Atbildes, kuras tu meklē

Mūzika


Ivanovs Jānis, Simfonijas

Jānis Ivanovs (1906-1983). Simfonijas (1933-1983).

Nav iespējams paiet garām Jāņa Ivanova (1906-1983) simfonijām, neizkropļojot priekšstatu par veselu pusgadsimtu latviešu kultūras attīstībā. Lai gan profesora 24 Skicējumi klavierēm un 15 Vokalīzes korim ir smalki izstrādāti darbi, apliecinājums viņa talantīgumam arī miniatūras žanrā, savu īpašo vietu Latvijas mūzikas vēsturē Jānis Ivanovs ieņēmis kā komponists ar izteiktu domāšanas vērienu. Viņa radošā mantojuma lielums izpaužas ne tikai mākslinieciskajā aspektā, bet arī kvantitatīvi. Nevienam citam Latvijā nav izdevies sacerēt 21 simfoniju, būtībā veselu orķestra mūzikas arhipelāgu, kura pamatus vēl joprojām apskalo latviešu kompozīcijas skolai tik tuvās romantiskās lirozofijas straumes.

Pirmās trīs simfonijas veido savdabīgu ievadu Jāņa Ivanova personības ekspozīcijai Ceturtajā, Piektajā un Sestajā simfonijā. Šeit ideju aizmetņu līmenī atrodams gandrīz viss, kas vēlāk tiks izvērsts komponista daiļradē.

Ceturtā simfonija "Atlantīda", pirmatskaņota 1943. gada septembrī Rīgā, iezīmē vienu no lūzuma punktiem latviešu mūzikas attīstībā: tā ir pirmā, kuras starojums neatduras nacionālromantiskā salona griestos. Impresionistiskais kolorīts, kas īpaši skaidri dzirdams sieviešu kora sabalsojumā "Atlantīdas" otrajā daļā, tolaik gan vairs nebija nekas jauns. Tomēr "Atlantīdas" partitūra (sākotnēji iecerēta ar gaismām un horeogrāfiju, šādā veidolā pirmoreiz atskaņota tikai 1998. gadā) liek saprast, ka plašākā perspektīvā modes tendences un atbilstība vai neatbilstība tām nav izšķirošais rādītājs darba mākslinieciskās nozīmes vērtējumā.

Vēstures katastrofu nojautās sacerētā Ceturtā simfonija, vēstījums par kādas varenas un pašpietiekamas kultūras bojāeju, veidota kā atskats teiksmainā pagātnē, toties Piektā simfonija mūzikas valodā iezīmē pievēršanos tagadnei un tās skarbumam, kas raksturīgs arī kara gados tapušajām laikabiedru Artūra Onegēra un Dmitrija Šostakoviča partitūrām. Piektās simfonijas pirmatskaņojums notika Maskavā 1946. gada maijā, sākotnēji gūstot atzinīgas atsauksmes. Šajā mūzikā vairs nav nekā provinciāla, arī pasaules kontekstā raugoties.

Ceturtā un Piektā simfonija ir pārbaudījums Jāņa Ivanova spējai risināt dialogu ar Eiropas mākslas pagātni un tagadni, savukārt Sestā jeb "Latgales simfonija" ir savdabīgs piemineklis mākslinieka izdzīvošanas prasmei, attiecībām ar totalitāras varas sistēmu. Pēc VK(b)P Centrālkomitejas 1948. gada 10. februāra lēmuma par "formālisma" nosodījumu padomju mūzikas kultūrā, kas spēcīgi ietekmēja ne tikai Jāņa Ivanova Piektās simfonijas jauno, negatīvo izvērtējumu, bet arī komponista turpmāko dzīves desmitgadi, bija nepieciešams kāds simbolisks žests, nepārprotams lojalitātes demonstrējums.

"Latgales simfonijas" autors prata piedāvāt visu, ko cerēja sagaidīt padomju režīms. Par piesātinātās krāsās zvīļojošo partitūru, kuru Rīgā pirmatskaņoja 1949. gada septembrī, komponists 1950. gadā saņēma Staļina otrās pakāpes prēmiju - un šādas prēmijas par velti nedeva. Lai gan šeit apzinīgi maksātas nodevas tā dēvētajai "sociālistiskā reālisma" estētikai, nav zaudēts Jāņa Ivanova individuālais stils, izklāsta spriegums un tematiskā materiāla kvalitāte. Iespējams, ka tas ir viens no labākajiem darbiem, kādi padomju simfonisma vēsturē tapuši bēdīgi slavenā Andreja Ždanova formulētā lēmuma iespaidā.

"[..] Nav viegli nospiestai tautai apvienoties un sacelties atklātā cīņā pret apspiedējiem. Lielā krievu tauta brālīgi atbalsta tautas centienus. Pār Latgales ezeriem un kalniem skan latgaliešiem tuvā, skaidrā un brīvā krievu dziesma, kas nes brīvi un laimi manai tautai. [..]" Jautājums, vai Sestās simfonijas fināla programmas tekstu rakstījis pats Jānis Ivanovs, vai viņam izpalīdzējis muzikologs Arvīds Darkevics, šobrīd nav tik būtisks, jo izklāstīto norišu ilustrējums ir saklausāms arī pašā mūzikā.

Sestajā simfonijā piespiedu kārtā iesāktais flirts ar pastāvošo varu vismaz verbālā līmenī turpinās arī vēlāk: "Nākošo - septīto simfoniju esmu iecerējis veltīt padomju tautas varonīgajam darbam komunisma celtniecībā." Formālu piemērošanos pastāvošajiem spēles noteikumiem būtu iespējams saskatīt arī apstāklī, ka Devītā simfonija veltīta Padomju Latvijas 20. gadadienai, Divpadsmitā jeb "Sinfonia energica" - PSRS 50. gadadienai, bet Trīspadsmitā jeb "Symphonia humana" - Ļeņina 100. dzimšanas dienai. Tomēr orķestra kolorīts, komplicētu skaņkārtu un politonālo struktūru izmantojums drīzāk liek domāt par distancētu komentāru, nevis aizrautīgu veltījuma objekta glorificēšanu, kas padomju ideologu izpratnē parasti saistījās ar optimistiski iekrāsotu deklaratīvu skaidrību.

Jāņa Ivanova simfonijas no Devītās līdz pat Sešpadsmitajai varētu tikt interpretētas kā viņa simfoniskās kontrastdrāmas tipa ilgstošs izstrādājums. Muzikālās attīstības līkne tajās bieži tiek būvēta tempu un tematiskā materiāla pretstatu straujā virknējumā (Imants Zemzaris to aprakstījis sekojoši: "Melnais un baltais. Pašreizējais un mūžīgais. Pūles un ideāls. Spriedze un atspriedze. Urbānisms un daba. Labais un ļaunais. Nīcinošais un glābjošais"). Šī "izstrādājuma" epizodes lomā ir Četrpadsmitā jeb "Sinfonia da camera", kas savā neoklasicistiskajā koncentrētībā visuzskatāmāk atbilst Jāņa Ivanova izteiktajai domai: "Mūsdienu klausītājiem vairs nevar likt klausīties četrdesmit, piecdesmit minūšu garu simfoniju. Šodien vairs nevar likt ilgi izsekot kāda viena mūzikas tēla attīstībai."

Jāņa Ivanova daiļrades izskaņa ir emocionāla reprīze, kurā jaunā kvalitātē notiek atgriešanās pie reiz bijušā un pārdzīvotā: melanholiski atmiņu tēli viņa vēlīno darbu pasaulē īpaši skaisti uzplaiksnī, piemēram, Septiņpadsmitās simfonijas trešajā daļā. Pēdējās piecas simfonijas savā ziņā ir "stagnācijas" perioda muzikālās dienasgrāmatas; sarakstītas apskaužamā regularitātē (1976, 1977, 1979, 1981, 1983), tās portretē laikmeta izjūtu Leonīda Brežņeva valdīšanas norietā. Divdesmitā simfonija ir pēdējā, kuru pabeidzis pats Jānis Ivanovs. Lai gan menueta daļā jūtama atskatīšanās vēsturē/pagātnē, autoram tomēr izdevies izvairīties no retrospekcijas mēģinājumiem tik raksturīgās iegrimšanas sentimentalitātē. "Tas ir mans rekviēms," komponists teicis par Divdesmito simfoniju.

Divdesmit pirmo simfoniju, kas ir rezignēts epilogs rekviēmam, pēc Jāņa Ivanova nāves pabeidzis un divās redakcijās instrumentējis viņa skolnieks Juris Karlsons. Meistara beidzamais mēģinājums kaut ko vēl radīt - situācijā, kad viss jau šķiet pateikts. Mūzikas dramaturģija vēl aizvien spēj izpausties emociju izvirdumā, tomēr rodas sajūta, ka tā jau ir kustība noslēgtā telpā, izejas meklējums bezizejā. Neraugoties uz šādu nāves izjūtas iezīmētu noslēgumu, Jāņa Ivanova simfonijas savā kopumā ir vitāla spēka izcīnīts latviešu kultūras apvāršņu paplašinājums, pierādot, ka īsts mākslinieks var būt spēcīgāks par apstākļiem un vidi, no kuras tas ir nācis.

Mikus Čeže

Skatīt arī Latvijas Radio raidījums / Jāņa Ivanova simfonijas

© Tilde, 2011