|
|
Baložu dzīres
Amanda Aizpuriete
Baložu šajā ielas kafejnīcā ar katru dienu kļūst vairāk. Tie vairs nebaidās uzknābāt kūku un pīrādziņu drupačas taisni no šķīvīšiem uz galda. Droši vien putni kļūst arī arvien treknāki, šodien Vilma soļo uz galdiņu pāri blīviem baložu viļņiem, kas pašķiras pavisam lēnām un negribīgi.Viņa pamana, ka rožu dobē turpat viņpus zemajam kafejnīcas nožogojumam guļ zvirbulēns – mazs dzijas kamols ar divām augšup saslietām, sastingušām kājiņām. Nez, vai gājis bojā nevienlīdzīgā cīņā par tortes kumosu?
Pērs paceļas Vilmai pretī.
– Sveika! Vai tev kaut ko atnest?
– Varētu sarkanvīnu.
Tāda patīkama iespēja attālināt sarunas sākumu, pateikt sev vēl pēdējos uzmundrinājuma vārdus: saņemies, mās! Šodien tev tas jāpajautā! Saspringusi savā krēslā, viņa vēro, kā Pērs atgriežas no letes – muguru stalti izslējis, glāzi turēdams eleganti atliektā plaukstā, ne pilīti neizliedams, lavierēdams starp baložu gurdeni plīvošajiem spārniem.
Tikko glāze novietota Vilmai priekšā, kāds pavisam nekaunīgs spārnainis jau mēģina iemērkt tajā knābi.Aiz pārsteiguma Vilmas roka nodreb un uz galda izveidojas sarkanvīna peļķīte. Piesteidzas vēl divi baloži, notupstas blakus sīkajai lāmai un, galvas piešķiebuši, pūlas iedabūt knābjos skāņo miklumu.
– Tiš, ērmi! Tas sāk izskatīties pārāk bībeliski. Tikai upurjēra vēl pietrūkst!
Pērs graciozi vicina roku, aizgaiņādams putnus. Šajā kafejnīcā salvetes neietilpst servisā. Pērs izvelk kabatlakatiņu un rūpīgi nosusina vīna peļķīti. Papīra šņupdrānas viņš laikam neatzīst, viņa lakatiņš darināts no tumšzaļa zīda ar gaišzaļu mežģīņu maliņu, vīna traipi uz tā izskatās tumšvioleti.
– Dod, es mājās izmazgāšu, – Vilma sniedzas pēc lakatiņa, sevī pukodamās, ka nav laikus attapusies galdu noslaucīt ar savu personisko/bezpersonisko Tempo.
– Liecies mierā! – Pērs iestūķē sagumzīto lakatiņu savā melnajā plecu somā. – Par ko tad mums šodien paredzēts tērzēt?
Vilma zina, ka viņš skaidri atceras, kāda ir ieplānotā šīsdienas sarunas tēma, un noteikti visu stāstāmo jau apdomājis, varbūt mājās pat atradis brīvu brīdi, lai nosēstos pie spoguļa un svarīgāko pastāstītu sev pašam. Ne reizi vien viņai šķitis, ka Pērs atkārto iestudētas… nē, frāzes ne, ar frāzēm parasti atvairās no tuvošanās lietas būtībai, bet Pērs runā par būtību, tikai Vilmai gandrīz nekad nav bijis pārliecības, ka viņa ir pirmā šīs būtības uzklausītāja.
Kad Pērs pavasarī viņai piezvanīja un jautāja, vai viņa ar savu žurnālistisko pieredzi nebūtu ar mieru viņam palīdzēt atmiņu grāmatas rakstīšanā, Vilma trīsreiz pārjautāja, kāds ir zvanītāja vārds un uzvārds, kaut bija nekļūdīgi sadzirdējusi jau pirmajā reizē. Dzirdētajam negribējās/ļoti gribējās ticēt. Bet Pērs vēlējās rakstīt atmiņas par savu agro jaunību, par dumpiniecības un pretestības sajūtu tumšā totalitārisma valstī. Tur neietilpa tas viņa dzīves nogrieznis, par kuru Vilmai visvairāk kārojās dzirdēt.Tagad viņi vairs nav tumšā totalitārisma valstī, brīvi drīkst runāt par visu. Tagad vēl skaidrāk atklājas, cik dziļa ir tā latviešu valodas plaisa, kuru daudzi pamanās pat neievērot – plaisa starp varēt un drīkstēt.Vilma tagad drīkst publiskā vietā uzdot Pēram visus viņai svarīgos jautājumus, nebaidīdamās, ka tos kāds noklausīsies un izmantos pret viņiem. Bet vai viņa var, vai spēj tos uzdot? Pāris reižu viņa ir mēģinājusi – tā iztālēm, un tad ik reizes sajūta bijusi kā savas mājas liftā, kurš paklausīgi nobraucis pie viņas lejup, bet augšā vairs neceļas, kaut gan viņa neatlaidīgi spiež sava stāva podziņu – trešo, piekto… desmitoreiz. Ir darbdienas vakars, viņa ir nogurusi līdz nelabumam un neapjēdz, vai pati vairs neprot nospiest pogas, vai lifta sirdī kaut kas samaitājies… Beigās viņa kluburē augšā uz savu 8. stāvu un kāpnēs starp 5. un 6. dzird, kā lifts, omulīgi urkšķēdams, ceļas augšup – viņai garām.
Bet šodien… saņemies, mās!
– Pastāsti, kādas dejas jūs toreiz dejojāt.
– O… – Smiekli guldz viņa rīklē kā dārgs sarkanvīns. – Mēs mācījāmies dejas no ārzemju žurnāliem, reizēm tur soļi bija uzzīmēti. Nu – kā jāliek pēdas. Un mūzika jau mums bija – no rādžiņiem. Iemācījāmies. Medisons mums baigi patika. Tu zini, kā dejo medisonu?
Vilma purina galvu. Viņas jaunībā dancāja šeiku, kāds tur vēl medisons.
Pērs pieceļas.
–Nu paskaties! – Viņš dungo meldiju, un baloži kaut kā pamanās nepatrāpīties zem viņa garpurnaino kurpju pazolēm. – Tapapa, tammtamm… – Pēra kalsnējais augums griežas un izlokās, viņš dejo medisonu ar baložiem. Kalsnējs, pavecs vīrietis ar sirmu ezīti uz galvas un kareivīgi izrieztu zodu. Ar graciozām plaukstām, kuras prot daudz vairāk nekā citu plaukstas.
Pērs apsēžas pie galdiņa un Vilma vaicā:
– Erno? Tas bija daudz vēlāk?
– Jā. Medisonu viņš nemācījās dejot. Cita paaudze. Mums sākumā bija bugi-vugi. Ārprāts, kā mēs piemērotas klozes meklējām, paši skroderējām.
– Bet Erno?
– Tas bija cits laiks. Pilnīgi cits.
– Bet Erno?
– Tur jau viņa vēl nebija.
– Bet tad, kad jau bija?
– Tad viss jau bija noticis. Zini, tas laiks man šobrīd nešķiet tik būtisks, tad jau daudz ko varēja atļauties. Bet mēs…
– Jūs… kā tas bija ar tevi un Erno?
– Tu taču viņu pazini, vai ne? Atceries, viņam plaukstas vienmēr satraukumā sāka kustēties, tādi apjomīgi žesti. Tas tipiski šizofrēniķiem.
– Bet tu taču nedomāji, ka viņš ir šizofrēniķis?
– Zini, kad es tā atceros…
Arī Vilma mēģina atcerēties/iedomāties. Žesti… Jā, nebija tik graciozi kā Pēram, varbūt ne tik mērķtiecīgi. Iekšējais mulsums? Viņš prata pasniegt mēteli, palaist pa priekšu durvīs. Dejojuši viņi netika. Vai būtu bijis jāizvēlas starp medisonu un šeiku? Jāizvēlas bija šā vai tā.
Vilma atceras Erno acis – ar lūdzošu izteiksmi. Vai drīkst? Vilmai daudz labāk būtu paticis, ja viņš nejautātu. Var taču pieņemt, ka drīkst – bez apjautāšanās.Vilma atceras to pievakari – pēc diennakti ilgām gaidām. Atvaino, es tomēr aizgāju pie Pēra. Vai tu spēsi man piedot? Viņa skatās uz Pēra slaikajām plaukstām, uz smaidu šaurajās lūpās. Pirms pāris dienām viņš – jau divpadsmit gadus kā nedzērājs – pavaicāja: “Vai tev būtu vieglāk strādāt, ja es dzertu vīnu kopā ar tevi? Varbūt mana skaidrība tev traucē?” Toreiz kafejnīcas baloži vēl nebija kļuvuši par alkoholiķiem.
Baloža knābis pieklauvina Vilmai pie potītes.Ir karsts vasaras vidus.Pēra atmiņu grāmata jādabū gatava līdz rudenim. Nevienu no diktofona ierakstiem viņa vēl nav atšifrējusi, mazās kasetītes krājas kaudzē uz grāmatplaukta. Saņemies, mās!
– Pēr, vai tu nevarētu pastāstīt, kas notika topavasar, kad Erno pārcēlās pie tevis?
– Viņš nepārcēlās, tikai brīžam piestaigāja. Kāpēc tas tev tik svarīgi?
Tāpēc, ka es gribēju, lai viņa mājas ir pie manis. Bet tev taisnība – tas vairs nav svarīgi.
– Tā bija mana jaunība. Man patika sarunāties ar Erno, un mīlēties arī, un viņš nekad nedejoja medisonu, un nelika man saprast, cik maz es zinu. Nekad… vai varbūt vienīgi tad, kad stāstīja par tevi.
– Vilma, tev nevajadzētu tik daudz domāt par šo epizodi.
Saņemies, mās!
– Pēr, kā tev tagad šķiet: kas notika ar Erno tajā pēdējā vasarā? Bija tikpat karsts, vai ne?
– Jā, mēs savā arheologu ekspedīcijā svilām nost. Upe blakus, bet peldēties nav kad.
– Tad viņš atbrauca pie tevis? Ciemos?
– Bija brīva darbavieta, brīva gultasvieta tais vecajās mājās, kur mēs dzīvojām.
Gultasvieta tavās cisās? Nē, Vilma arī tagad nespēj to pajautāt. Vai viņš tev teica, ka aizmucis no manis? Vai tu vienkārši negribēji zināt? Vai tev bija vienalga? Vilma klusē.
– Viņš atbrauca, sāka strādāt. Pieredze ar arheologiem viņam bija.
– Un?
– Un tad es ilgi viņu meklēju. Divas diennaktis.
– Ko tad tie citi?
– Domāja, ka viņš paguris un atgriezies Rīgā.
Bet tu zināji, ka tā nav. Kāpēc tu zināji?
– Tad vietējie bija viņu atraduši. Upes atvarā. Uz bērēm jau tu biji.
Uz atvadām noskūpstīt zārkā ieguldīta satingušu vīrieša seju. Jauna vīrieša seju, kuru tu esi mīlējusi. Vīrieša, kurš mūžam paliks jauns. Un novecot bez viņa.
– Jā, uz bērēm es biju.
Vai atvarā viņu iegrūdi tu? Erno nebija labs peldētājs, arī labs mīlnieks ne, tikai tāds apmaldījies čalis – starp aicinošiem saucieniem apmaldījies.
Pērs pastiepis balodim savas siermaizītes atlikumu, putns knābā, drudžaini plivinādams spārnus, lai noturētos gaisā.
– Atvaino, es novirzījos no tēmas. Pastāsti vēl, kā jūs mācījāties dejot medisonu.
|
|
© Saturs: autori, AB Kelvins, Haralds Matulis
|
|
|