Atbildes, kuras tu meklē

Literatūra


Smalkās kaites, Eriks Ādamsons

Eriks Ādamsons (1907-1946). Smalkās kaites. 1937.

Dzejnieks un prozists Eriks Ādamsons (1907-1946) prozā debitēja trīsdesmito gadu vidū ar stāstiem, kas manāmi atšķīrās faktiski no visas iepriekšējās latviešu literatūras. Ādamsons ir publicējis stāstu krājumus "Smalkās kaites" (1937) un "Lielais spītnieks" (1942) un vairākus dzejoļu krājumus. Ādamsons nav nekādā veidā manifestējis savus estētiskos principus, tomēr kā programmatisku var uztvert kāda viņa dzejoļa rindu: "Tas Kungs ar mani rotaļājas." Proti, Ādamsona īsprozā personas liekas pakļautas vienvienīgām aklām nejaušībām; tām nav varas nedz pār pasauli, nedz pār sevi - rodas iespaids, ka ar tām kāds patiesi rotaļājas. Tās ir iespaidīgas rotaļas vai, izmantojot Edvarta Virzas dzejoļu krājuma virsrakstu, varētu teikt, ka tās ir "dievišķīgas rotaļas", Dieva vietā, protams, liekot autoru. Katrā ziņā - līdz šim latviešu literatūrā autora klātbūtne nav bijusi izjūtama tik cieši un vienlaikus eleganti neuzmācīgi. Tikai rakstniecības virtuozs spēj radīt priekšstatu, ka pasaulē valda nejaušības un mīklainas sakritības. Ādamsons allaž tiecas fiksēt unikālo un atšķirīgo, līdz ar to arī pats tapdams par unikālu un atšķirīgu parādību latviešu literatūrā.

Ādamsona stāstu krājuma "Smalkās kaites" virsraksts zināmā mērā kļuva par visaptverošu metaforu, ko lietoja, runājot ne tikai par viņa stāstiem, bet arī par visas šīs paaudzes īsprozu. Smalkās kaites - tās ir mazliet skumji groteskas nobīdes personu psiholoģijā, arī kompleksi, uzmācīgas idejas, dīvainības, kas Ādamsona stāstos rada visneparastākās situācijas, kurās bieži jaušama modernismam raksturīgās absurdās ironijas - vai ironiskā absurda - pieskaņa. Dažkārt tās ir smalkas kaites šī vārda vistiešākajā nozīmē. Piemēram, stāstā "Lielas spodrības gaismā" aprakstīta pārspīlēta tieksme uz tīrību. Stāstā "Sarkanās asaras" uzmanības centrā ir jaunā dzejnieka Ivara Avota mocības, jo viņš nav ielūgts pie apskaustā un vienlaikus nicinātā mēbeļu rūpnieka Balmaņa uz svinībām. "Abakuka krišanā" kārtējā smalkā kaite izpaužas tik pārspīlētā veidā, ka noved kādu grāmatvedi līdz nāvei: Ādamsona prozā ironija bieži pārtop traģikā. Savukārt stāstā "Jāšana uz lauvas" aprakstīta pretēja situācija. Klasiskais sižets par traģēdiju, ko izraisa greizsirdība, Ādamsona traktējumā pārvēršas farsā - vēstures katedras asistenta Teodora Alpera nepamatotās greizsirdības lēkme izčākst pavisam karnevāliskā gaisotnē svētkos pie karuseļa. Šajā stāstā jo sevišķi spilgti izpaužas Ādamsona nosliece uz kultūrvēsturisko alūziju iesaistīšanu tekstā - Alpera greizsirdības pašmocību pārdomās projicējas vai visa Rietumeiropas vēsture. Šķiet, ne bez O. Vailda "Doriana Greja ģīmetnes" ietekmes ir radies Ādamsona stāsts "Neīstā ģīmetne", viena no spēcīgākajām mākslas neatkarības deklarācijām tā laika latviešu literatūrā, kurā apspēlēta cilvēka un viņa dubultnieka tēma. Kāds mākslinieks uzglezno karā pazudušā sētnieka Freiberga portretu, turklāt Freibergs, lai iepriecinātu viņa sievu, tiek krietni izskaistināts. Taču Freibergs pēc daudzu gadu prombūtnes piepeši pārrodas un, ieraudzījis gleznu, iedomājas, ka portrets, kas nepavisam nav līdzīgs viņam, patiesībā ir sievas mīļākā portrets. Pēc dažādiem sarežģījumiem konflikts tiek atrisināts apskaužami vienkārši: sētnieka dzīvoklī pie sienas karājas viņa fotogrāfija, bet portrets starptautiskā mākslas izstādē iegūst zelta medaļu. Secinājums apmēram šāds: cilvēkam - cilvēciskais, mākslai - mākslinieciskais.

Ādamsona īsproza, no vienas puses, ietvēra sevī iespējamo turpmākās rakstniecības programmu, no otras - apliecināja, ka modernisma laikmets ir sācies arī latviešu prozā. Diemžēl šī poētika padomju okupācijas un Otrā pasaules kara dēļ nespēja realizēties pilnā mērā un izpaudās vēl vienīgi trimdā, Anšlava Eglīša darbos.

Guntis Berelis

Skatīt arī lasīt Ēriks Ādamsons "Smalkās kaites"

© Tilde, 2011