|
|
Elpa
Māra Svīre
Pliķis pa dibenu nelīdzēja. Zilganais, asiņainais un gļotainais kunkulis vecmātes rokās neizrādīja ne mazāko vēlēšanos ar kliedzienu pieteikt savu ierašanos šai pasaulē.
– Tas nav dzīvotājs, – vecmāte nomurmināja.
Būtu varējusi klusēt, ārste pati saprata. Cerams, dzemdētāja nesadzirdēja, tad sāktos jezga, bet šobrīd nebija laika ne paskaidrojumiem, ne mierinājumiem. Ārste lika izsaukt papildspēkus. Jādara viss iespējamais, kaut arī tas rādās bezjēdzīgi.
Jau pilnīgi zuda cerības uzpūst šai vārgajā radībā dzīvības dzirksti, reanimatologi pārtrauca manipulācijas un sāka aizpildīt dokumentus par bērna nāvi, kad
viņa sejiņa kļuva vēl sarkanāka, piepūlē vecišķi saverkšķījās, bezzobainā mute plati atvērās un izgrūda spalgu kliedzienu.
Tajā brīdī reanimācijas brigādi vēlreiz sauca uz dzemdību zāli. Jaundzimušā mātei esot apstājusies sirds.
– It kā atdeva savu elpu bērnam, – nopūtās vecmāte.
Puisēnu adoptēja mirušās mātes māsa.Melitas vīrs neiebilda, lai gan patiesībā nevēlējās šo negaidīto ģimenes pieaugumu, jo pašiem nudien nebija par daudz vietas divistabu dzīvoklī Pārdaugavā, Dagmāras ielā.Tomēr viņš savu viedokli mainīja, redzot, kā bērns Melitai palīdz attapties no māsas zaudējuma. Izskatījās, sieva uzplaukst, it kā pati būtu dzemdējusi – bija dzirdēts, ka ar sievietēm tā notiekot.
Drīz vien priekus nomainīja raizes. Zēns grūda prom pudelīti un mētāja galvu, kad Melita pārāk centās iedabūt pupiņu viņam mutē. Raudāja klusi, dīvaini aizvilkdamies, it kā trūktu elpas. Tad pēkšņi viss pārgāja. Dažas dienas bija mierīgs un uzcītīgi zīda pudelīti, gluži vai tā būtu mātes krūts. Bet tikai dažas dienas.
Melita izdomāja, ka zēnam vajadzīgs priežu gaiss. Samainīja dzīvokli pret bēdīga izskata mājeli Biķernieku ielā, netālu no Dzelzceļnieku slimnīcas. Melitas vīrs māju uzcēla gandrīz no jauna.
Puika patiešām atlaba. Smagās dienas uzradās retāk, labās bija ilgstošākas. Melitu Rihards sauca par mammu un viņas meitu par māsu. Domāja, kā tā arī ir. Viņš nezināja, kā piedzimis. Savu piedzimšanu neviens neatceras, jo tā ir notikums pirms pieredzes. Atmiņas vienmēr saistās ar pieredzi.
Paaudzies viņš viens pats klaiņoja pa Biķernieku mežu.Te, kur daļu no meža apjoza slimnīcas sēta, pēkšņā, dziļā ieelpa izrādījās spēcīgāka nekā citur.Tādos brīžos puiku pārņēma līksmes vilnis. Neizskaidrojams, jo nekas taču nebija noticis, tomēr sajūta līdzinājās tai, kad viņš sapnī spēja lidot. Bez spārniem, bez jebkādām pacelšanās ierīcēm, vienkārši nedaudz atgrūžoties no zemes. Nē, šī bija citāda jūta. It kā būtu ieguvis dāvanu, kuru pat neiedrošinājās vēlēties.
Reiz viņš izdarīja, ko sen jau bija gribējis – iegāja slimnīcas pagalmā.Pa kādām durvīm iznāca jauna māsiņa baltā virsvalkā un cepurē ar sarkanu krustu virs pieres.
Ja viņa nebūtu uzsmaidījusi puisim kā iedrošinot, Rihards diezin vai saņemtos ieiet.
– Ko tu meklē? – gaitenī viņu uzrunāja paveca, kārna sieva ar grīdlupatu rokā. – Te ir dienesta ieeja. Pie slimniekiem pa lielajām durvīm.
– Es… Man… – Un, pēkšņas domas pārņemts, viņš nobēra: – Gribu mācīties par ārstu, bet vispirms pamēģināt par sanitāru.
– Ak tā? Tad kāp otrajā stāvā, gaitenī pa labi, trešās durvis kreisajā pusē. Tur kadru daļa.
– jau pirmajā vakarā lūdza kāda sieviete, ieslidinot Rihardam kabatā naudu.Viņas māte bija atteikusies no kājas amputācijas un tagad gulēja smagā zāļu miegā, lai nejustu gangrēnas sāpes.Vēl neuzlēkusī saule jau kliedēja vasaras nakts krēslu slimnīcas palātā. Rihards paskatījās pulkstenī: puspieci.
Līdz šim klusi un mierīgi gulējusī večiņa sakustējās, bez palīdzības pacēlās sēdus un paskatījās Rihardā neko neredzošām acīm. Viņš vēl nepaspēja pajautāt, vai varbūt pasniegt ūdeni, kad večiņa atkrita gultā ar vaidam līdzīgu gārdzienu. Rihards pieliecās tuvāk, bet vājinieces seja izplūda, it kā migla iesitās acīs. Asaras?Nē, viņš taču neapraudās svešu vecenīti!Dziļi ievilktā elpa gluži vieliski izplūda viņa ķermenī. Ar vieglu tirpoņu, gandrīz vai kutinot līdz pirkstu galiem, piepildīja plaušas reibinoši kā vaivariņu smārds.Gribējās gavilēt, šķietami šajā brīdī būtu atvēries iesprūdis izpletnis, kritienu pārvēršot līganā peldējumā. Rihards pazina šo sajūtu, kas aizdzina nomāktību un atjaunoja dzīves prieku . Atbrīvoja no elpas trūkuma un ielēja enerģiju katrā šūnā. Tikai šoreiz daudz spēcīgāk nekā citkārt.
Tātad mirēja pēdējā elpa, pēdējā nopūta bija tā, kas vajadzīga, bez kuras viņš ilgstoši nespēja iztikt, no kuras, varētu sacīt, barojās.
Diezin vai arī citiem bija tāpat? Laikam nē, nekas tāds nebija dzirdēts. Un šī elpa… Vai tai piemita kāda īpaša, neredzama forma? Jo kā citādi spētu plivināties gaisā, piepeldēt un veldzēt mežā, pat mājās, pie loga?
Cik ilgi tā saglabā šo spēju? Dienu, mēnesi? Gadu? Klīst, meklējot kādu, kam elpas trūkst gaidot? Varbūt piepeld pavisam nejauši, aizvējojusi gar vaigu tam, kam nav vajadzīga?
Katru dienu, iedzīti dzīves strupceļā, mirst miljoniem cilvēku. Bet no tā, ka ik dienu šo pasauli atstāj miljoniem cilvēku, nevajadzētu spriest, ka gaiss ir pēdējo nopūtu pilns. Pretējā gadījumā Riharda krūtis nežņaugtu elpas trūkums, viņš patērētu pēdējās nopūtas kā citi parasto gaisu. Kāds ir pēdējās elpas izplatības ātrums – milimetros vai kilometros? Un vai baltais uztver tumšādainā elpu?
“Bet ja nu es pats sen jau esmu miris?” viņam ienāca prātā, jo šobrīd vāji apzinājās sevi laikā un telpā. Viņš domāja – banāli, ka tik ilgus gadus neizprotamai parādībai izskaidrojums izrādās tik vienkāršs.
Smadzeņu perifērijā paplaiksnījās: elpa vai elpas vilciens? Vai tā ceļo pāri okeāniem vai, gluži otrādi, vienīgi pa sauszemi kā vilciens? Vārds “vilciens” tradicionāli saistās ar kustību, tālumu. Arī ar šķiršanos. Ar kaut ko sāpīgu. Viņš paskatījās večiņas sejā. Nē, sāpju tajā nemanīja, patiesībai tuvāk būtu sacīt, ka vīdēja tāds kā pārsteigums, varbūt pat izbrīns.
Rihardam šķita, ka dzird mūziku. Sasprindzis viņš ieklausījās melodijā, šaubīdamies un netikdams skaidrībā, ko īsti tur spēlē – varbūt Mocartu. Ta-ra-ram, ta-ra-ram, ta-ra-rī-ram… Tas bija kaut kas ļoti tuvs Volfganga Amadeja četrdesmitajai – un tomēr it kā ne. Kāds laikam ieslēdzis radio. Bet kura stacija rītā atskaņotu Mocartu?! Neviens taču nevarēja zināt, ka te vienai dvēselei vajadzīgs pavadījums uz viņsauli. Ja runājam par dvēseli, tad nāktos atbildēt uz jautājumu, kāds ir pēdējās nopūtas sakars ar dvēseli. Iespējams, tā aiznes dvēseli no miesas un palaiž Visumā iztvaikot, pati izzūdot tepat, uz Zemes. Nezin kādēļ Rihards bija pārliecināts, ka večiņas dvēsele aizlidos viegli, neatstājot nekādas pēdas, atšķirībā no dažas slavenībai piederējušas, kas stampā izplatījumu ar mamuta vai dinozaura kājām.
Galu galā mēs visi esam mirstīgi. Un kurš var būt drošs, ka nākotnē ar mums nevar notikt tas pats, kas šajā agrajā rīta svīdumā notika ar večiņu viņas pēdējā dzīves dienā un Biķernieku slimnīcas sanitāru Rihardu viņa pirmajā dežūrā?
Dīvainais atklājums jauno cilvēku mocīja. Ne tik daudz fakts, vairāk savādība, iespējamā atšķirība no citiem.Viņš ilgi stāvēja pie spoguļa un pētīja savu seju, cenzdamies atrast ko iepriekš nepamanītu, iespējams, nodevīgu, varbūt jau sen līdzcilvēku izlasītu, tikai pašam nezināmu. Nē, nekā. Vienīgi īpaša vajadzība pēc kāda pēdējās nopūtas. Reiz televīzijas raidījumā piesaistīja sižets par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, citiem vārdiem, par invalīdiem.Rihards sastinga: vai arī viņš, jauns, vesels un spēcīgs, dziļākā būtībā ir kroplis, invalīds? Lai kā centās šo domu atvairīt, tā uzpeldēja atkal un atkal, sevišķi tajās dienās, kad juta elpas trūkumu, sirdsklauves un nevēlēšanos dzīvot.
Kamēr Rihards strādāja slimnīcā, tās atgadījās reti.Māsiņas jūsmoja par izpalīdzīgo puisi, kuru nevajadzēja sevišķi lūgt, lai padežūrē pie bezcerīga slimnieka gultas.
Nu jau piecus gadus Rihards bija ārsts. Karjera veidojās veiksmīgi, vienīgi ārstam īsti neklājās dirnēt pie nāvei nolemtajiem. Tomēr Rihards nespēja atteikties iegūt svaigu elpu. Gaisā uztvertā no tās atšķīrās kā garāmejošas meitenes smaržu vilnis no peonijas dvašas, kad iebāž kuplajā ziedā degunu.
Visu nakti viņš nebija gulējis. No rīta, piegājis pie loga, atgrūda vērtnes plašāk, ierāva gaisu. Vējš šodien no slimnīcas puses. Miklā rudenī un kailā pavasarī meža smaržas nomāca slimnīcas smārds – tikko jaušams dažādu zāļu, asins un dezinfekcijas līdzekļu sajaukums. Tagad, vasarā, stiprāk garoja priežu jaunie dzinumi.
– Tu naktī ilgi sēdēji pie datora? Pa durvjapakšu redzēju gaismu.
Rihards satrūkās, nepamanījis, ka māte ienākusi istabā.
– Jā, mazliet…
– Līdz trijiem!
– Nenāca miegs.
– Būtu apprecējis vienu no tām interneta brūtēm un gādājis man mazbērnus, tad gulētu abi kā mīļie.
– Gultā var paņemt vienu, bet draugos – kaut desmit. – Rihards pasmējās.
– Paklau, tu nudien vairs neesi riktīgs! Kas tas par vīrieti, ja mīlestības vietā pietiek ar tukšu pļāpāšanu!
Rihards nedomāja stāstīt, ka pagājušonakt nesēdēja draugos, bet atkal bija pienācis laiks, kad jutās iztukšots kā mirusi bite. Nebija pat spēka pagriezties uz otriem sāniem un kāpēc gan to darīt, ja apvalks, kas no tevis palicis pāri, ir kļuvis bezjūtīgs. Kad jau rādījās – beigas, pēkšņi…!!! Bija! Veldzējoši, lai arī mazliet baisi.
– Skrienu uz darbu, – viņš teica, liekot mātei saprast, ka jāattālinās.
– Jā, jā, tikai kādu kumosu …
– Man riebjas brokastis, mamm! Tu taču zini!Viņš steidzās. Dedzināja doma, ka elpu, ko rītausmā saņēma, būs atdevusi meitene no deviņpadsmitās palātas.
Ieskrējis nodaļā, Rihards uzsauca pirmajai māsai, ko satika:
– Kā deviņpadsmitajā? – Un bija gandrīz pārliecināts par atbildi.
– Dakteris dikti steidzas. – Māsiņa nozibināja pēc Holivudas parauga pārveidoto zobu rindu. – Bez izmaiņām. Joprojām pie samaņas un sistēmas.
Rihards iegāja deviņpadsmitajā palātā.
Meitene viņam uzsmaidīja. Rihards vienmēr brīnījās, kā iespējams tik gaiši smaidīt, zinot, ka dienas skaitītas. Ka varbūt nav vairs dienas…
– Man nekas nesāp, – meitene steidzās pateikt. – Vienīgi ellīgi apnicis.
– Kas apnicis?
– Dzīvot.
– Nerunā tā! Katra diena, katra minūte…
– Jūs visiem tā sakāt?
– Visiem… un katram citādi.
– Ja es ko lūgtu… jūs izpildītu?
– Bez šaubām.
– Tad palīdziet man!
Rihards nesaprata. Viss iespējamais bija izdarīts, un meitene to zināja.
– Pieliecieties! Tuvāk. Vēl tuvāk! – Un iečukstēja ausī: – Eitanāzija.
Viņš atrāvās un sāka murmināt kaut ko par neprātu, neiespējamību, Hipokrāta zvērestu.
– Bet ja godīgi – kāpēc nē? Kāpēc vilkt garumā?
Viņam gribējās kliegt. Bet viņš klusēja.
Meitenei bija tiesības tā sacīt.
Ja līgumam ar dzīvi termiņš jau gandrīz beidzies, kādēļ to nelauzt, noslēdzot līgumu ar nāvi? Liekulīgi ir aizliegt eitanāziju, bet pieļaut pazemojošu pakāršanos cilpā, slīcināšanos vai noindēšanos ar sauju miega zāļu? Kāpēc cilvēkam neatļaut aiziet viņsaulē civilizēti? Tiesa, vajadzīgs kāds, kas palīdz, un tāpēc eitanāzija patiesībā ir nevis aizgājēja, bet gan piepalīga problēma. Lai cik smagai operācijai slimnieku gatavotu, viss ir vērsts uz viņa glābšanu. Piepalīga mērķis gluži pretējais – palīdzēt nomirt. Tādēļ varētu rasties doma par grēku. Kaut gan – viņš neko neuzspiež, slimnieks pats izlēmis atbrīvoties no savas nepanesamās esības. Cik vilinoši būtu uzņemties šo misiju, Rihards nodomāja.Nekad netrūktu elpas, viņš reibtu pēdējās nopūtās kā narkomāns, ieguvis kārtējo devu.
– Nu? Jūs to izdarīsiet?
Rihards sāka viņai stāstīt par sevi. Visu līdz sīkākajai izjūtai. Pats nesaprata, kādēļ to dara. Varbūt tāpēc, ka zināja – šī atzīšanās nomirs reizē ar meiteni.
– Bet tavu pēdējo nopūtu negribu. Es vēlētos tevi ieelpot… dzīvu.
|
|
© Saturs: autori, AB Kelvins, Haralds Matulis
|
|
|