Atbildes, kuras tu meklē

Literatūra


Zemdegas, Regīna Ezera

Regīna Ezera (1930-2002). Zemdegas. 1977.

Regīna Ezera (1930—2002) ir viena no izcilākajām latviešu 20. gadsimta prozistēm, vienlīdz veiksmīgi strādājusi gan romānistikā, gan stāstniecībā, publicējusi arī esejas, recenzijas, dienasgrāmatas, autobiogrāfisku prozu. Kopskaitā Ezerai dzīves laikā publicētas 28 oriģinālgrāmatas. Par fantasmagoriju nodēvētais romāns "Zemdegas" (1977) līdz ar romāniem "Varmācība" (1982) un "Nodevība" (1984) ir viņas meistardarbi. Šie darbi ir tālas ekspedīcijas uz literatūras perifēriju, kur mirst tradicionālais romāns un dominē pavisam citas rakstības formas: priekšvārdi, piezīmes, vēstules, dienasgrāmatas, refleksijas, fragmenti. Būtībā tie ir romāni par to, kā uzrakstīt romānu un kāpēc šis tik labi iecerētais pasākums nekādi neveicas. Tomēr šāda attieksme pret tekstu nebūt netraucē romāniem būt piesātinātiem ar visdažādākajām kaislībām un eksistenciāliem bezdibeņiem.

"Zemdegās" Autore (Ezeras paštēls, kuram tikai attāls sakars ar autores reālo personību un kurš iemitis vairākos Ezeras darbos) pēc infarkta klīst rēgainā skulptūru dārzā, kur ierauga savu mazās pilsētiņas Mūrgales paziņu tēlus. Autore aptver, ka šie cilvēki ir miruši, tāpat kā viņa; vēl vairāk - viņa atklāj, ka zina par šiem cilvēkiem visu, arī to, ka viņi ir netīšām nogalināti. Seko pieci vairāk vai mazāk traģiski vēstījumi, kas variē "netiešās/netīšās slepkavības" tēmu, ko noslēdz sestais - Autores stāsts pašai sev par savu nāvi. Un te ir vairākas būtiskas atšķirības no iepriekšējiem pieciem vēstījumiem. Romānā dominē liriskas vai maigi traģiskas intonācijas, turpretī šajā vēstījumā ir pamatīga pašironijas deva. Autore it kā tiecas distancēties no romāna, jo sižetiski sestais vēstījums nav saistīts ar pārējiem. Autore runā ne tik daudz par savu biogrāfiju, cik par literatūru, - būtībā šis teksts ir beletrizēta eseja par literatūru. Taču arī Autores nāve nav romāna "īstais" nobeigums; viņa atgriežas dzīvē, dzīvas izrādās arī pārējās par mirušām izsludinātās personas. Seši romānu veidojošie vēstījumi ieturēti reālpsiholoģiskās prozas tradīciju garā - viss ir viegli atpazīstams un tālab absolūti ticams, ko vēl jo vairāk akcentē darbības vide - maza, provinciāla pilsētiņa. Turpretī romāna ievaddaļa un noslēgums tieši šo ticamību pasludina par fantasmagoriju, par fikciju: ticamajam vairs nevar uzticēties. Romāns tiecas noliegt pats sevi, precīzāk, to dimensiju, ko parasti mēdz dēvēt par "atbilstību īstenībai". Septiņdesmito gadu latviešu prozā, kurā pārsvarā dominēja ar socreālisma kanoniem joprojām saistītais tradicionālais psiholoģiskais reālisms, tas bija ļoti radikāls solis. Būtībā "Zemdegas" ir liels solis tajā virzienā, lai literatūra sevi apzinātos vispirmām kārtam kā literatūru - kā tekstu, kurā "ticamības" vai "atbilstības īstenībai" kategorijas nav īpaši svarīgas. Savā ziņā Autore ir attaisnojums tam, kālab katrs Ezeras romāns ir tieši tāds, kāds tas ir. Autore raksta - vai vismaz gatavojas rakstīt - romānu; savukārt Ezera uzraksta romānu par to, kā Autorei šajā pasākumā veicas: kas noris rakstīšanas procesā, kādos veidos emocionālie impulsi transformējas valodā, ko iespējams pateikt vārdos, kas paliek aiz to (un romāna) robežām un tamlīdzīgi. Citiem vārdiem, Ezeras romāni ir gan Autores iespējamie, taču tā arī neuzrakstītie romāni, gan literatūru un radošo procesu pašreflektējoši teksti. Tas saistās ar vienu no 20. gadsimta būtiskākajām problēmām - valodas (un līdz ar to arī literatūras) attiecībām ar īstenību - un vēl jo īpatnējāk, ka šo problēmu tik saasināti izcēlusi Ezera, kas citādi nepavisam nebija orientēta uz intelektuālām ekstravagancēm.

Guntis Berelis

Skatīt arī lasīt Regīna Ezera "Zemdegas"

© Tilde, 2011