mākslinieks organizēja daudzas Latvijas mākslas izstādes Eiropas pilsētās. Neatkarīgās Latvijas mākslas pasaulē Purvītis bija kļuvis par augsti cienītu dzīvu klasiķi un neapstrīdamu autoritāti.

Arī daiļrades perioda beigu cēlienā Purvītis turpināja attīstīties, eksperimentējot, meklējot jaunus motīvus (pievēršoties pilsētas tēmai), variējot kolorītu, kura dažkārt dramatiskā, citkārt idilliskā un vibrējošā bagātība tika sasniegta ar dažāda rakstura un ritma otas triepieniem. Viņa darbu oriģināli, kas atkārtoti neskaitāmās reprodukcijās un iztirzāti daudzās publikācijās, to nezūdošā suģestija, padarījusi gleznotāju par centrālo personību visā 20. gadsimta pirmās puses Latvijas mākslas vēsturē.

Vilhelma Purvīša mūžs noslēdzās 1945. gadā bēgļu gaitās Vācijā.

Raksturīgi V. Purvīša ainavu piemēri no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas

"Agrs pavasaris". 1898-1899. Audekls, eļļa. 56,7 x 74,8
"Ziemas ainava" ("Marta vakars"). Ap 1900. g. Audekls, eļļa. 101,5 x 143,7
"Pavasara ūdeņi" ("Maestozo"). Ap 1910. g. Audekls, eļļa. 102,5 x 144
"Ziema". Ap 1910. g. Audekls, eļļa. 69 x 99,5
"Mazpilsētas nomale". 1920. gadu beigas. Kartons, eļļa. 70,5 x 100
"Tilts". Ap 1930. g. Kartons, eļļa. 70 x 101
"Pavasarī" ("Ziedonis"). 1933-1934. Kartons, eļļa. 73 x 104

Eduards Kļaviņš

© Tilde, 2011