Atbildes, kuras tu meklē
"E.Smiļģa portrets"
E.Smiļģis
E.Smiļģa memoriālās mājas bibliotēka

Kultūra
Personālijas


1886-1966

Smiļģis Eduards

Aktieris un režisors. Dzimis 1886.23.XI Rīgā ierēdņa ģimenē. 1906 beidzis Rīgas Vācu amatniecības biedrības skolu, vienlaikus strādājis dažādos mašīnbūves uzņēmumos (1906-1912 tehniskais vadītājs). No 1904 piedalījies Apollo un Imterim, kā arī dažādu biedrību teātru izrādēs. 1912 kļuvis par Jaunā Rīgas teātra aktieri. 1915-1916 darbojies Jaunā Pēterpils Latviešu teātrī, bet no 1917 bija Ārkārtējās evakuācijas komisijas loceklis Arhangeļskas ostā.

1920 E.Smiļģis atgriezās Latvijā un bija viens no Dailes teātra dibināšanas ierosinātājiem un ilggadējs tā mākslinieciskais vadītājs. E.Smiļģis bija galveno varoņlomu tēlotājs, viņa tēlojumam raksturīgs brāzmains temperaments, vērienīgums, dziļš pārdzīvojums un romantiska trauksmainība. Kā režisors E.Smiļģis bija eksperimentētājs, kas lielu uzmanību veltīja izrādes izteiksmīgai formai. Viņa inscenējumos bija izceltas būtiskās līnijas, tie bija vērienīgi, teatrāli uzvedumi ar idejisku mērķtiecību. Kā savus galvenos radošos principus E.Smiļģis uzsvēris domas skaidrību, vienkāršību un kaislīgumu.

E.Smiļģis bija aktīvs sabiedriskajā dzīvē - 1934-1940 viņš vadīja Latvijas un PSRS tautu kultūras tuvināšanās biedrību, pēc tam 1949-1951 un 1953-1962 LPSR Teātra biedrību.

E.Smiļģis radošajā mūžā nospēlējis >100 lomu. Lielu popularitāti ieguva viņa atveidotie Raiņa lugu varoņi: Lāčplēsis ("Uguns un nakts", 1912), Indulis ("Indulis un Ārija", 1912), Uldis ("Pūt vējiņi", 1914), kā arī klasiskās titullomas Hamlets (1922), Otello (1922, 1937), Jūlijs Cēzars V.Šekspīra darbos, H.Ibsena Pērs Gints (1921, 1939) un S.Lāgerlēvas Gēsta Berlings (1933). E.Smiļģa pēdējā loma uz skatuves bija J.V.Gētes Fausts (1940). Pavisam E.Smiļģis veidojis >300 inscenējumu; t.sk. Raiņa "Uguns un nakts", "Indulis un Ārija" (1921, 1947), "Spēlēju, dancoju" (1926, 1956), "Pūt, vējiņi" (1929, 1955), "Jāzeps un viņa brāļi" (1930), H.Ibsena "Pērs Gints"(1921, 1939, 1964), S.Lāgerlēvas "Gesta Berlings"(1933, 1958), Ļ.Tolstoja "Anna Kareņina" (1949), "Karš un miers"(1962) un V.Višņevska "Optimistiskā traģēdija"(1964). E.Smiļģis publicējis periodikā rakstus par teātra mākslas jautājumiem un sarakstījis grāmatu par Bertu Rūmnieci (1950).

Par sasniegumiem skatuves mākslā 1947 E.Smiļģim piešķirta PSRS Valsts prēmija un PSRS Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukums (1948).

Miris 1966.19.IV Rīgā, apbedīts Raiņa kapos.

E.Smiļģa mājā Rīgā, Dārtas ielā 37/39 iekārtots Teātra muzejs. Sakarā ar E.Smiļģa 100 gadiem 1986 Dārtas iela pārdēvēta par E.Smiļģa ielu, Teātra muzejs nosaukts Eduarda Smiļģa vārdā; nodibināta arī E.Smiļģa balva, ko piešķir Teātra Savienība aktieriem par izcilu varoņlomas tēlojumu un režisoram inscenētājam par izcilu sasniegumu teātra mākslā.

Pie muzeja ieejas uzstādīts E.Smiļģa skulpturāls portrets (tēln. L.Ulmane).

Izmantotā literatūra:

  1. Grēviņš V. Eduards Smiļģis. R., 1956
  2. Dailes teātris. R., 1971.

"Tildes Datorenciklopēdija Latvijas Vēsture" © Tilde, 1998-2012