Atbildes, kuras tu meklē
Zemgaļu kaklariņķi
Zemgaļu rotadatas
Agrā dzelzs laikmeta zemgaļu rotas

Politiskās attiecības
Kari un nemieri
Tautības un etniskās grupas
Kultūra
Pilsētas un novadi


Zemgaļi   (Semigalli) 

Baltu cilts, vēlāk tautība, kas apdzīvoja Zemgales līdzenumu, tag. Lietuvas Z, iespējams, ka arī atsevišķas teritorijas Vidzemē. 7.gs. zemgaļi savus mirušos apbedīja kolektīvos uzkalniņkapos (Gailīšu kapulauks), kurus nožogoja ar akmens apļiem. Sākot ar 7.gs. un vēlajā dzelzs laikmetā mirušos guldīja līdzenajos skeletkapos. Apbedīšanas tradīcijas zemgaļiem tolaik līdzīgas latgaļu un sēļu tradīcijām, atšķiras kapu piedevās līdzdoto senlietu formas (rotas, ieroči, darbarīki). No šā laika plašāk pētīts Dreņģeru - Čunkānu kapulauks Bauskā. Zemgaļu apdzīvotās teritorijas robežas dzelzs laikmetā bijušas mainīgas. 10-12.gs. zemgaļu apdzīvoto zemju DR daļā ienākuši kurši, Daugavas kreisajā krastā apmetušies lībieši (Daugmales pilskalns) un Vidzemes zemgaļi pārlībiskoti vai pārlatgaliskoti, kaut arī 15.gs. franču ceļotājs Žilbērs de Lanuā vēl piemin zemgaļus Vidzemē (arī valodnieki konstatē zemgaļu ietekmi Vidzemē). Vēlāk latgaļi ienākuši arī zemgaļu pamatteritorijā - Zemgales līdzenumā. Vēlajā dzelzs laikmetā bijušas vismaz 8 zemgaļu zemes - Tērvete, Mežotne, Dobe, Dobele, Spārnene, Silene, Rakte, Upmale. Lielākais zemgaļu apdzīvotais centrs vēlajā dzelzs laikmetā bija Mežotnes pilskalns (senpilsēta ap ~ 13 ha). Zemgaļi ilgāk nekā pārējie Latvijas teritorijas iedzīvotāji pretojās vācu krustnešu iebrukumam. Lai izbēgtu no pakļautības, daļa zemgaļu 13.gs. beigās pameta senās dzīvesvietas un aizgāja uz Lietuvu. 13-16.gs. zemgaļi kopā ar pārējām Latvijas teritorijā dzīvojošām tautībām saplūda latviešu tautā.

"Tildes Datorenciklopēdija Latvijas Vēsture" © Tilde, 1998-2012