|
|
Pilieni
Andris Akmentiņš; Aija Vālodze
Kur es paliku. Visdārgākie ir tilti. Tilti un trīsskaldņu plakāti, tie jāpērk zināmā apjomā, lai tevi vispār pamanītu. Tad nāk lielie brandmūri, no kuriem patiesībā tikai daži ir ievērības cienīgi. Pārējiem traucē vadi, apgaismes stabi, koku zari un birokrātija. Mana sūtība ir iesaiņot šīs problēmas pietiekami pievilcīgi, jo tas viss maksā naudu. Varbūt kāds vienkārši vēlas iztērēt naudu. Varbūt pat nevēlas pateikt neko konkrētu, vien tāpat savā nodabā pilināt.
Mani sauc Pauls Āķis, un tikai paraksta likšanas brīdī var nojaust, no kurienes nāku.
Es braucu pāri Daugavai un apmierināts vēroju galvaspilsētas plakātus.
Daudzi no tiem pieder man, tur tā nianse. Es domāju, ka manus plakātus parasti pamana arī neskatoties. Nav brīnums, šodien retais tēmē uz apziņu, pārāk piesārņota. Mēs nespējam uztvert ziņas pat tad, ja īpaši piedomātu, jo katram ir sava. Tie laiki ir garām, kad varēja runāt, kā gribi, bet būtība palika skaidra. Gluži kā anekdotē (draugs Bruno reiz atcerējās no skolas laikiem), kad bērns raksta: „iebraucot Rīgā, visvairāk man uzkrita Brīvības piemineklis”. Skolotāja pārsvītro un malā ar sarkano pieraksta: „dūrās acīs”.
Labi, ja jūs vēl saprotat atšķirību un smejaties.Bet es nebrīnīšos, kad jūs sāksiet pārdzīvot visu, ko jums stāsta un rāda, kā reāli notiekošu. Tāpēc zināšanu māte nav atkārtošana, bet pārbaudīšana. Lūk, es šodien braucu pie acu ārsta. Nekas liels, parastā pārbaude, kuras laikā man atkal centīsies pārdot brilles, protams – tikai tādā gadījumā, ja es vēlos.
Nevēlos, bet man patīk izrauties no ierastā ritma, ja tāds vispār bijis. Maita BMW, pa vidējo, neitrālo joslu paskrien garām un nogriež ceļu. Kur es paliku. Pie acu ārsta braucu, lūk.
– Domājat, jums ir laba redze?
– Vislabākā.
(Kur nepalīdz redze, noder oža. Šo sākumu es jau esmu dzirdējis, automātiski nostrādā atmiņa – gadsimta sākuma zobu pastas reklāma „domājat, jums ir veseli zobi?” Tas nu viņai ir iepilināts).
Un tad tas notiek. Varat to dēvēt par personības šķelšanos, dubultošanos vai kā vien jums tīk, bet pēkšņi es aptveru, ka ar to cilvēku, par kuru sevi esmu uzskatījis līdz šim, man faktiski nav gandrīz nekā kopīga.
To, kas mūs abus vieno, uz vienas rokas pirkstiem varētu uzskaitīt pat stipri sakropļots cilvēks: zināma saistība ar tiltiem, braukšana pāri Daugavai un īpaša attieksme pret BMW markas automašīnām, – tātad pat invalīds, kuram ir tikai viena roka un tā pati ar trim pirkstiem.
Viņš – ne jau invalīds, loģiski, bet tas, par kuru sevi līdz šim uzskatīju, – lūk, iztēlojas, ka ir baigi gudrs un dziļdomīgs, turklāt viņam, iedomājieties, esot „automātiskā atmiņa”. Rādās, ka viņam tāpat kā tam džekam aiz okeāna prāts ir nožņaudzies vai vismaz pamatīgi apmaldījies paša gudrībā. Es sevi neuzskatu par viszini, tomēr uzreiz varu jums noskaitīt kā no grāmatas: ir redzes atmiņa, dzirdes atmiņa, smaržas atmiņa, sajūtas atmiņa un asociatīvā atmiņa. Automātiskā atmiņa ir tikai automātiskām elektroniskajām ierīcēm, kuras spēj fiksēt vai ierakstīt un saglabāt informāciju, bet nav spējīgas domāt.
Tā, lūk. Un tad vēl tā gaušanās par piesārņoto apziņu, manipulēšanu ar masu uztveri un BMW, kuri pārsniedz pieļauto ātrumu, – piedošanu, bet no šī tipa es labāk turos pa gabalu – un vai ziniet, kāpēc? Tāpēc, ka dzīves pieredze man ir iemācījusi smadzeņu skalotājiem neuzticēties nevienā lietā un nevienā vietā. Es tādam – atvainojiet – nepagrieztu muguru pat publiskajā pirtī, lai paceltu nokritušu ziepju gabaliņu. Tāpēc doma, ka man ar šo tipu jāguļ vienā gultā un jāvalkā zeķes, kuras velk kājās arī viņš (un varbūt iepriekšējā vakarā nav papūlējies pat izmazgāt, maita!), man nemaz nepatīk – un tas vēl ir maigi teikts. Nezinu: varbūt tas viss manā zemapziņā ir snaudis jau sen, tikai līdz šim es neuzdrošinājos to atzīt, jo tādā gadījumā droši vien būtu aizgājis nevis pie acu ārsta, bet pie psihiatra, un, ar ko tas beigtos, jūs paši varat iedomāties.
Bet kur es paliku? Ak, jā – tātad par to tipu un viņa domāšanas veidu.
Atšķirībā no viņa mani, piemēram, visas tās reklāmas uz tiltiem un zem tiltiem nemaz neuzbudina, tāpēc es viņam gribētu pa draugam ieteikt: atslābsti, vecīt! No tavas saspringšanas pasaulē – un pat tikai mūsu mazajā Latvijā un vēl mazākajā Rīgā – nekas nemainīsies. Turklāt vai tad nav jauki, ja vienu rītu, kad tu uzbrauc uz Daugavas tilta, tevi atkal un atkal uzlūko Ingrīdas Ūdres visu apsološās acis, un tu pavisam skaidri zini, ko šīs acis grib tev pasacīt? Tas ir gandrīz tāpat kā mīlas rotaļā ar pārģērbšanos par kalponīti, 8. klases skolnieci, balerīnu vai Bargo Kundzi, – tātad mīlas rotaļā, kuras parole var būt gan šāda, gan citāda (šai gadījumā diemžēl gan tikai „nobalso par manu partiju un pievelc man klāt krustiņu”, nevis „kā būtu ar vienu fikso nokniebšanos?”).Tomēr dziļāko būtību jau tas nemaina: intimitātes sajūta paliek. Un vai nav interesanti, ka citu dienu tu, savukārt, uz tā paša tilta ieraugi lielu plakātu ar lidmašīnu, zem kuras nav vis rakstīts „Lidmašīna”, bet gan „Šlesers.”, un buldozeru, zem kura arī rakstīts „Šlesers.”, un vilcienu, kas arī, kā izrādās, ir „Šlesers.”? Atkal viss kā draiskā rotaļā, tikai šifri ir citādi, bet parole – tā pati. Tas tak ir uzjautrinoši, vai ne?
Tā skolotāja tavā bārdainajā anekdotē droši vien aizrādītu, ka aiz Šlesera nevajadzēja likt punktu, taču nebūsim sīkumaini, pat ja tas punkts tiešām uzkrīt un duras acīs. Vot, tā, lūk.
Jā, bet kur es atkal paliku?
Nu, jā – tātad pēc acu ārstes apmeklējuma (viņa man tiešām piedāvā nopirkt brilles, un forši, ka piedāvā, viss uz vietas, divi vienā, es nopērku arī, turklāt ar 70% atlaidi par rāmi) es iesēžos savā elektrozilajā škodā un braucu pāri Daugavai atpakaļ. Nelaime tikai tā, ka nu es vairs neesmu tas pats čalis, kas biju pirms stundas, kad mani šajā pašā vietā, tikai braucot uz pretējo pusi, apdzina BMW, kuru es domās nolamāju par maitu.
Kaut kas ir atgadījies, uz tilta baigais korķis, toijota ieskrējusi pakaļā mersim, bet mersis – leksusam, nu ir trīs vienā, poliči, ātrā palīdzība, tilta margās izsists caurums: tā izskatās, ka te viens pa taisno būs aizbraucis nopeldēties. Atpakaļ tikt nevar, uz priekšu arī ne; rādās, ka te būs jānīkst kāda stunda. Bet es jau nu tāpēc nesākšu šķendēties un filozofēt, kā to noteikti darītu tas tips, kurš es biju vēl šorīt – nē! Es atveru savu mobilo – rēķinus man apmaksā darba vieta – un vispirms piezvanu sieviņai, ka pēc apmēram pusotras stundas plus mīnus būšu mājās, bet pēc tam zvanu uz darbu un pasaku, ka esmu iekļuvis šaušalīgā satiksmes sastrēgumā, no kura droši vien neizkļūšu līdz vakaram, jo avārijas dēļ, kā izskatās, ir stipri sabojāts tilts, tāpēc atpakaļ uz darbu netikšu.
Tas nu būtu nokārtots. Vot, tā, lūk.
Bet kur es atkal paliku? Ā, nu ja... Es vakar tātad aizbraucu uz mājām pie sieviņas, un viņa pat nepamanīja, ka esmu kļuvis pavisam cits cilvēks, tikai pateica, ka jaunās brilles man piestāvot, mēs paēdām grieķu salātiņus, iedzērām pāris kokteilīšus, noskatījāmies Doktoru Hausu un likāmies gulēt. Bet no rīta – bļāviens!
Vai ir kaut kas tāds, ko jūs nemūžam negribētu piedzīvot? Piemēram, to sajūtu, kāda pārņem, kad pamostoties jūs savai mīļajai sieviņai blakus otrā pusē ieraugāt citu čali? Protams, ka jūs to negribētu. Es arī to nekad neesmu gribējis. Tomēr tieši to man nākas piedzīvot.
Mana sieviņa vēl saldi čuč, skropstas viegli noēno viņas jaukos vaidziņus, bet blakus viņas mīļajai galviņai uz spilvena es ieraugu kaut kur jau redzētu un pat pārāk bieži redzētu viepli ar ataugošiem bārdas rugājiem un – iedomājieties tikai! – manām jaunajām brillēm uz pagaidām vēl miega aizvērtajām acīm: viņš laikam labāk grib saskatīt sapņus, ķēms tāds! Diemžēl viņš ir tik sasodīti līdzīgs man, ka mana sieviņa pamodusies nez vai spētu mūs abus atšķirt, turklāt viņa noteikti pārbītos, jo domātu, ka viņai no vakardienas kokteilīšiem dubultojas.
Tāpēc es, klusi izslīdējis no gultas, uzmanīgi izņemu no antresola vatēto segu un tad, veikli uzsviedis to savam līdziniekam uz sejas, uzsēžos virsū. Reizē ar klusu vaidu atskan kluss knikšķis (droši vien jaunais briļļu rāmis ar 70% atlaidi ir pagalam), un es zem sevis cauri vatētajai segai samanu visai nožēlojamu ķepurošanos.Doma, ka šis mērglis, izmantodams laiku, kamēr biju aizmidzis, ir kniebies ar manu sieviņu, liek manām asinām uzvārīties, tālab es ar visu svaru vēl mazliet padīdos pa virsu, kas apakšā izraisa jau mazliet skaļāku vaidu.
– Ko tu dari? – mana sieviņa pamodusies jautā.
– Man krampis kājas muskulī iemetās, – tēlotās sāpēs saviebis seju, es atbildu un novaidos tāpat, kā pirmīt tas tips zem manis.
– Es pamasēšu, gribi? – mana mīļā sieviņa, tūlīt uzslējusies sēdus, izpalīdzīgi piedāvājas.
– Nē, nē, mīļumiņ, paldies, nu jau sāk atiet. – To sacīdams, es steidzīgi aizvācu no sejas sāpju grimasi. – Labāk celies un uzvāri kafiju, labi? Un, ja tev nav grūti, uznes marinētās sēnītes. Tās maziņās, no augšējā plaukta.
Marinēto sēņu, kompota un ievārījuma burkas mums stāv pagrabā un, lai tiktu pie burkām augšējā plauktā, manai sieviņai vajadzēs sadabūt kaut ko, uz kā pakāpties, tāpēc man ir cerības iegūt dažas minūtes laika papildus tām minūtēm, kamēr viņa, novilkusi naktskrekliņu, vannas istabā ātri nomazgāsies, saķemmēsies un iztīrīs zobus. Neesmu nekāds bandīts, bet man noteikti jātiek no tā tipa, uz kura pašlaik sēžu, vaļā, kamēr situācija nav kļuvusi nekontrolējama. Es zinu, ka ar labu viņš projām neies, un tāpat zinu arī to, ka mana (vai varbūt tagad jau jāsaka „mūsu”?) sieviņa tomēr apprecēja viņu, nevis mani, tāpēc, nostādīta izvēles priekšā, ļoti iespējams, vēlreiz izvēlētos viņu, nevis mani. Bet par to, kas notiktu, kad mēs abi reizē aizietu uz darbu un mēģinātu apsēsties uz viena un tā paša krēsla pie viena un tā paša rakstāmgalda, man vispār negribas domāt.
Tāpēc dažas man atvēlētās minūtes es tiešām izmantoju ļoti racionāli.
Tiklīdz sieviņa iziet pa durvīm, es, norāvis tam otram tipam segu (viņš ir pilnīgi pliks, maita), pasviežu viņam savus vecos džinsu šortus un uzšņācu: – Velc! – Tajā pašā laikā es ar skatienu cauri loga žalūziju spraugai jau esmu sameklējis to, kas man varētu būt noderīgs: turpat zem loga pie ābeles iesprausto lāpstu un tālāk, dārza otrā galā aiz rūpīgi apcirptā mauriņa un hortenziju krūmiem, – siltumnīcu.
Bet šis, ko domājat, tā vietā, lai pasteigtos, sāk tēlot baigi aizvainoto un pieklājīgo.
Sakārtojis brilles (kā izrādās, tām ir nolūzusi tikai viena kājiņa), viņš tāpat pliks apsēžas uz manas gultas malas un idiotiski jautā:
– Kas jūs tāds esat? – Viņš to notaurē tā, ka man sirds aplec otrādi.
– To tu tūlīt uzzināsi, – es atčukstu tik klusi, cik vien spēju. Bet tas neko nelīdz, jo mana sieviņa, kāpdama pa pagraba kāpnēm, viņa aurošanu jau ir sadzirdējusi.
– Tu man kaut ko teici, mīļais? – viņa apstājusies uzsauc, un tad man par lielām šausmām viņas klikatu papēdīši sāk knikšķēt atkal uz augšu. – Mīļais?
Ātri aizspiedis ar plaukstu sava gultasbiedra muti, es bezrūpīgā balsī attraucu: – Es tev neko neteicu, sieviņ! – Pēc tam turpinu stingri turēt savu plaukstu uz viņa taures, kamēr sieviņas papēdīši atkal sāk knikstēt uz leju.
Viss tālākais norit kā pēc notīm. Beidzot sazīmējis manā sejā to pašu nodevīgo līdzību, kura pirmīt, viņu ieraugot, tik nepatīkami pārsteidza mani, viņš, vairs nekurnēdams, uzvelk šortus un tad, nepārprotami apjucis, cauri sašķiebto briļļu stikliem mani vaicājoši uzlūko.
– Nāc, – es čukstu, pamezdams ar zodu uz siltumnīcas pusi. – Mums jāaprunājas, pats saproti, tik stulbs taču neesi?
Viņš mēmi pamāj ar galvu, un vienu brīdi man viņa sametas gandrīz vai žēl. Viņš ir tik labi audzināts, tik pieklājīgs un tik neattapīgs, ka iedomājas – mēs abi iesim kopā, plecu pie pleca. Kā divi Siāmas dvīņi, kuriem pēc gariem gadiem brīnumainā veidā beidzot izdevies atdalīties vienam no otra, bet kuri iekšēji vēl aizvien jūtas nesaraujami saistīti.
Viņam ne prātā nenāk, kas man ir padomā.
Ko vēl lai jums stāstu? Es skaidri apzinos, ka pārkāpju robežu, kuras otrā pusē sākas cita īstenība, bet man nav izvēles. Es eju pirmais; lai paņemtu lāpstu, izmetu mazu loku pa taciņu, kas ved gar mūsu guļamistabas logu. Siltumnīcā gaiss ir piekarsis; smaržo pēc tomātiem, kuri jau ar iesārtiem, kārdinoši apaļiem sāniņiem karājas pie stādiem.Es dzirdu, kā viņš ienāk; es neesmu dzimis slepkava, tāpēc nespēju viņu uzlūkot, tomēr gara acīm vienalga redzu gan īsākos un garākos diegus, kas nokarājas no viņa džinsu šortu galiem, gan šķībās brilles, gan balto rētu virs uzacs – piemiņu no pirmā brauciena ar divriteni. Bet, kas jādara, tas jādara, tāpēc zveļu viņam ar lāpstu. Viņš sagrīļojas, bet kā par brīnumu neizdveš ne skaņu; un tad es viņam situ, un situ, un situ, un situ, un situ, un situ, kamēr viņš ir beigts.
Siltumnīcas augsne nav ne blīva, ne smaga, ne sacietējusi, tomēr, kamēr viņu aproku, savs brītiņš paiet, un, kad beidzot atliecu muguru, esmu gluži aizelsies. Tā, tas nu ir nodarīts. Nezinu, kā būs vēlāk, bet tagad jūtu vienīgi atvieglojumu, ka viss ir beidzies.
Taču, kā izrādās, nav vis beidzies, jo tad, kad, mazliet atvilcis elpu, pabāžu pa siltumnīcas durvīm ārā galvu, man elpa atkal aizraujas: pie sētas, kas atrodas tikai pāris metru attālumā no siltumnīcas, stāv kaimiņiene no blakus mājas un lielām acīm skatās uz mani.
Nezinu, cik ilgi viņa tur jau ir stāvējusi un cik daudz redzējusi cauri siltumnīcas stiklam, tāpēc drošības pēc savelku seju savā visneatvairāmākajā smaidā un, nevērīgā gausumā piegājis pie sētas, saku: – Nācu paskatīties, vai tomāti vēl nav gatavi.
– Jūs tomātus audzējat siltumnīcā? – Viņa ir viena no tām blondīnēm, kuras vienmēr par visu brīnās. – Mēs gan tomātus pērkam Rimi.
Man ļoti gribētos viņai atzīties, ka tomātus Mežaparka dārza siltumnīcā audzēju nevis es, bet gan tas čalis, kuru es nupat nositu ar lāpstu un turpat pie viņa sirdsmīļajiem tomātiem arī apraku, tomēr to es nevaru darīt, jo mana kaimiņiene, lai arī cik jauka, blonda un zilacaina, nav apveltīta ar humora izjūtu, tāpēc manis sacīto uztvertu nevis kā joku, bet noteikti uzreiz aizietu pie sava vīra – viņš ir plastiskais ķirurgs, foršs vecis, nesaprotu, kāpēc mēs abi nekad agrāk karstā vasaras novakarē, stāvēdami katrs savā sētas pusē, neesam izsūkuši pa kādai bundžiņai alus, – viņa tātad aizietu pie vīra un, iepletusi savas skaistās acis, klusā, bailīgā balsī viņam pavēstītu: – Zini, mīļais, mūsu kaimiņš teica, ka viņš esot nositis un siltumnīcā apracis kaut kādu cilvēku.
Tā, kur tad es īsti paliku?
Ā, nupat ārā uz ielas ir piebraukuši poliči, laikam pie kaimiņiem kaut kas noticis... nē, nāk pie mums. Rādās, plastiskā ķirurga sieva tomēr būs redzējusi kaut ko vairāk...
Jā, zvana pie mūsu mājas durvīm.
Nu, tālāko jūs jau zināt.
Viņi man visu laiku prasa, kāpēc es ar lāpstu esot aukstasinīgi noslepkavojis Paulu Āķi – sabiedrībā labi pazīstamu un cienījamu cilvēku, kas īpaši populārs kļuvis pēc piedalīšanās hiperteksta projektā. Kāpēc viņi esot tik pārliecināti, ka nogalinātais ir Pauls Āķis? Tāpēc, ka viņa šortu kabatā bijusi autovadītāja apliecība uz Paula Āķa vārda. Es viņiem saku, ka tie ir mani šorti un mana autovadītāja apliecība, lai viņi man to tūlīt atdod, jo viņi nedrīkst man to atņemt tikai tāpēc, ka esmu kādu nositis, – tas ir pilnīgs absurds, vai ne? Es taču nevienu neesmu sabraucis, velns parāvis; lai viņi ņem to sasodīto lāpstu, lai jauc nost siltumnīcu, ja tie ir lietiskie pierādījumi, bet autovadītāja apliecība man ir absolūti nepieciešama! Tak viņi nemaz neklausās. Kāds cinisms, viņi saka, nosist savu, pēc visa spriežot, dvīņubrāli ar lāpstu un pēc tam tikai vaimanāt par sūda autovadītāja apliecību. Un lai es labāk netēlojot trako – tā varot smagi norauties pa nierēm, kā viens no viņiem, pieliecies man tuvāk, konfidenciāli pačukst.
Droši vien būs pārcēlies strādāt uz Rīgu no Siguldas policijas, maita.
Stulbākais, ka man patiešām ir dvīņubrālis, bet viņš jau pirms gadiem desmit aizbrauca vispirms uz Štatiem, kur kādu laiku iznēsāja picas, tad pārcēlās uz Bangkoku, bet kur ir un ko dara tagad, es tiešām nezinu, jo mums jau labu laiku ir pārtrūkuši kontakti. Tāpēc es saprotu, ka sūdu ir vairāk, nekā vajag. Tomēr dabūt pa nierēm man, protams, negribas, tāpēc cenšos cilvēciski izskaidrot, ka neko netēloju, bet, kas attiecas uz cinismu, man tiešām nav saprotams, kāpēc uzreiz tā jāsaspringst, ja cilvēks, kuram ir ļoti maz laika un pie rokas nav šaujamā, nolemj rīkoties racionāli: ar cirvi es taču nebūtu varējis to nabaga kucesdēlu gan nosist, gan aprakt, bet ar lāpstu gan. Vot, tā, lūk.
To jau varēja sagaidīt: nu viņi tomēr mani ir aizveduši pie viena briesmīgi nopietna onkulīša baltā halātā, acīmredzot galvas dakterīša (man nu gan pēdējās dienās laimējas ar medicīnisko aprūpi), un atkal viss sākas no gala. Man tas jau ir līdz kaklam, varat ticēt. Bet es atkal ņemos stāstīt visu no sākuma arī šim nopietnajam vīriņam – jo kas cits man atliek?
|
|
© Saturs: autori, AB Kelvins, Haralds Matulis
|
|
|