|
|
HM
Anda Baklāne; Andris Zeibots
Kad Nada pamostas, blakus istabā kāds vienmērīgi, ar apbrīnojamu pacietību klepo. Pirmajā brīdī nevar saprast, kurš klepo – Pings vai Pongs. Pārliecinājusies, ka klepotājs ir Pongs, Nada ielien atpakaļ gultā un kādu brīdi izliekas, ka tas nav nekas sevišķs.
Kādu minūti patrinusies zem segas, viņa atceras, ka var taču iedot tos homeopātu graudiņus. Viņa ieslēdz gaismu un no zeķu atvilktnes izvanda duci mazītiņo pudelīšu. Kurus – pret nakts klepu vai speciālos Ponga klepum domātos? Ātri izšķīrusies par pirmajiem, viņa dodas pie Ponga. Viņš klepo, ieracies spilvenā un nosvīdis, bet nav pamodināms.Pagriezts uz muguras, sāk vicināties ar rokām un žēli smilkstēt.Acis neatvēris, tomēr mana graudiņu uzbrukumu, purina galvu un sakniebj lūpas.Nada tomēr iespiež kādus un aizmetas atpakaļ uz gultu gaidīt, kad paliks labāk. Labāk pagaidām nepaliek, un viņa atskārst, ka vajadzēja dot tos otrus. Pongs ar savu uzvedību taču pats parādīja, ka šitie nebūs īstie. Ko tagad? Mēģināt dot otrus? Vai tie abi ies kopā? Aizklimst uz virtuvi, iespiež elektriskās tējkannas pogu.Ir pelēki gaišs, caurulēs snauduļo ūdens, uz elektrības vadiem tup putni, vadi pilsētā iet zem zemes, tāpēc uz katru putnu ir pa Īkstītei, kas apārstē spārnu. “Tu esi skaists un gudrs putns, īpašs putns, nekad to neizmirsti,” tā viņas tur runā.
Nada dzesē klepus tēju – lej no gaišzilās krūzes glāzē ar sunīšiem un atpakaļ. Nes Pongam sunīšu glāzi. “Mīlulīt, tējiņa, še, padzeries, klepum, es tevi tikai pacelšu, tu iedzer malciņu un viss, čučēs tālāk.” Pongs ir dusmīgs un nelokāms.Kad jāpārvelk sasvīdušais krekls, smilksts pāriet niknā izmisuma raudienā.Nada gribētu iegāzt dūri kādā purnā, bet neviena purna te nav. Ir tikai pamodies Cipariņš.“Redzi, ko tu izdarīji!” Nada šņāc, bet Cipariņš, paņemts rokās, uzreiz apklust, un šī apklušana spēji piepilda Nadu ar pateicības jūtām. Mazais, siltais augumiņš iemieso visu pasaules trauslumu un samtainumu. Viņa ņem Cipariņu sev blakus un grib aizmigt.
Pongs klepo. Nada sev atgādina, ka pēdējā laikā galīgi palaidusies slinkumā. Kopš Pings un Pongs jau kādu laiku neklepo, viņa vairs ik rītu neveic mitro uzkopšanu, gultas veļu maina retāk kā reizi nedēļā un veļas mašīnai neliek garo režīmu. Kādu brīdi Nada prāto, ka vajadzētu nekavējoties nomainīt visu gultas veļu, taču viņa met šo domu pie malas. Galu galā, mainot veļu, atkal sacelsies putekļi (gaisu piepildīs auduma šķiedru, mazgāšanas līdzekļa daļiņu, ādas un matu plēksnīšu, putekļu ērču un sēnīšu sporu mākonis), un šis nav piemērots brīdis, kad taisīt mājā vēdināšanu. Tāpēc Nada vienkārši paņem grīdas lupatu un vasaras nakts krēslainībā mazgā grīdu, ik pēc maza brītiņa klusiņām skalojot lupatu virtuves izlietnē. Protams, tas ir izšķērdīgi no ūdens resursu taupīšanas viedokļa, saprātīgāk būtu skalot lupatu spainī. Taču to Nada nevar. Jau pēc pāris skalošanas reizēm ūdens spainī kļūst netīrs, un kāda jēga tādu putekļainu ūdeni atkal triept uz grīdas?
Mazgāt grīdu vasaras nakts krēslainībā ir kung-fu ar aizsietām acīm. Šajā gadījumā tā ir īsteno meistaru cīņa, mūžīgā cīņa, tās dalībnieki ir mūžīgi, un, ja kāds gūs galīgo uzvaru, tad tas nozīmēs visu laiku beigas un pasauļu galu. Jāsāk ar istabas kreiso tālāko stūri.Ik pa laikam iekniešas deguns vai šķiet, ka kāds knislis dzeļ kājā. Tā notiek – māja ir veca, un šeit gadu desmitiem vardarbīgā nāvē ir mirušas blusas, blaktis un prusaki – istabas pilnas ar atriebīgiem rēgiem.
Mazgāt grīdas tā ir Gunguna – mūžīgā ūdens Gara cīņa ar Džundžunu uguns dievību, rau, ūdens izplatās pa grīdu, iegulst spraugās, uguns līst no acīm un plūst pāri pierei. Kukaiņu līķu ēnas līgojas dziļi sienā.
Nada ir kukaiņu nolādēta. Viņa ir krēslas sieviete...
Un šis lāsts, viņa to atceras, ir jau apjausts: tā būs vienmēr.Viņa tam padodas kā lupata padodas mazgātājam un pielaizās grīdai, saskaņā ar ikdienišķas būtnes smeldzīgo apjausmu, ka tā ir labi, ka tā ir pareizi, ka tā viņa ziedojas Pingam un tā viņa ziedojas Pongam, ak, un tā viņa sevi paslavē par pacietību, un mazdrusciņ, tikai mazuliet zaimojot, izjūt sevi kā neaizvietojamu Dieva eņģeli zemes virsū, kā diženi paklausīgo Tā Kunga Pazemīgo Garu un neatzīstoties sev ne mirkli (lai nezaimotu vēl vairāk, lai nekristu lepnības grēkā), tomēr jūtas Dievam nepieciešama, vismaz derīga būtne, kuru Viņš mīl...
Mani mīl...
„Tāpat kā visus...” Nada steigšus palabo sevi domās, „Visuaugstais mīl mūs visus... un arī mani!”
Kukaiņu ēnas dēmoniski indīgi nosmīkņā sienās: „kā tad, neaizvietojamā Dieva darbiniece Nada, ka tik tu nekļūsti vēl svētā!”...
Tāpēc Nada triec ratā šīs domas.
Jo viņa tic patiesi un klusējot. Un ziedojas neliekuļojot. Tepat netālu ir Āgenskalna baptistu baznīca, bet Nada bīstas tur iet, tā kā kauns, tā kā neērti, visu mūžu nav iets, kā dziesmiņā dzied „ik-svētdienu- baznīcā”, tagad... jā, ko tad tagad... tagad pēkšņi ne no šā, ne no tā...
Pings kā garāmejot iejautāsies: „Kas tad tev noticis?”
Pongs neko neprasīs, kas ir vēl ļaunāk...
Jo Pongam pašam, tam „uz-krodziņu-līdzens-ceļš”, tā viņa baznīca, tas viņa Dievs, zem gultas putekļos, tukšu pudeļu leģions, kad parakā ar slotu, tad ripo lērumu lērumiem, klinkstot kā izsmieklam. Un parasti Nada tās pastumj atpakaļ, jo viņai pretīgi vākt šos tukšos dzerekļa traukus. Dzērušas mutes piesiekalotos.
Tikai kādu reizi mēnesī salādē divos lielveikala polietilēna maisos un aiznes uz miskastēm.
Un neskatoties izgāž. Un dzird bleķa un stikla raksturīgos blinkšķus.
Bleķis un stikls
T ā b ū s v i e n m ē r .
Allaž viņa grimstot puskrēslā nolieksies pie grīdas un izklās uz tās lupatu, kas ūdens sarijusies ļumīga, smagi, kā liktenis piesūksies dēļiem, uz visām pusēm nožļakstēs purva dūņas. Un pulkstenis tikšķēs tikpat skaļi...
Pat pārāk skaļi.
Bet Nada piepeši izdzird klusumu.
Ir kluss.Pongs vairs neklepo. Taču tas vēl nav viss. Ir kaut kas sevišķi smags šajā klusumā, lāsta smags ir klusums. Nada jau zina kāpēc, bet vēl ieklausās... viņa reiz tak kādreiz jaunībā trīs gadus nostrādājusi 6.slimnīcā par sanitāri un zina...
Mans Dievs, ļauj vēl šo reizīti dabūt atpakaļ...
Homeopātiskie graudiņi? Man taču vajadzēja tos otrus. Dieviņ, tētīt, vai es to esmu izdarījusi?... Nē, liecies mierā!... Ko tagad darīt?
Tāds klusums.
Nada pārvar sevi, atgādina sev, ka bijusi reiz sanitāre, ka nav nekāda nejēga un steigšus, tagad teju vai pusskriešus metas pie Ponga gultas.
Viņa sauc to vārdā. Bet viņa jau redz sastingušu itin kā plastmasas seju, kurā ievilcies neprātīgās pēdējās cīņas vaibsts ap pelēkām lūpām, kā purva gara ielaizītiem lejup novilktiem lūpu kaktiņiem... Acis puspavērtas. Nekādas acis.
Viņa ir agrāk citiem redzējusi tādas acis.
Tā, kas tagad jādara? Jāsauc ātros. Paga, ko viņi te vairs darīs? Nē, tomēr jāsauc! Gan jau pieredzējuši būs un labāk zinās, pateiks, ko iesākt tālāk. Jā, tātad, ko es te...
Ārprāts! Un nevar jau zināt, ja nu māņi, ja nu Pongs vēl pieceļas! Dieviņ, ja nu... Ko es vēl te kavēju laiku!...
Dieviņ, notiks taču brīnums!...
Nada steidzas pie telefona. Kādu numuru griezt? Vai kā agrāk 03? Paga, jāpašķir katalogs. Tā, kur te, kas ir, te reklāmas, reklāmas, atkal reklāmas, nu, taču, „muitas termināls”, „mīnus 10 procentu”, frizieris, manikīrs, pedikīrs, Dieviņ, lūdzu, pirtis, saunas, atlaide, ā, beidzot taču...
03.
Nada uzgriež numuru.
Viņa, lūdz, viņa saka, guļ, nekustas, varbūt miris, lūdzu, viņa saka, cik gadu, tur prasa, vai slimoja, tur prasa, jā, es tiešām... roka tirpst, viņa atbalstās pret telefona plauktiņu ar plecu, viņa iejautājas, ko man tālāk darīt, tur saka, neko, gaidiet, tūlīt atbrauks brigāde, aha, jā, gaidu... Viņa noliek klausuli.
Tad viņa ierauga tēju sunīšu glāzītē, tur vēl atlicis pēdējais malks, un līdzi šai ainai viņa atceras pēdējo, ko bija iedomājusi: iegāzt kādā purnā... Lūdzu, Dieviņ... es tā negribēju, Pong, es negribēju, viņa bikli, tikai ar pirkstu galiem, pieskaras nekustīgai rokai virs segas. Kukaiņi sienās piepeši sakustas, šķiet, visapkārt nošalc gaiši ultrazaļa vēja brāzma.
Un atkal klusums. Tā būs vienmēr.
– Nu, kā tu tā, Pong, manu cilvēciņ, – Nada ierunājas svešādā balsī, dzird sevi kā no malas.Bet domas jūk un šaudās: kas tagad mazgās Ponga vēso ķermeni, kas viņu apģērbs, vai pieteikties pašai, jā, tā patiesi būtu labāk, kāpēc ļaut svešam... Jā, un drēbes!... Nada it kā izlaužas no miglas klajā laukā. Tagad jāpadomā par drēbēm. Viņa dodas pie skapja. Trešā un ceturtā no apakšas ir Ponga veļas atvilktnes.Velk drusku kā pēc pelējuma, bet tas no tā, ka pavasaris vispār bija vēss, bet apkuri atslēdza jau piecpadsmitajā.Pongs, nabadziņš, ar visu savu klepu, droši vien piesaldēja vēl klāt...
Ko tad es gribēju? Ak, jā...
Viņa skatās, kuras apakšbikses dot Pongam līdzi – ka ne šīs pašas pelēkās, no biežas mazgāšanas paplukušās gan, bet vismaz... kā lai saka, nu, teiks: normālākās... Tā, tagad kādas zeķes? Nada lēni izcilā visas pēc kārtas, liek blakus uz grīdas, atpakaļ atvilktnē jau var nekraut...
Zeķes guļ rindās kā ērcīšu un sporu pilsētas uz grīdas plaisu, spraugu un noberztas krāsas iezilganu laukumu kartes. Tas plankums gluži kā Velnezers, tā vieta, kur Pongs teicās dzimis...
Kreklu Nada iedomājas uzreiz –
tas būs baltais krekls, pavisam tāds pats, kā viņa kāzu krekls, vienkāršs un gana ierasts Āgenskalna pavecāku ļaužu, svētdienu krekls, kuru Pongs savas uzdzīves gadiem sākoties, šķiet, ne reizes vairs neuzvilka, jo svētdiena vai pirmdiena, trešdiena vai Jaungads, vai Jāņi, viņam tie svētki nebeidzās nekad.
Bet tagad tie tomēr ir beigušies un Pongam var uzvilkt baltu kreklu.
Tālāk vairs nepagūst. Jo zvana pie durvīm.Nada salecas, kā dzelta. Jau! Tie būs ātrie klāt. Vai tad kāds laiks pagāja? Nada ar kāju aizķeras aiz lupatas uz grīdas. Vai, to tak jānovāc gan, cilvēki nāk, bet lupata pa kājām, istabas vidū...
Viņa iemet lupatu izlietnē.
Uz emaljētās izlietnes izliektajām virsmām paliek netīru šļakatu zvaigznājs. Jo viss jau beidzies. Vēlreiz piezvana pie durvīm.
Viņa iet atvērt, viņa visu, ik priekšmetu, ik detaļu redz atsevišķu, kailu, kā nomazgātu tēraudā...
Te pēkšņi atkal ieraudas Cipariņš.Nada sastingst pusceļā uz durvīm. Vai, Die’, viņa iečukstas tukšbalsī, pagaidi mīlulīt, es tūliņ, es pēc maza brītiņa... Vispirms jāatver dakterīšiem!...
Viņa slēdz vaļā durvis.Un ar muguru tver mazuļa raudas blakus istabā...
Nē, nē, kaut kas tomēr iet savu gaitu, pulkstens iet savā pasaulē dzīvotāju pavadoņa nodabā, pulkstens – tas ir dzīvotāju draugs, tas piebalso asinsritei, tas savāc ēnas no sienām un kaktos un gaiši ultrazaļo miglu griestos, ieelpo un izelpo, un atgādina:
būs arī kā agrāk...
kā agrāk... kā agrāk... kā
|
|
© Saturs: autori, AB Kelvins, Haralds Matulis
|
|
|