|
|
Silts ūdens
Laura Brokāne; Egīls Venters
Eva nekad nebija redzējusi tik jaunu un dusmīgu sievieti. Viņa sēdēja tējas namiņā, kāju pārlikusi pār kāju, malkoja melnu tēju un runāja ar nesimpātisku pusmūža vīrieti. Blakus uz soliņa bija atslieta mape, no kuras ārā līda liela formāta zīmējumi. Vīrietis droši vien bija viņas darbu pircējs. Meitene bija ģērbusies jūrnieku kreklā, pusgarās getrās un kedās. Spurainie mati saņemti ar lentu. Tipiska jauna māksliniece.Sarunas sākumā mazliet saīgusi, nezina, kur sevi likt, dumja.Eva iztēlojas, kā viņa savelk muti tūtiņā, kad izrunā Prusta vārdu vai, cik labi viņas smaidā ieguļas Matiss. Kā tēloti īgņojas, ja jārunā par vecmodīgiem māksliniekiem, tādiem, kas gleznojuši Jēzu un pārējos.
„Es neticu domu pārdzimšanai!”, viņa paziņo sarunas biedram un atgaiņājas ar rokām, it kā šī ideja būtu sataustāma gaisā. „Ir jārada jaunas lietas. Es ietekmējos no spilgtiem pārdzīvojumiem. Es dzīvoju mākslu!”, viņa gandrīz no galda noslauka savu ar gleznotājas pirkstiem izvēlēto tēju.Vīrietis, pārliecies pār galdu, klausās un cieš. Grib.
Soli pa solim kā spiegs Eva apiet apkārt stiklotajai koka konstrukcijai un apskata meiteni no visām pusēm. Vīrietis pieliecas meitenei vēl pusmetru tuvāk, un izskatās, ka tūlīt viņa šķībā mute pieskarsies viņas persiku lūpiņām. Taču lūpiņas atkal ierunājas. „Nav tādas dienas, kad es nedomātu par pašnāvību. Ir mokoši būt radošam.”, viņa skumji pasmaida un atvainojas uz mirkli.Iznākusi ārā, meitene bargu skatienu nopēta Evu no galvas līdz kājām un tad uzsmaida. „Vai tev nebūtu kāda cigarete?”, viņa prasa. Eva sameklē somiņā savas baltās, tievās cigaretītes un sniedz vienu meitenei. „ Redzi to veci?”, meitene iebaksta pirkstu durvju stiklā. „Viņš neko nepērk. Nekad. Tērēju mūždien ar viņu laiku. Viņš paskatās manus darbus un tad notinās. Šoreiz esot baigā peļņa, šo to nopirkšot... Un tā vienmēr.”, meitene savelk muti tūtiņā, kad smēķē. Viņai ir daži pavisam smalki vasaras raibumi un mazas grumbiņas ap acīm. „Viņa varētu būt skaista, ja uzvestos normāli.”, Eva nodomā.
– „Kā tevi sauc?”, meitene jautā.
– „Eva. Un kā tevi?”
– „Vī. Sauc mani par Vī.”
– „Tu esi gleznotāja?”, Eva interesējas.
– „Jā, el em ā ceturtais. Pagaidām neko citu nedaru, mēģinu šo to notirgot, bet cilvēki pārsvarā ir zombji. Ja arī interesējas par mākslu, tad par sterilām ainavām un skaļiem uzvārdiem. Pilnīgi nokodēti. Tagad jaunajiem māksliniekiem nav kur likties, Dieva Goda Vārds! ” Vī cigarete jau pavisam maza.
– „Un kā tad tie mākslinieki iztiek?”, Eva nedroši jautā.
– „Nezinu, kā tie mākslinieki iztiek, bet, ja tu jautā par mani, tad mani uztur vīrietis. Tam jau viņi domāti.”, Vī iesmejas un norij dūmus.
– „Tavs draugs?”
– „Nē, man nav drauga tādā tradicionālā izpratnē. Viņš ir mans vīrietis. Viņam ir sieva, bet jau rīt mēs bēgsim prom. Es prom no šīs sarežģītās pilsētas, viņš – no sievas. Man šķiet, viņš mani mīl.”, viņa īsi iespurdzas.
– „Un tu viņu ne?” Eva jautā.
– „Tas ir pārāk neskaidri. Labi, paldies par cigareti, Eva. Lai tev veicas! Mans biedrs vēl aizies bez manis,” viņa sniedz roku.
¬– „Mhm. Tikai...”, Eva viņu uzrunā.
– „Jā?”, meitene atsaucas.
– „Uz kurieni tad jūs bēgsiet?”
– „Prom uz siltajām zemēm. Eh, kā es gribu redzēt Dalī muzeju, buča!”, aiz viņas muguras aizveras caurspīdīgas durvis. Pagājusi pie sānu logiem, Eva redz, kā viņi ar „biedru” saskūpstās un meitene aiziet.
Mazliet vairāk. Mazliet mazāk. Cik stulbi. Vīrieši. Bet Vī ir sieviete. Un Vī draugam ir nauda. Šovakar viņš nenāks. Šovakar viņa sēdēs pie datora. Un gaidīs. Ja nu. Ieradīsies Viņš. Varbūt Viņš ieradīsies kā Mihails Saldovers, varbūt kā Rimands Cepelīns, bet tikpat labi viņš var nosaukt sevi par Valdi Zatleru vai Džordžu Bušu. Klintons gan nebija viens no viņiem. Ko viņš atrada Levinskā? Traka zīdēja. Bet ir. Bija. Nu jau trīsdesmit. Vairāk. Bušs nerunā par Mahmudu Ahmadinedžadu, bet par viņas profilu. Vī ir tās īstais vārds, Džordžs viņu pazīst kā Elīzu. Nevis strauts, bet jūra. Skaists vārds. Pārsteidzoši skaists, teica Rimands C. Viņš sevi pozicionē kā geju. Nav gejs. Pierādījumi? Vī mazais rozā krāsas profīliņš, kuru, piemēram, 21. augustā apmeklēja 101 vīrietis un 12 sievietes. 20 no vīriešiem bija vecumā starp 20 un 30, pārējie – vecumā pēc četrdesmit. Zinām tādus. Viens šļurkstiens, un beigta balle. Mindaugs piedāvā pirkt viņas gleznas un izsaka komplimentus. Arī viņam pāri piecdesmit. Ko gan mēs viens par otru zinām, maz, pavisam maz, kas to teicis? Rainis? Čaks? Čaklais. Un tad sarunas pāriet uz 69, SM, ZL, jo Cepelīns ir kā uzburts uz jēlībām. Jūsu IP adrese ir 192.168.0, bet komentāros no šīs adreses parādās rasisma, neiecietības un pornogrāfijas propagandas pazīmes. Rozā krāsas rasiste, Dalī pornogrāfe un bada maizes sludinātāja.
Vī pastkastīte ir tukša, un viņa izslēdz datoru. Nezinu, kā tie mākslinieki iztiek, bet, ja tu jautā par mani, tad mani uztur vīrietis. Tam jau viņi domāti, Vī atceras un aizsmēķē pēdējo vakara cigareti.
Kaut kas neticams. Pie mājas ārdurvīm stāv vīrietis. Enrike Iglesiass, viņa nodomā. Nav pieteicies feiskontrolei. Ieeja ar flaieriem.
Tos izsniedz Vī mamma, kas dirn viesistabā un lūr TV.
Viņai gan krietni labāk tīk Manu Chao, bet runa jau nav par krekliem, bet par sirdsapziņām.
Rainis? Nē, atkal Čaklais. Māris Čaklais. Austra Pumpure, Vī bija viņas mazais putnēns, hipijčiks, autostopu karaliene, pirmajos divos kursos maršrutā Liepāja – Rīga.
Attiecīgi Rīga – Liepāja.
Vīrietis nav Enrikes klons. Drīzāk Jo Jo Johansons, kas atkuģojis ar Tallink prāmi.
Viņa atver logu un ielaiž R savā istabā. Viņi sēž divi stundas uz dīvāna malas un runā par geju literatūru.
Divas stundas paskrien kā nemanot.
Tad viņai piezvana Mindaugs. Viņš piedāvā nopirkt divas vai trīs gleznas.
Viņam ir pāri piecdesmit. Viņš sauc Vī par rozā krāsas rasisti, Dalī pornogrāfi un bada maizes sludinātāju.
|
|
© Saturs: autori, AB Kelvins, Haralds Matulis
|
|
|