|
|
Mamuta ledus
Egīls Venters
VentspilsFilipam atgādināja lielpilsētas maketu; pazaudētu sapni par metropoli, no plastilīna darinātu arhitekta projektu, kas nav ticis realizēts, bet saglabājies desmitreiz samazinātā modelī.
Ostas pilsētā viņš ieradās no Rīgaskarstā jūlija dienā; Ventspils , veldzi meklējot, bija pieķērusies jūrai ar pludmali un mola lentu, kas iestiepās jūrā dziļi kā dzeroklis; ūdens tomēr šķita auksts, atšķirībā no līča atklātā jūra iesila tikai augustā, toties peldēties tad varēja līdz septembra beigām.
Autobuss brauca pāri Ventas upei, kura kā bezgalības zīme cauri pilsētai majestātiski plūda uz jūru. Skatoties pa labi, tālumā varēja redzēt viduslaiku pils dzeltenos un stūrainos sānus. Meklējamo ēku ar tornīti bākas formā viņš pagaidām neredzēja. Palīdzēt nespēja arī Ventspils karte un ceļvedis ar aplamām norādēm par ievērības cienīgām vietām.
Labajā pusē palika pilsētas stadions, miniatūrs kā visa šī lielpilsētas kopija.Ostmalā nokvēpis skurstenis kā nervozs gleznotājs zīmēja debesīs baltu gleznu uz violeta mākoņu audekla.Pēc maigās gaismas debesīs Filips nojauta, ka aiz koku galotnēm ir jūra.Stāvlaukumā tikko bija iebraucis divstāvu autobuss, no kura organizēti un
smaidīgi
izkāpa japāņu tūristi – vienādi mazi cilvēciņi ar melniem matiem.Ja viņš nedotu ceļu, mērķtiecīgais tūristu spiets ar paceltām videokamerām un fotoaparātiem viņu aprītu kā siseņu bars ar vislaipnāko smaidu uz lūpām.
Japāņi pazuda tikpat pēkšņi kā uzradušies, it kā nebūtu bijuši vispār, un viņš atkal palika viens.
Bet tā viņam tikai šķita; kāds japānis, kurš bija atpalicis no grupas, satvēra Filipu aiz rokas, it kā gribētu tam parādīt ko šausmīgu; tā bērni mēdz nobīties paši no savas ēnas, kad vakarā pārāk ilgi stāstījuši šausmu stāstus.
Vēl nepagriezis galvu, Filips zināja, ko ieraudzīs.
Viņam aiz muguras bija māja ar tornīti bākas formā.
Ceļš uz to izvērtās viegls kā sapnī; viņš gāja pa tumšu, tikai dežūrgaismu izceltu bulvāri, un ārdurvis nāca pretī kā iezīmētas viņa domās.
Filips nešaubījās, ka atrodas īstajā vietā. Sapnim pārejot īstenībā, pakrūtē atgriezās bailes. Viņš vairījās pats no savas ēnas, tomēr vēl nezināja, ka paliks tajā deviņus mēnešus, ka dzīvos nemitīgās bailēs no līnijas, kas atdala gaismu no tumsas.Atpakaļceļš vienmēr ir vieglāks, ja pirms tā bijis prieks , turklāt mājupceļš allaž ir zināms lielums, un prieku neaizslaucīja pat atkritumu smirdoņa, kas pieņēmās spēkā, ejot gar apgāzto konteineru; pludmali uzkopt sāk sešos no rīta; gājiens pretī kāpai lika saspringt, bet tūlīt aiz priedēm viņš ieraudzīja Kaspara Švarca māju. Mājas tornītis sniedzās virs priežu galotnēm, tomēr ne tik daudz, lai maldinātu kuģotājus. Senatnē jūras laupītāji šajā pusē esot kurinājuši ugunskurus, izvilinot krastā dāņu kuģus.
Šķērsojot mājas slieksni, Filips atkal sajuta pazīstamās bailes.Nakts vidū Filips pamodās. Pulkstenis rādīja divi. Viņš joprojām atradās Kaspara Švarca mājā ar bākai līdzīgo torni. Caur apaļo jumta lūku varēja redzēt zvaigžņoto debesi virs jūras un morālo likumu, kas bija paslēpies aiz priežu galotnēm.Rudens debesīs noķerta asara. Gaismas mirklis.
Ieklausījies viņš dzirdēja Baltijas jūras nemierīgo zumēšanu; nakts nemiers it kā sarunājās ar viņu, attīrīja dvēseli, padarot to jaunu un ļaujot paraudzīties uz pasauli ar bērna acīm.
Nakts klusumā gar māju aizbrauca policijas mašīna.Apstājusies pretim Švarca mājas vārtiem, tā atritināja spēcīgu prožektora kūli virs ceļmalas krūmiem. Krūmi metās policistiem virsū.Domām esot tieksme piepildīties. Gaidītais agri vai vēlu notiks; nakts stundās policijas mašīna nobrauca gar māju katru stundu.
No istabas Filips pārcēlās uz torni; ejot pa vītņkāpnēm, varēja nokļūt tuvāk debesīm, sēdēt siltajā rudens naktī, redzēt jūru, kuģus reidā, ostu un pilsētu.Talkā nāca Kurzemes nakts un tās bezgalīgā sanoņa, kas atvēra visus tumšos un gaišos kambarus.
Kaspars Švarcs ar savu melno acu skatienu izvilka no cilvēkiem viņu noslēpumus.Tāpat kā čūska viņš, šķiet, vispār neaizvēra plakstus, un kurš cilvēks ar miesu un nervu šūnām spētu to izturēt; viņš tikai laipni un vēlīgi skatās uz sarunu biedru, kamēr tas izstāsta visu līdz pēdējam, ar katru jaunu atklātības mirkli kļūdams arvien nelaimīgāks.
Ja saruna notika uz torņa vaļējās platformas, upuris kļuva vēl neaizsargātāks. Filips jau bija uz to uzķēries; tikai pārcilvēcīgiem spēkiem sakopojis visu gribu, viņš noklusēja patiesos vizītes iemeslus.
– Lūdzu, sēdieties, – sacīja Kaspars Švarcs. Pats viņš sēdēja ar muguru pret nakts pilsētu un ar kabatas lakatiņu tīrīja briļļu stiklus.
Filips apsēdās.
– Vispirms izstāstiet man par savu ieceri.
Filips pārāk satraucies izšāva kā ložmetējs:
– „Mamuta ledus”, globālā sasilšana, arvien karstākas vasaras. Runājot Filips grauza nagus, neapzinīgi rāva laukā matu kumšķus un pat grauza galda malu.
– Labi, labi, – Kaspars Švarcs viņu pārtrauca un iesmējās. – Ko vēl jūs varat teikt?
– Jauns vārds Latvijas tirgū, zilā un baltā krāsā, Filips reklamēs savu preci TV, uz ielām, radio, līdz “Mamuta ledus” kļūs pazīstama kā kokakola, kā dzeramais ūdens, kā mātes piens, bez kā neiztikt ne veselam, ne slimam: labs sākums lielai reklāmas kampaņai.
– Jūs mani pārliecinājāt.
Bet Filips vairs nespēja apstāties.
– Mēs izkausēsim ledu visā pasaulē...Kā auksts ūdens malks, kā ledus pie sakarsušas miesas.
– Skaidrs...
– „Mamuta ledus” kļūs tikpat pazīstama kā „ūdens”...
Švarcs izvilka no pagaldes trauciņu ar ledus gabaliem un nolika tos Filipa priekšā. Jaunietis apjuka pavisam un piebāza pilnu muti ar ledu.
Kaspars Švarcs pārsteigts sarauca uzacis un saviebās.
– Nerunājiet ar pilnu muti. To es nevaru ciest.
Viņš atdeva Filipam ieskaišu grāmatiņu.
– Vai nevēlaties atzīmi „teicami”?
Atbildes vietā Filips sarullēja ieskaišu grāmatiņu taurītes formā un iestūķēja sev ausī.
– Iedzersim, – Švarcs sacīja un ielēja glāzēs zaļganu šķidrumu no pudeles, uz kuras bija rakstīts „TIKAI ārīgi”.
Kad kokteiļiem aptrūkās ledus, Švarcs noveda Filipu pagrabstāvā.
Desmit kāpienus zemāk ceļu pārtrauca durvis.Tās atverot, pretim gāzās balts tvaiks, mūžīgajam sasalumam metoties cīņā ar siltajām rudens istabām, auksts vilnis gāzās viņiem pretim no pavērtajām durvīm un ierāva garaiņu mutulī; saldētava šķita aizejam dziļumā līdz elles pagrabiem, kaut skaidri pateikt to nevarēja, jo tā bija līdz ūkai piekrauta ar ledus klučiem ķieģeļa lielumā.
Saldētavas durvīs no iekšpuses bija iebūvēts plaukts, kurā Švarcs glabāja ledus gabalus – kokteiļiem, sulām, minerālūdenim; viņš šķita apsēsts no vēlmes atdzesēt vasaru un pietuvināt ziemas iestāšanos.
Lai pārvarētu
nožēlu
par ierašanos, Filips dzēra vienu glāzīti pēc otras, it kā atdzesētais dzēriens ar tajā peldošajiem ledus gabaliņiem spētu dot atbildi uz viņa jautājumu.Pēdējiem spēkiem viņš novilka drēbes un paslēpās gultas baltajos palagos, lai kļūtu kaut nedaudz tīrāks un varbūt saņemtu kādu atbildi.Sapnī Filips redzēja Kasparu Švarcu, kurš pa taciņu gāja uz jūru. Zirnekļu tīkli, kuriem viņš gāja cauri, palika neskarti un ķērās aizmugurē ejošā Filipa sejā.Otrreiz Filips pamodās pēc saullēkta; kaut gulta bija silta un pēlis sapņa mīkstumā, kāda briesmīga priekšnojauta spieda viņu celties.Kaimiņu māja rīta saules staros spoguļojās kā neglīta sieviete, kura domā, ka neviens viņu neredz.
Radio signāli noskaitīja sešas reizes.
Uz ielas pie Švarca mājas stāvēja policijas mašīna.
Saģērbies Filips piesardzīgi pavēra guļamistabas durvis un vairākas minūtes ieklausījās klusumā. Pulksteņa tikšķi, gar māju braucošas mašīnas riepu švīkstoņa, mazpilsētas klusums sešos desmit no rīta. Protams, policisti varēja ierīkot slēpni, visam pamatā bailes – šķērsot iedomātu līniju, paiet garām iedomātiem policistiem, kas paslēpušies aiz durvīm. Viena no dziesmām, kuras izpeld no atmiņu kambariem visnepiemērotākajā brīdī – tādā kā šis.
Filips salūkoja jakas kabatā akmeni, kura forma un krāsa viņam parādījās acu priekšā, aptaustot atradumu ar pēkšņi īpaši jutīgajiem pirkstu galiem.Kāda nezināma loka noslēgums, gads, kurš tāpat kā kalendārais sastāvēja no trīssimt sešdesmit piecām dienām un sākās pagājušajā vasarā, šim līdzīgā vakarā, kad Kaspars Švarcs vientuļas pastaigas laikā atrada jūras viļņu grūtā darbā nogludinātu gaiši pelēku akmeni.Likās pilnīgi neticami, ka pirms brīža valdīja pilnīga labsajūta, maigs rudens vējiņš, jūra šeit iesila tikai līdz ar ābolu sēkliņu nogatavošanos. Aplūkojis akmeni, Filips to pagrieza otrādi, nezinot, kā rīkoties.
Akmeni Švarcs bija pacēlis tāpēc, ka tas atšķīrās no pārējiem vienādajiem, paaudžu paaudzēs ieguldīts darbs, jūras nopelns, arī profesors atšķīrās no citiem, retums kā pludmalē atrasts dzintars, Filips nodomāja.
Vārtiņi mājas dienvidu pusē bija atvērti, un viņš izgāja uz oļu ceļa kā parasts garāmgājējs. Viņam nebija daļas, kāpēc pie mājas parādes durvīm stāv policijas automašīna.Kaimiņu māja vairs netīksminājās par sevi; saule bija paslēpusies aiz viena no daudzajiem mākoņiem, kuri armijas ierindā slīdēja šurp no jūras puses.
Jūras krastā pusmūža sieviete melnā polietilēna maisiņā savāca šur tur izmētātos papīrus un plastmasas pudeles.
Ejot pa skujām kaisītu saulainu taku, uz kuras priecīgi dejoja priežu ēnas, viņš sasniedza jūras krastu.
Pulkstenis rādīja pusseptiņi.
Filips nejuta ledaino vēju no jūras puses, kas atguva to no mūžības, atkritumu vācēja neko neievēroja, sen viss bijis un izbijis viņas dzīvē, smagā nolemtībā viņa vilka melno atkritumu maisu aiz sevis, atstājot smiltīs svītru kā liecību par smago mūžu.
Kāpas virsotnē viņa pielika roku pie acīm, lai paraudzītos, vai ielas galā neparādīsies atkritumu mašīna, jau divas minūtes pāri laikam.
|
|
© Saturs: autori, AB Kelvins, Haralds Matulis
|
|
|