Atbildes, kuras tu meklē

Literatūra


Bērziņš Uldis, dzeja

Uldis Bērziņš (1944). Dzeja.

Uldis Bērziņš (1944) visu mūžu raksta vērienīgu epu - par savām attiecībām ar valodu un valodas attiecībām pašai ar sevi. Valoda un laiks - tie ir Bērziņa dzejas centrālie motīvi, taču nekādā gadījumā tie nav skatāmi šķirti. Bērziņš neizsaka domas - viņš rada domas, aizsūtīdams lasītāju ekspedīcijā pa jēgu un nozīmju labirintu. Lai arī viņa dzejoļi tiek publicēti krājumos, kopumā rodas iespaids, ka viņš nemitīgi strādā pie viena vienīga gigantiska teksta, ar katru dzejoli pievienodams tam klāt vēl kādu fragmentu, kas atkarots klusumam. Enciklopēdiska vai pat analītiska attieksme pret Bērziņa dzeju grūti iedomājama - un pirmām kārtām jau tāpēc, ka nevar precīzi definēt tradīciju, kurai viņš piederīgs. Precīzāk, priekšteči Bērziņam ir visi un visur - sākot no senās Divupes ķīļrakstu autoriem un Vecās Derības rakstītājiem un beidzot ar bezgala daudziem mūslaiku autoriem, no poēzijas ģēnijiem līdz anonīmiem ziņģu sacerētājiem - visi, kas vien kaut kādā veidā saskārušies ar vārdu vai, kā raksta Bērziņš, "izelpojuši vārdu". Jo - Bērziņam valoda nav instruments, ar ko aprakstīt pasauli vai "izteikt domu"; valoda ir dzīvs organisms, kas atrod izeju pasaulē caur cilvēku, un otrādi - cilvēks dzīvo valodā. No šejienes izriet bijīgā attieksme pret vārdu: Bērziņš nedala valodu ikdienišķajā un poētiskajā: par poētisku var kļūt viss, kas "izelpots".

Bērziņa dzeja atgādina tekstu-audumu, blīvu, jēgām un asociācijām piesātinātu. Viņam tikpat kā nav "skaidru" un precīzi formulētu domu vai poētisku aforismu; īstenībā viņu tikpat kā nav iespējams citēt, jo no Bērziņa dzejas izrauts teksta fragments ne tikai izmaina jēgu, bet faktiski zaudē visu. Teksts sākas pēkšņi, it kā ne no kurienes un nez kāpēc; teksts nepaskaidro, kālab viņš sācies, nepūlas attaisnot savu esamību šaisaulē - viņš vienkārši ir; varbūt tā ir nejaušība, bet visdrīzāk - nepieciešamība. Ir kaut kādi ļoti svarīgi iemesli, kāpēc šis teksts no nebūtības izniris tieši tagad un šeit. Valoda raisās, plūst, dažkārt pārtop ritmizētā prozā un plūst vienmērīgi, radot iespaidu, ka patiesībā paredzēta izdziedāšanai kādos šamaniskos rituālos un tikai kļūmes vai pierakstītāja pārliecīgas centības pēc nonākusi uz papīra. Tikpat pēkšņi kā sācies, teksts arī apraujas. Rodas iespaids, ka teksts ir burtiski izrāvies no klusuma tvērieniem - un daudz kas palicis nepateikts. Bērziņš raksta it kā "retināti": var likties, ka starp divām blakus esošām frāzēm vai pat vārdiem ir nepārkāpjama plaisa; tās nav saistītas jēdzieniski un bieži vien arī ne asociatīvi, vienīgi varbūt skaniski vai ritmiski. Un tomēr - izrādās, ir kāds punkts, kurā šie izteikumi tiecas saskarties; iespējams, tā ir kāda mitoloģiska, bībeliska vai literatūrvēsturiska alūzija, kāds mazzināms vēsturisks fakts, lingvistiska nianse. Kaut kur viņa dzejas zemslāņos valda dzelžainas likumsakarības - ne velti Bērziņa panti pazīstami jau no pirmā acu uzmetiena. Dzejolis ir arī tas viss, kas tajā nav pateikts, kas palicis aiz vārdiem, un Bērziņš dažkārt nepasaka tieši to, ko dažs cits poēts uzskatītu par galveno, izvirzīdams priekšplānā - jau sastingušu kādā aprobētā klišejā.

Jebkurš vārds vēstures ritumā ir piesātinājies ar bezgala daudzām nozīmēm un to niansēm, kuras ikdienišķajā runā lielākoties paliek nemanītas vai arī pamazām tiek aizmirstas; taču vārds spēj arī šīs jēgas atbrīvot, likt tās nojaust, un Bērziņa dzeja ļauj izjust šo vārda piesātinātību, valodas patieso spriegumu. Arī viens vārds var ietvert gadu tūkstošu pieredzi, nemaz nerunājot par to spriegumu, kas veidojas tikai starp diviem kopā sastatītiem vārdiem; vienīgā problēma - kā šai pieredzei piekļūt.

Epa tapšanas gaitā viņš izmainījis ne tikai priekšstatu par to, kas ir un kam jābūt tekstam, lai to dēvētu par dzeju, - to lielākā vai mazākā mērā tiecas darīt katrs dzejnieks, bet arī pašu valodu. Pēc Bērziņa vairs nerunās un nerakstīs tā, kā pirms Bērziņa. Postbērziņa laikmeta latviešu valoda jau ir citāda.

Guntis Berelis

Skatīt arī lasīt Uldis Bērziņš, dzeja

© Tilde, 2011