Untitled Page

Daugavas krastos

Andra Manfelde

„Rokas paliek tādas slābanas” teica Vasīlijs, draugu lokā dēvēts par Vilku. Tā saukts ne tik daudz spuraino un sirmo matu dēļ, kas cieti un reti kā kuiļa sari slējās no apaļā pakauša, bet gan Vasīlija rakstura dēļ.Allaž turējās Vasīlijs stingi kā kapakmens, vārdus laizdams pār lūpām lēnus un pamatīgus kā čangaļu ķiļķenus, pats kustējās smagi kā negaisa mākulis, skatījās tā, it kā šautriņas sviestu otram tieši ģīmī. Visi zināja, mēdza mēļot, bet tikai retais kārtīgi dabūja nopētīt Vasīlija tetovējumu. Žoriņs, nu Juris!, un Pūķis. Pūķis pa visu muguru, romānikas cienīgām skruļļu astēm un trejām rīkļurāvēja galvām. Žoriņš ar šķēpu kā šašlika cepamo iesmu, mazs, maziņš, tāds sīciņš, gluži kā Dāvids ar Goliātu vienu polku lec, gluži kā proletariāts ar spirta mucu cīnās un nenocīnās. „He, maziņš!... mazs cinītis nogāž lielu mammieti” tā mēdza triekt Vilka draugi – Fredis, Miesnieks, Pudeļdirsa un citi.

„Tādā sutoņā pat rokas paliek slābanas.” Un tiešām, saule pulsējošām, gausām gludekļrokām mīcīja Rīgu. Asfaltu siltā un melnā piķī. Daugavu zaļganā augļūdens sulā. Bāriņu dvēseles, no paša centrāltirgus līdz maskačkai, mellas kā vella ģīmis, svilināja benčiku nodeguļos cauras kā sivēnu ādu. Skaidrs, ka šitās brūces tik spirts var aizvilkt un dziedināt.

Tā viņi sēdēja ierastā vietā Daugavas krastā, netālu no Salu tilta. Cilāja pudeli un ik pa brīdim sakārtoja makšķeres, drīzāk jau skata pēc, dzīvesveida labad. Mūžīgi, ziemu un vasaru, pie likteņupes ūdeņiem, makšķeru mērauklas debesīs, spirta mēriņi asinīs, visi bariņā to kuņu, to dzīvi triec! Rau, kā šodien – Vilks uz betona malas cienīgi atlaidies, turpat netālu viņa brūte, vienmēr tuvumā, ar roku aizsniedzama un sataustāma, vienmēr klusa kā ērms, saukta par Nāru.

Nez no kurienes, nez kad, bet vienreiz šī uzradās un nost no Vilka vairs nelīp. Draugi, Miesnieks, Fredis, Pudeļdirsa, mēdza mēļot, ka Vilks šo no āliņģa ar daiktu izcēlis, no tā brīža šī ar lēmēta palikusi, vien Daugavas ūdeņos blāvu, dūkanu skatu raugās un kādu vārdu no šās ar spiešanu neizspiedīsi.

Nez ar ko Vilks šo ieēdinājis, tā skaudīgu pūzdami visi spriež. „Uzvelc īsos svārkus!” Nu ja šis tā saka, tad atliek vai nu klausīt vai Daugavā lekt. Nāk Vilks kagora buteli vicinādams un auro: „tas dāmām!!!”, bet dāma kā tāda lapsene sūc no kakliņa saldu kā asenes vīniņu un vēlāk sašķaida pret betona sienu, tā, ka Georgija nokautais pūķis ar augstpapēdeni samīcīts saveļas driskās. Un elles biezā, sarkanā sula notek no lauskām, tad iesūcas smiltīs kā glodene.

„Fu, kam es teicu, fu!! Nebaidies, bračiņ, labiem cilēkiem nekož!” Nāra atraujas, saviebjas, labumu tai daudz, bet laba? Kurš te no visiem labs – Pudeļdirsa, ha! Jeb pats Bārskervillu Fredis. Bāskervillu tāpēc, ka suņi. Abiem ar sievu Dieviņš bērnus neesot devis, tāpēc suņi. Un ne jau šādi tādi! Kaukāza avčarkas, šķirnes. Atnesas mātīte it bieži, tad Fredis sit kucēnus gaisā. Bet kad Fredis ar saviem suņiem tuvojas, skats jau no tāluma tāds, ka pat zirgs to redzēdams nokristu beigts pārzviedzies. Steberē palēkdamies Bārskervillu Fredis, sīciņu, krunkainu pieri kā nieri, brūnīgu ģīmīti vīpsnā savilcis, it kā šim uzspļaut, jā! Pats augumā padevies Nārai līdz pupiem, vien galvastiesu pārāks par saviem „bērniem”, nāk bļaudams – „Fu!, kam es teicu! Fu!” Un suņi beidz ostīt ceļā patrāpījušos bērneli, kaķi, balto sūdu.Klausīgi suņi saimniekam pie kājām trinas kā lokani lūši.Un Fredis smaida. Uzmirdz saulē vienīgais zelta priekšzobs, it kā duetā ar vecticībnieku kupolu lūgšanu skaitīdams.

Un uz īsu, kā baktērijas mūžs īsu mirkli, atspīd Pudeļdirsas pudeļbrillēs zelta dzirkstelīte, gluži kā pēdējais cerību stariņš virs Daugavas, tad kalsnējais noelšas.

„Ko nu pūt!” uzsauc Miesnieks taukajām lūpām pāri siekalām saviļātu kamaru laizdams: „Eu, šamējam atkal grūti kā lopam pirms kaušanas!” Pudeļdirsa tramīgi noraustas un steidz izvilkt noslēpto korteli, saules un paša sirds sildītu, steidz palaist uz riņķi, steidz makšķerkātu paraustīt un Miesnieka bļaušanu neievērotu atstāt, jo nav ko šo kaitināt, kad saule zenītā svilina Miesnieka spīdīgi sarkano mūli. Un tiešām uz brīdi liekas, ka no Miesnieka spēcīgā, sarkanā torsa, kam īsās roķeles kustas bez sajēgas gluži kā vārītam Šrekam, liekas, tam noplēsta āda, un miesa sulo, lāsodama iesārtas pilēs tur pat uz lauskām, drazām, izsmēķiem, sačurātām smiltīm un saliektiem pudeļu korķiem. Blakus gaļīgajam un kūpošajam Miesniekam Pudeļdirsa izskatās nokusis un pa savam jau nožuvis balts, gluži kā kaltēta vobla baltu garoziņu apvilcies. Nez vai sāļš, bet kas tad tādu cērmju saēstu rūpestu sausiņu garšos. Vilks savu Nāru uzrauga kā miesassargs prezidenti, bet Manna...

Tur jau viņa nāk! Spēcīgos un ļumīgos stilbus augšup kā stārķis pār purvu cilādama, smagi elsdama, pūzdama, sarkana topiņa spīlēs iežmiegto krūtežu tik tikko varēdama kustināt.Steidzas kā kaimiņš uz dzīrēm, kā sūdu muša uz tikko uzklāta galda, lai ne kripatiņa, lai ne lāsīte viņas krāsotai, sarkanai, alkainai krāsns mutei garām netiek. Vēlāk tā mājup iedama izverdīs lavu un Miesnieks turēdamies pie viņas kuplajiem gurniem un ciskām, kuras kā tikko grillētam broilerim, jel ticiet, pašas kūst, ja vien aiztiec. Turēdamies pie sava Enkura!, glābdamies pie Mannas taļļas būs Miesnieks laimīgs, būs pasargāts, atgriezies klēpī.

Bet tas vēl tikai būs, kad saule iegāzīsies Pārdaugavas jumtos sarkana un uzpampusi kā asinis saēdusies ērce. Kad Vilks sagums zem savas cienības un gadu nastas.Un Nārai, blāvi kā puskostai mīdijai no duļķaina spirta prizmas skatoties liksies, ka pūķis uz Vilka muguras beidzot nokodis Žoržikam galvu un iespļāvis tieši Miesnieka ģīmī kā jēlu ķesku, tpu tu! Tikmēr suņi kārās, glodenās mēles veltīgi locījuši, elsojoši un lūgušies, beidzot neiztur un nokož netālu maldījušos kaķēnu, no tā gan tiek gaļas mazāk kā no plukuša baloža, bet tikmēr Fredis fonā skumīgi pūzdams teic – „labāk maz, nekā nemaz” un spiezdams un žmiegdams pudeli, kratīdams kā no krāniņa pēdējo lāsi, tā arī nesakratīdams sāk purināt Pudeļdirsu kliegdams „Pudeļpakaļa, maksā ragā!!!”, bet šis, slaucīdams acenes, tā kā no asarām, asinīm, sviedriem, šļupst, ak, maita, naudas neesot un nekad ar nav bijis, lai raugot pats, lai! Bet te, kā nelabu, gauži nelabu – gaudenu kā nāves smaka zivju miltu pūderētu ģīmi, tādu likteni bez spirta un laimības, tādu galu nojauzdams, steidz palīgā Miesnieks. Steidz kā bullis baurodams to Pliko Pudeļu Pakaļu no katras savtības izkratīt. Tikmēr Bāskervillfredis auro pēc saviem suņiem „pucī, fas!, fū, fū, ārā maitas no Daugavas! ” bet suņi slapji kā sprāgoņžurkas vairs nevar ne izkāpt, ne izlekt, kārpās bezpalīdzīgi pret betona malu makšķerauklās sapinušies un jau laižas tālāk pa straumi uz jūru, uz galu prom. Un kā gan tie vispār ūdenī tikuši, lai arī svelmē elsojuši un dikti gribējuši, to neviens vairs pēcāk nevar saprast! Vien Vilks redzēja kā Nāra milzu mopšus, sēdošus uz betona malas, pagrūdusi un ļauni, pašam Vilkam acīs skatoties smīnējusi. Bet tas jau neteiks, pagānu dvēsele, vien pielej eļļu ugunī – „sit viņu, sit!”, lai lāso sarkans aiz Daugavas, lai lāso pēdējās ogles uz degošas dvēseles, kratīs to Pudeļdirsu ārā no lupatām, ja nav laimes, tad vismaz smiekli.

Tumsā balo Pudeļdirsas bālais augums sačokurojies kā cīsiņš uz Miesnieka naža. Neviens neko neesot redzējis. Neviens nemaz Daugavas krastos neesot bijis. Vien „Degpunktā” teica, ka vietējo makšķernieku tesiņā kāds atrasts pliks un sadrebis. Tomēr, kad ņemts ciet, draudējis medicīniskajam personālam ar plastmasas nazi, saukdams, lai vēl nevedot prom, šis vēl neesot cienīgs baltos mākoņu palagos sust, lai vedot uz likteņupes pretējo krastu parādus kārtot.

Bet Bāskervillu Fredis mēdz naktīs staigāt pa Rīgu un līdzīgi smakušai kaijai nelabi ķērkt, ūjina savus suņus uz māju, māju.

Beidzot sadzinis rokā, bet, ak, vai, ne jau asti luncinošas dvēseles, vien sprāgušas suņu miesas. Nu vajadzēja ar godu apbērēt. Visus ietaupījumus, cik nu to bijis, nācās par suņu mūžības klēpi un vieglo ceļa rasu aizmaksāt. Fredis pat dzīvokli ieķīlājis. Saaicinājis draugus palīgā. Kapu izrakuši jo dziļu, savi metrs trīsdesmit, kur nu vēl garums un platums! Bez zārka lēmuši iztikt, tinuši kā Jēzus laikos – autos. Manna palagus ar mežģīņu vīli noziedojusi. Beigto suņu stiepšana gan gāja grūti, grūti, tur bez mēriņa nevarēja iztikt, jo šie velli smagi. Tad nu ilgi domājuši, kā tai dziļumā laidīs. Nevar ar negodu kā tādu Brežņevu būkšķinot sviest! Tad nu Fredim pašam bija jālien kapā iekšā un jāņem savi sunīši kā tādas līgaviņas pretim. Bet, oi, kur smagi nobaroti un Daugavas ūdeni savilkušies, šis, ka ņem pretī, tad nogāžas ar visu suņa miesu pats kā beigts, knapi dabūnams no zemes klēpja laukā. Nu, ja jau tik nesmuki noticis, lien Miesnieks lādēdamies un spļaudīdamies šito darbiņu veikt, bet Miesnieks liels pa visu bedri, vietas nav. Šim otra suņa miesa arī virsū uzgāžas un sāk smirdēt kā paša nāve!Nu Miesnieks lādējas un spļaudās. Mīļā Manna šo glauda un mierina, tik Nāra nelabi smīņā, tieši kā debess visiem par skādi. Sāk līt gaudens lietutiņš, Fredim un Miesniekam jau viena alga, tie ar dubļiem nolipuši paši kā suņi, kā tādi Lācari. Te pēkšņi Nāra iesaucas: „Uz kuru pusi, tev, Fredi, mājas! Vai tik nav uz austrumiem, kā tad sunīšiem galvas otrādi, uz rietumiem!” Visi skatās, un tiešām! Kā par nelaimi bedres rietumu galā dziļāks gadījies un nu vairs nemaz nav smuki, jo tai vietā kur galva un godība, tur jau peļķe saurdzējusi. Nu, neko darīt, jāveļ miesas otrādi, lai ir kā pie cilvēkiem pieklājas. Bet sīkajam Fredim ne spēka, ne varēšanas. Manna, tā jau pati bedres brangumā izplūdusi, Miesnieks atkal bļauj, ka roka izmežģīta... Pudeļdirsa vēl jo projām plastmasas nazi slimnīcā asina, nekas cits neatliek kā pašam VilkamVasīlijam piedurknes atlocīt un bedrē iekšā rāpties. Tālāk viss gāja kā pa sviestu. Ātri sunīšus nogrozīja, ātri zemes virsū, tik trīs smilšu sauju vietā, trīs šļukas spirta, nu tad arī kopiņa un miers. Kad Bārskervillfredis dzīvokli pārdošot, tad arī kā pieklājas, akmeni uzlikšot – „Maniem īstajiem un vienīgajiem draugiem, pateicībā Fredis”.

Daugavas krastos, pie Salu tilta, mūsu varoņi kā vienmēr pudeli cilādami no dzīves gurst. Purina makšķeru maikstes un strīdas, ka pieklājas arī pārējo vārdiem granītā gravētiem būt. „Fredis un draugi (tālāk mazākiem burtiem) – Vilks, Nāra, Miesnieks, Manna... un, jā, lai iet, lai ar iet! – Pudeļdirsa maigajos mierīgajos medību mūžos!”