Untitled Page

Network: kapi

Ilmārs Šlāpins

Lai uzstādītu bezvadu interneta rūteru, nav nepieciešamas speciālas zināšanas. Strāvas adapters jāpievieno receptoram rūtera aizmugurē, pieslēdzot to 220V sprieguma tīklam. Nē, no sākuma strāva nav nepieciešama, jāpieslēdz rūters pie interneta tīkla vada, kas visdrīzāk nāk ārā no sienas vai kabeļmodēma. Tam paredzēts ports ar apzīmējumu WAN. Pie cita porta LAN1 jāpievieno dators – bet tas ir tikai pagaidām, lai nokonfigurētu rūtera parametrus un savienojumu ar datora WLAN iekārtu. Tagad to visu var restartēt. Datora pārlūkprogrammā jāievada adrese http://192.168.0.1 un jānospiež „enter”. Atvērsies logs, kas prasīs ievadīt lietotājvārdu un paroli. Jaunam rūteram lietotājvārds ir „admin”, bet paroles logs jāatstāj tukšs. Tālāk jau ir pavisam vienkārši – jāseko pamācībām, kas parādās uz ekrāna. Būtiski ir nodrošināt bezvadu tīklu pret iespējamu nesankcionētu ielaušanos, tāpēc jāizmanto kodēts signāls, kas aizsargāts ar paroli – desmitzīmju kodu. Dažkārt cilvēki atstāj savus tīklus neaizsargātus vai arī izvēlas viegli uzminamu paroli. Biezi apdzīvotās vietās viegli var atrast vairākus bezvadu tīklus ar nosaukumu „Default” vai „Wi-Fi”, savukārt pieslēgties tiem var, ievadot desmit ciparus „9” vai „0” . Es rīkojos gudrāk – slepenajam kodam izvēlējos savu dzimšanas datumu, bet pašu tīklu nosaucu vienkārši: „Kapi”.

Pirms divām nedēļām es pārcēlos dzīvot uz kapiem. Pareizāk sakot – uz pussabrukušu dzīvokli kapu tuvumā, ko bija nopircis kāds iedzīvoties kārs spekulants un pēc neliela jezuītiska remonta izīrējis par summu, ko bērnu klātbūtnē pieminēt nevajadzētu. Dzīvoklī nebija virtuves, vannas un grāmatu plauktu. Tās gulēja uz grīdas, sasietas saiņos un radot iespaidu, ka viss vēl nav zaudēts – ka es no šejienes vēl varētu pārvākties kaut kur citur.

Satiku paziņu:

– Čau, tu arī šeit dzīvo?

– Jā, nu jau kādas divas nedēļas.

– Es dzīvoju otrā pusē Miera ielai, tieši pa vidu starp kapiem, dzemdību namu un baznīcu.

– Esi stāvoklī un nevari izlemt – precēties vai griezt vēnas?

– Ha ha ha! Smieklīgi.

– Zini, ko es nesen te satiku? Uģi Poli, nu, to, kuram pieder Eiropas Hitu Radio. Skrēja caur kapiem stilīgā treniņtērpā un skaitīja krišnaītu mantras.

Pavasarī kapos ir skaisti – tur pastaigājas jaunās māmiņas ar saviem bērniem, kas mācās spert pirmos soļus un priecājas par katru atrastu ziediņu vai akmentiņu. Bērni ir aizkustinoši un smieklīgi. Vēl man patīk suņi. It īpaši – ziemā. Kapos un sniegā nekas nevar būt labāks par jautru suni, kurš pazaudējis aizmestu kociņu, nevar to atrast, nedaudz dusmojas uz sevi, taču tik un tā ir jautrs.Vērojot šādas ainas, cilvēku pārņem maigs saviļņojums. Sirds apmet kūleni un savilgst, deniņos jūtamas skudriņas un dzīve šķiet brīnišķīga. Suņi cilvēkiem palīdz nevis sargāt mājas, bet mīlēt dzīvi. Pat tad, ja paši nomirst par ātru.

Mans pirmais suns bija Mareks, plukata kucēns, ko māsa reiz atrada naktī kapos un atveda mājās – melns ar baltu vēderiņu un riņķī sagrieztu spicu asti. Astes galiņš bija balts, kā jau visiem jaukteņiem. Izauga par nelielu, taču pašpārliecinātu un lepnu suni. Es bieži gāju ar viņu staigāt. Gandrīz nekad nevedu pie saites atšķirībā no vēlāk mūsu ģimenē dzīvojošās afgāņu kurta kucītes, to gan nevarēja sasaukt, ja viņa to pati nevēlējās, reizēm aizmuka uz vairākām dienām un atgriezās slapja un laimīga ar nomedītu kaimiņu vistu zobos vai kaislīgi izvārtījusies jūras malā izskalota sapuvuša roņa taukos. Bet Mareks bija strikts un paklausīgs. Skaļu balsi un bez humora izjūtas. Viņam briesmīgi nepatika automašīnas. Lai gan, iespējams, ka patika, nevar saprast. Viņš skrēja tām līdz, cik varēja turēt, un centās iekost riteņos. Mēs dzīvojām ciematā, kam garām puskilometra attālumā stiepās Jelgavas – Bauskas šoseja.Mašīnas tur brauca reti. Bet pāri šosejai bija pļavas un meži. Reiz, kādā vasaras dienā Mareks aizskrēja tālu uz priekšu un sāka riet uz tuvojošos mašīnu. Es skrēju, lai viņu savaldītu, taču nepaspēju. Atceros tikai skaņu – kā pārplēšot piepūstu futbola bumbu. Mašīna aizbrauca, nesamazinot ātrumu, bet Mareks palika guļot šosejas vidū, mazā tumšu asiņu peļķē. Es gribēju viņu pacelt un nonest malā, taču kāds klāt pienākušais pieaugušais teica, ka ievainots suns var iekost arī saimniekam. Kādu laiku Mareks vēl bija dzīvs un skaļi elpoja. Es sēdēju līdzās uz asfalta un baidījos viņam pieskarties. Man bija desmit gadi. Varbūt vienpadsmit. Taču tas vēl nav nekas – pirms pāris dienām, braucot ar velosipēdu cauri kapiem, es redzēju šādu ainu: kāds vīrietis stāvēja taciņas vidū, sakņupis tipiskā Hičkoka meistarklases aktiera pozā un, izvairīdamies no vārnām, kas, skaļi ķērcot, riņķoja tam ap galvu un centās ieknābt. Es viņu biju jau ievērojis agrāk, tramvaja pieturā – tāds zombēts skatiens, sejas izteiksme, kas ne uz mirkli nepalika mierā un patvaļīgi pieņēma visdažādākās, bezapziņas diktētās grimases, nošņurkusi ādas jaka, kas trīs vai četrus izmērus par lielu, droši vien zagta, netīrs krekls un nervoza gaita. Viņš visu laiku pārvietojās no viens trotuāra malas līdz otrai kā paša nelabā dīdīts. Nu viņš stāvēja sastindzis kapos, atgaiņājās no vārnām un kliedza: "???, ??? ???????? ??! ????? ?????? ??????? ???? ??????!" Lieki teikt, ka šī vīrieša seja un stāvs mani turpināja vajāt vēl kādu laiku. Es viņu sastapu divos naktī – pusceļā no viena kroga uz citu. Viņš sēdēja uz Dzirnavu ielas apmales, nolicis sev priekšā pustukšu indes pudeli un satvēris galvu tajā pašā paranoidālajā pozā. Izmisuma apsēstības smaids. Būtu man līdzās Jēzus, ne mirkli nešauboties dotos klāt un izdzītu ļaunos garus – kādus piecdesmit vismaz. Kad norima lietus, kapos varēja manīt melnā tērptu pusaudžu kompāniju. Tie klusītēm sēdēja uz soliņa vai pastaigājās, sadevušies rokās. Dažreiz viņiem līdzi bija ģitāra, taču nekad nebija nācies dzirdēt viņus spēlējam vai dziedam. Tie bija goti. Vēlāk viņi izaugs un kļūs par normāliem reklāmas aģentūru darbiniekiem vai dzīvokļu mākleriem. Vajadzētu iziet ar klēpjdatoru kapos un pamēģināt, cik tālu sniedzas mans bezvadu tīkls.

Aizvakar kapos redzēju kādu vīrieti veram vaļā kapličas durvis un nodomāju: „Nez, ko šis tur meklē?” Šodien redzēju viņu sēžam uz lievenīša. Bija sakūris ugunskuriņu un kaut ko cepa, uzspraustu uz zariņa. Es tobrīd kaut kur steidzos, taču paspēju piefiksēt brīvības smaržu. Reizēm tik ļoti gribas atgriezt atpakaļ vienu vai otru sajūtu – kaut kā injicēt vēnā vai tramīgas tabletes veidā norīt un piedzīvot no jauna. Viena no tādām ir sajūta, "ka tev uz rītdienu nekas nav uzdots"...Mani jau kopš pirmās klases ir pārsteidzis tas, kā skola ar visu savu autoritārismu un ikdienas absurdu veselu gadu spēj uzturēt skolniekā totālas bezcerības un "visus mājasdarbus tāpat nekad neizpildīsi" sajūtu. Nemitīgi viss tiek iekavēts un pabīdīts uz priekšu, mācību viela neapgūta, kontroldarbi jāpārliek un neizpildītie darbi sakrājas atbaidošā gūzmā, taču pienāk maija vidus un tu piepeši saproti, kas tas viss ir pilnīgākās blēņas, izrādās, tu jau aizvakar esi nokārtojis kaut kādu pārbaudījumu, un skolotājiem īstenībā ir vienalga, kas tur palicis iekavēts, tu faktiski esi jau "pabeidzis šo gadu", par nākamo vēl var nedomāt, bet priekšā ir vasara un brīvība, turklāt ir silti pavasara vakari un tu vari iziet ārā kaut kur viens vai ar draugiem, vari nenākt mājās līdz pat tumsai, un tu saproti, ka būtībā nav tālu tas brīdis, kad tu varēsi atgriezties mājās tikai no rīta un tas nebūs nekas briesmīgs, tātad, tu jau esi gandrīz pieaudzis, gandrīz brīvs... un šī "gandrīz brīvības" sajūta ir tūkstoškārt saldāka par visatbrīvotāko trīsdesmitgadnieka vecpuiša plostu. Ko tikai mēs neatdotu par gabaliņu šīs maija vidus sajūtas! Brīžiem tā pavīd kaut kur ofisu gaiteņu ēnā kā faksu un printeru dūkoņas radīta fata morgana un atkal pazūd, jo neviens taču vairs pa īstam netic, ka īstā brīvība ir atrodama saulainā pensionāra ceļojumā uz Malaiziju.Dzīve kapos noteikti ietekmē humora izjūtu.

Pirms pāris dienām ziņu aģentūras vēstīja par kādu gadījumu Malaizijā. Tur piedzimusi meitenīte, kuru ārsti vietējā slimnīcā bija kļūdaini atzinuši par nedzīvu un atdevuši radiniekiem apbedīšanai. Bēru ceremonijas laikā viņa pamodusies un sākusi kliegt, taču nomirusi dažas stundas vēlāk – pēc nogādāšanas slimnīcā. Tas vēl nebūtu nekas. Ziņu aģentūras šo stāstu bija ievietojušas sadaļā „Izklaide un kultūra”.

Bet es ievēroju, ka kapos parādījušies brīdinoši plakāti ar aicinājumu potēties pret trakumsērgu un mīlīgas lapsas attēlu. Tepat līdzās ir Vakcinācijas dienests un bērnudārzs:

– Jocīgi, kam domāts tas bērnudārzs pie kapiem?

– Kā, kam? Bērniem!

– Kādiem vēl bērniem?

– Droši vien bāreņiem...

Īstenībā šī vieta ir ļoti izdevīga – no šejienes var ātri un patīkami nokļūt tur, kur man visvairāk gribas. Nē, es ar to nebiju domājis nekādu cinisku kalambūru par kapu celiņu vertikālo raksturu. Taču no augšas kapi izskatās ļoti labi. Tie ir lieli, necaurredzami un zaļi. Atšķirībā no pilsētas ielām. Māju stūri aizsedz skatu tikai ielas līmenī – no augšas raugoties, tie ir tikai nožēlojami pliki četrstūri. Lielie kapi ir pilsētas aknas. Ja brauc ar divriteni Čiekurkalnam cauri un tad pagriežas pa kreisi līdz Ezermalas ielai un brauc pa to līdz piecu sešu augstceltņu rajonam, nokļūst īpašā vietā, viņiem tur ir Ķīšezers, makšķerēšanas vietas un tamlīdzīgi. Taciņa pa uzbērumu virzās gar ezeru uz priekšu un ieskauj dīvainu ieplaku, kas savulaik bijusi ūdenstilpne, bet šobrīd ir zaļojošs plakans laukums, tad var nokļūt pie uzbēruma otrā pusē, virzīties gar noslēpumainu spoku māju rajonu, atkal ieplakā. Kāds tur būvējis filipīniešu tipa dēļu mājeles trijos un četros stāvos, visapkārt neviena cilvēka, izņemot bariņu suņu, kas piesieti pie ķēdēm un nikni rej.Viena kucīte uzkāpa augšā, lai uzrietu neaicinātajiem viesiem un uzdzītu zināmas bažas par dzīšanos pakaļ un ieklupšanu bikšu starās. Mēģinot novērst viņas uzmanību, es iebāzu roku kabatā un izvilku mobilo telefonu, pavērsu to pret suni un nospiedu nejaušu taustiņu. Tajā pašā brīdī suns apklusa, ievilka asti kājstarpē, pagriezās un aizgāja prom. Suņi ir dīvaini.