|
|
Monstrance
Māris Mikulāns
Ap Ziemassvētkiem iegriezāmies vasarnīcā. Atslēguši durvis, ieraudzījām kūpošu struņķīti. Un neviena dzīva radījuma. Ilgi prātoju, kas to atstājis. Zebiekste? Cauna? Sesks? Beidzot sapratu – tā bija Laime. Laime piedirsa pie mūsu sliekšņa. Un pazuda. Atnāca Laime, bet mūs nebija mājās.
Uzlēca saule, bet mums bija aizpampušas acis. Norietēja mēness, bet mēs krācām kā jūra. Uzlija lietutiņš, bet mēs jau bijām aplaistījuši dārzu.Lūk, par ko mēs kurnējām, sēdēdami pie Cieceres un apspriezdami savas ieceres.Tad gājām uz alām, ielīdām tajās un salām. Pēc tam daži no mums nomira, un tikai atmiņas palika pāri. Šņabis veica terora aktu pret Ēriku: Ēriks gāja bojā ķīmiskajā karā. Andri nopiukšķināja insults.Un tagad es reizēm guļu tumsā, pārstaigādams putekļainos pagātnes labirintus un meklēdams laimi.Anna vairs nevarēja un izdarīja pašnāvību.Tolaik es vēl neizdomāju un nepielūdzu dēmonus.
Uncigakta, tu dižais siera caurumu dievs. Mēs ziedosim tev pelējuma smaku, peles un Holandes karodziņus. Lielais Uncigakta, aizlūdz par mums, grēciniekiem, tagad un mūsu nāves stundā. Āmen!
Tas notika Rīgāveļu mēnesī – laikā, kad atceramies aizgājējus, bet svaigais gaiss un spirgtais vējš liek ikvienam ašāk kustināt pēcpusi. Zāle no rītiem dabū kraukšķīgo kārtiņu.Lietus dod iespēju lūrēt no cepures naga apakšas un vaibstīties zem šalles. Koki izliekas beigti un slēpjas miglā. Visi slīmesti kā blusas salien siltās šķirbās.Bet visi radījumi, kuriem netīk rādīties dienas gaismā, priecājas par agro tumsu, lietus ņirboņu un ledaino vēju.Daži no mums tika atlasīti un uzaicināti uz Sikspārņu klubu. Toreiz es domāju, ka runa būs tikai par literatūru un literātiem. Es vēl nepielūdzu izdomātos dēmonus.
Klubs bija garens. Pie ieejas varēja dabūt vīna biļeti. Publikas netrūka. Līdz bāram tik tikko varēja izspraukties. Mums izdevās iekārtoties uz ķebļiem.
Mēs ar tevi daudz pīpējām un klausījāmies rakstniekus. Gaidījām savu kārtu.Vairāki cilvēki centās vērtēt nolasīto, kaut arī maz ko varēja sadzirdēt.Šķiet, mikrofons bija nobijies.Kad tu lasīji par mistisko kaķi, tad gan varēja dzirdēt. Galvenais – tikt sadzirdētam. Ja tu, protams, neesi mistiskais kaķis.Man bija prieks par tevi.
Tad bija mana kārta. „Skūpti mikrofonu!” es sev teicu. „Uztver to kā pāvesta kāju. Netirini to! Tas nekodīs.” Un pēkšņi viss beidzās, gaismas sāka dzist, mutē sāļa metāla garša.Mūžīga dzīvošan’, lai tālu skan, lai tālu skan!
„Es gribu dzert jūsu vīnu.”
Bumke, tu dižais sarūsējušo šrapneļu dievs, daudzšķautnainais sarkano kāju dievs, aizlūdz par mums, grēciniekiem, tagad un mūsu nāves stundā. Ahoi!
Mūs abus uzaicināja uz rakstnieku sanāksmi, piektdien trīspadsmitajā. Vienojāmies, ka satiksimies autobusa pieturā pretim stacijai. Man nebija ne jausmas, uz kurieni jābrauc. Satumsa oktobra vakars. Es nesagaidīju ne tevi, ne autobusu un beigu galā kaut kā aizkūlos līdz Pārdaugavai.
Maldījos tukšajās ielās, kuru nekad nav bijis, tas ir, kurās nekad nebiju bijis.Vējš gaudoja krustojumos.
Noplīvoja Hekates tesmenis.
Beidzot vienā no izmirušajām ielām ar ērmīgiem nosaukumiem atradu meklēto ēku. Tā slēpās tumsā zem tilta balstiem. Ap to čurnēja vecas koka mājeles.Atvēru durvis un ieraudzīju kaut ko līdzīgu baznīcas jomam ar augstām velvēm. Paaugstinājums izskatījās pēc altāra.Zaigoja monstrance.Rūsganā, nespodrā gaismā starp tērauda konstrukcijām kustējās tumši stāvi. Biju atnācis par agru. Devos klaiņot.
Iedzēru alu bodītē, kur pie apbružātiem galdiņiem sēdēja vienkārši un arī divkārši ļaudis – aizto viņi jau bija sākuši divkāršoties. Man līdzi bija. Dekamerons. Izlasīju šo lielisko fragmentu:
„Daudzreiz dzīvē, atrodoties ceļā, man ir gadījies nokļūt lielās briesmās, no kurām tomēr allaž esmu izglābies, ar nakti nonācis labā vietā un labi pārnakšņojis, tāpēc es esmu cieši pārliecināts, ka svētais Juliāns, kam par godu es skaitu šīs lūgšanas, šo labvēlību man izlūdzis no dieva, un man šķiet, ka es nevarētu dienā droši ceļot, nedz arī nakti atrast labu patvērumu, ja no rīta nebūtu noskaitījis šo lūgšanu.”
Gvazimba, tu, pārsteigto sinoptiķu dievs. No tavām acīm līst melns lietus, bet no tavām klientu lūpām dārd pērkons. Gvazimba, aizlūdz par mums, grēciniekiem, tagad un mūsu nāves stundā. Olē!
Atgriezos namā un beidzot satiku tevi. Tu vēl nelidoji, tikai planēji. Atradu tevi pie altāra. O, tur stāvēja arī dzeramais.Tad mēs ieraudzījām sānu durtiņas un aiz tām – oktobra dārzu. Meitenes tumsā baloja kā kapakmeņi. Aizvien daiļākas. „Nav ko runāt ar svešiem priekšmetiem,” tu teici. „Re, balzāms,” es teicu. „Nedaudz iebalzamēsimies,” tu atbildēji. Šķiet, mēs iebalzamējāmies daudz vairāk nekā mazāk. „Man ir mūza”, tu teici.
„Stāsti man, dievišķā mūza, par vīriem, kas nenolūza!
Par ko tev stāsta tava dievišķā mūza?” es jautāju. „Par bailīgiem vīriešiem un drosmīgām sievietēm.” „Un no kā baidās šie bailīgie vīriešiedrosmīgajiem vīriešiem nav notes rakstīt: varoņi ir bez cara galvā.” „Tad literārais varonis ir nevaronis?” jautāju. „Jā, tāpat kā Stokeram – nemironis. Viņš baidās , jo ir apmulsis. Viņam ir uztveres grūtības – nevar uztvert pasauli Šekspīra tēlos, kuri sajaukti ar mārketinga ābeces patiesībām.” „Kā tā?” gribēju zināt. „Bērnībā viņš lasīja „Trīs musketierus”, bet vēlāk redzēja, ka seši spārda vienu. Taču pašlaik viņš nevar izvēlēties ne vienu, ne otru rīcības modeli: viņam jāgriežas pie sava jurista, ja, protams, viņš nav atsaldētais. Tādā situācijā katrs var apmulst.” „Jā,” es teicu „zināmu laiku tas arī mani mulsināja. Jo vairāk viņš ir apmulsis, jo skarbāks un stilīgāks izskatās.” Un tieši tajā brīdī mārketinga speciālisti paziņo, ka viņam „jābūt atvērtam, zaļam un nesvīstošam.” „It kā cilvēkam nav tiesību būt kompleksainam, aizspriedumainam un piktam? It kā monstrs, vampīrs un āžradzis dzīvotu pasakās nevis katrā no mums?” es atraucu.„Ai,” tu skumji teici „tagad monstra eksistence pieļaujama tikai vīrieša biksēs.” „Es negribu būt Ziemeļu seksa simbols,” es apgalvoju „mani ļoti mulsina vārdiņš „atvērts” – tas man asociējas ar vivisekciju.”„Nu, re, tu arī esi samulsis. Tas droši vien ir burtisks tulkojums no kasambonu valodas, un mēs to esam paņēmuši komplektā ar viņu izglītības sistēmu ” Ragamufīn, tu, kasambonu salaveci, lai trīspadsmit jūras velni mūžam nepiekūst vilkt tavu pirogu. Aizlūdz par mums, grēciniekiem, tagad un mūsu nāves stundā. Ups!
„Neizdzeriet visu, kungi,” teica altārmeitene un taisījās mums sadot pa pirkstiem. Tad mūs pasauca, lai dāvātu mums nemirstību.Sākumā nemaz nesāpēja.Gaiss kļuva dūmakaini miglains. Mums dāvāja nemirstību; bet es savējo, šķiet, esmu pazaudējis.
Blomīdamies. Vai varbūt tās nemaz nebija? Tikai lielvērtības komplekss? Varbūt kāds piekrāpa mūs visus? Monstranci lieto monstri.
Mizdrahil, tu dižais hiperteksta dievs, tev piemīt spēja piepūsties un izstiepties. Mēs blomīsimies tavā priekšā, bet tu, savukārt, aizlūdz par mums, grēciniekiem, tagad un mūsu nāves stundā. Save!
Izrādījās, ka daži cilvēki, kurus es uzskatīju par apbērētiem un noraktiem skolas grāmatās, vēl ir dzīvi.
Pēkšņi Rainis izdrāzās no hipertelpas un jāja uz zirga kājas. Blaumanis reinkarnējās un sakārtoja zeķubikses. Āžradzis. Viņš bija tur iekšā. Kāpēc viņš nevarēja iznākt ārā un blomīties? Rainis bija ļoti tievs. Mēs sākām literāro sabatu, dziedādami viņam par godu „Tievs kungs ir mūsu stiprā pils”. Tad spļāvām uz otrādi apgrieztu Dena Brauna grāmatu „Eņģeļi un dēmoni”.
Tad gājām rotaļās – spēlējām „Sunīšus”, „Trusīšus”, „Kuskusus” un „Plēsīgos bruņurupučus Mata – Mata”.Visvairāk prieka man sagādāja spēle „Lido un nokarājies”: HIM jautro šlāgeru pavadīti, mēs lidojām zem tempļa velvēm. Bet, kad tika izslēgta gaisma un mūzika, katram bija jāpieķeras ar nagiem pie griestu sijas vai stieņa un jānokarājas. Visi skaļismējās, kad tu mēģināji nokarāties no altāra. Laba bija arī „mājiņu” spēle. Bet tā nedaudz ieilga. Katrs no mums devās paralēlajā pasaulē un iekārtoja tur sev mājiņu.
Daži sev iekārtoja mājiņas hipertelpā un tad sākās ciemos iešana. Visi koda un cienāja viens otru ar savām asinīm.
Tad sākās dejas. Mēs dejojām valsi un salsu, polku un folku, hiphopu un bībopu. Bet, kad sākās menuets, materializējās Garlībs. Vai atceries, es viņu nosaucu par Garfīldu? Viņam bija līdzi tas drūmais miesassargs – Imanta.
Ucik, saplēsto apeņu dievs, tu, kas esi redzējis daudz laba un ļauna, aizlūdz par mums, grēciniekiem, tagad un mūsu nāvesstundā. Bļin!
Daži cilvēki pārvērtās paši savos pieminekļos. Dažas statujas pārvērtās cilvēkos. Daži ķermeņi saplūda vienā. Strēlnieks saplūda ar Skorpionu un šāva saindētas bultas.Galvenais – būt apritē, vienalga, venozajā vai arteriālajā. Viss ir vienkārši. Jums vienmēr vajadzīgas svaigas asinis, un jūs devāt mums nemirstību. Mums vienmēr vajadzīgas svaigas asinis, un mēs ņēmām. Tas ir vienkārši. Kā simbioze. Kā anabioze. Kā Ņūtona ādamābols. Ņemiet visu! Es gribu nedaudz zāles. Bet te jau ir vesela pļaviņa. Viss ir bijis sapnis. Tā ir tikai proza. „Un lai spīd mums mūžīgā gaisma,” tu teici un nomiri. Es ar tevi ilgi runāju, bet neesmu tev vēl stāstījis par šo sarunu.
Beidzas vējaina vasaras diena. Eju gar rotaļu laukumu. Bērns saka mātei: „Spēlēsim stāvēšanas spēli!” Un viņi abi apstājas uz trotuāra plāksnes. Pēkšņi bērns metas grīļīgā skrējienā pa zālāju, notupstas un sauc: „Kaka, kaka!”
Neesmu eņģelis – gribu priecāties par to, kas ir un nebēdāt par to, kā nav. Tādās dienās kā šī Laime grozās pie sliekšņa un nevis pagātnes labirintos.
Bērns grib dzert. Māte dod tam augļu sulu.Viņš dzer un saka: „Garšīga kā jūras briesmoņa asinis.”
Bija laiki, kad es trijos naktī zvanīju nevainīgiem ļaudīm un pieprasīju eksorcismu.Tagad es izdomāju un pielūdzu dēmonus.Ir tik grūti paciest izsalkumu.Vai tas bija tikai sapnis – šīs ilkņu vagas, ketguta šuves un žņauga rievas , roka ar sarkanu lupatu?Un kurš kliedza: „Turi kājas”?Asinis ir košas, karstas un smaržo pēc dzelzs.Es zinu visu par Sarkano Ludi un Tērauda Naudu.
Dižais Pervele, tu, nosmulēto papīru dievs! Tev pieder grāmatnīcas un izdevniecības. Dižais Pervele, aizlūdz par mums, grēciniekiem, un lai spīd mums mūžīgā gaisma. Hau!
|
|
© Saturs: autori, AB Kelvins, Haralds Matulis
|
|
|