|
|
Glābēji
Krista Burāne; Gundars Ignats
Es sēžu laivas priekšgalā un jau kuro stundu vemju. Jūra ir mierīga, bet nelabi vienalga. Dullais saka, lai iedomājos vienu punktu kaut kur pie apvāršņa un skatos uz to. Tad nebūšot tik slikti. Es jau skatos, bet neko tur nevar redzēt. Krēslo. Patiesībā mums jau sen vajadzēja būt krastā, bet Daukas motors vienā brīdī sāka dūmot un mest pret debesīm dzirksteļu spietus. Labi vēl, ka nesāka degt riktīgi. Būtu nogājuši pa burbuli un neviens pat nezinātu, kur mūs meklēt. Tagad uz priekšu iramies, bet iet, protams, lēni.
Kad Dullais bija ticis galā ar motora dzēšanu, sēdējām muguras kopā saspieduši, uzvilkām pa dūmam un runājām, ka varbūt tomēr vajadzēja kādam pateikt, ka braucam. Vai vismaz zīmīti atstāt. Drošībai. Tagad vienīgais, kurš varētu par mūsu prombūtni sākt uztraukties, ir vecais Antons, no kura aizņēmāmies zvejas laivu sakot, ka būsim atpakaļ pēc divām dienām. Tas nozīmē, ka viņš mūs gaidīs Jūrkalnē rīt. Nesagaidīs. Man gan liekas, ka mēs tāpat netiktu atpakaļ laikā, bet runātājs bija Dullais un es tur iekšā nemaisījos. Viņš šajā pasākumā ir kapteinis, bet es sieviete uz borta.
Dullais no lielās sarkanās mugursomas izvelk citronu un pārgriež uz pusēm.
- Ņem, mazais! Pasūkā! Kaut kad taču tam nelabumam ir jāpāriet! – Viņš saka un noglāsta man roku. Es paskatos uz dzeltenā augļa pusīti viņa plaukstā un kopā ar siekalām man mutē saskrien rūgti pretīgā kuņģa sula. Viss, kas zivīm varētu garšot, jau sen atdots pelēkajam jūras ūdenim. Tagad atliek tikai spļaudīties.
- Kā tev liekas, kad tā Gotlande beidzot parādīsies? – nogurusi jautāju.
- Drīz. – viņš atbild.
Es nevaicāju, kā viņš to zina. Dullais jūru saprot un es viņam ticu. Ja drīz, tad drīz. Saritinos laivas priekšgalā, apsedzos ar guļammaisu un aiztaisu acis.
Zem plakstiņiem sāk griezties krāsaini apļi. Sasprindzinu acu ābolus. Krāsu laukumi zaudē savas robežas, saplūst viens otrā, izveido nepārtraukti skrejošu līniju kopu un rotē aizvien ātrāk. Sajūta, it kā es stāvētu Mežparka karuselī „Pārsteigums“.
Nu tajā, kur ar centrbēdzes spēku tu tiec pienaglots pie atzveltnes, nespēj pacelt ne kāju, ne roku, bet pēc apstāšanās, tev nekādi neizdodas atgūt normālu sejas krāsu. Tomēr noguruma spēks ir lielāks par nelabumu un es aizvērtos plakstiņus nemaz nemēģinu dabūt vaļā.
- Dullais? Man ir karuselis… – čukstu.
- Čuči čuči, mazais! – viņš atbild un es savelkos vēl ciešākā kamoliņā.
Guļu laivā tāpat kā bērniņš manī. Mūsu bērniņš. Tikai Dullais to vēl nezina.
Iebāžu mutē labās rokas īkšķi, pasūkāju un pasmaidu.Nelabums uz mirkli atkāpjas un es beidzot varu ieklausīties jūras dziedātajā miega dziesmā. Laivas šūpulis nes mani pretī sapņiem, bet vēl pirms viņi mani paņem pie rokas, domāju, kā rīt, pēc tam, kad viss būs beidzies, es Dullajam pateikšu, kāpēc man bija un kādu laiciņu vēl būs tik slikta dūša.
Krāsu plankumi mirgo, izplešas, tiem parādās izaugumi, tādas kā kājas, kā astes. Atgādina kaut kur redzētus fraktāļu grafikas zīmējumus.
Ļaunais Kristaps reiz jautāja, vai es, aizverot acis, redzu tumsu.
– Nē, – es atbildēju, redzu sarkanus plankumus, sarkanus apļus un neko vairāk. Nekādu tumsu. Skatoties pret gaismu sarkanums ir gaiši, gaiši sārts. Un, ja kāds cilvēks ir priekšā, tad tumšu ēnu. Kristapu nekad neinteresē manas domas, vēl mazāk, viņš vienmēr mani āzē, irgojas:
– Tad tu esi sātanists. Tikai metālisti redz visu melnu!Ha, ha, ha, – viņš smejas un klasesbiedri zviedz viņam līdzi.
Viņi atgādina hiēnas, viņiem ir ļaunu izdzimteņu sejas. Acu kaktiņos savelkas mazas, mazītiņas rieviņas, acis kā tumšzaļas lampiņas mirgo, mutes puspavērtas. Vieni paši viņi neko nevarētu. Viņi nevar. Dažkārt mēģina ar mani draudzēties. Pasveicina, uzprasa kaut ko, reizēm pārraksta no manis mājas darbus. Bet Kristaps ir pats lielākais ļaunums, tiklīdz viņš atnāk, tā viss mainās. Viņi paliek par zvēriem, ieslēdz tās sasodītās lampiņas. Tāpēc Kristapam es vairs neticu.Vairs negribu redzēt. Nekad vairs. Klases stiprākais džeks. Kruteklis. Mērglis.
Satumst, vakars pārvēršanas par nakti. Viļņojas, visapkārt šalc un nelabums nepāriet, – kā akmentiņš lēkā pa deniņiem. Es pagriežos uz otriem sāniem, joprojām sāp. Apguļos uz muguras.Klusums, rūgts klusums un mākoņi kā tumšas dūmu segas maskē debesis. Aiz mākoņiem tur tālumā zvaigznes. Reizi pa reizei aizsegtas tās iemirdzas ik reizi no jauna. Ritmiski.Tāpat kā vēdergraizes un kuņģa sulas garša manā mutē. Vēss. Vējains. Salst.
Dullais pīpē. Pīpē un skatās. Tālu pāri horizonta līnijai. Es viņam neprasu, ko Dauka redz. Es zinu, ka Dullais ir ar mani, manā pusē. Viņš nepazīst ne Kristapu, ne Kristapam līdzskrienošos klabekļus, viņš nepazīst nevienu citu, tikai mani. Un viņš piedāvāja man aizbraukt projām. Iesākumā uz pāris stundām, tad uz dienu, beigās uz veselām trim. Jā, es piekritu.
Dauku nepazīstu sen, – kādas divas nedēļas. Es viņu izplēsu no grāmatas. Tā vienkārši paņēmu un izplēsu. Viņš mani nelūdza to darīt. Pašā sākumā man šķita, ka viņš negribēs, ka mēs nesapratīsimies. Bet nē, viņš nav žēlojies vai čīkstējis, nav teicis, ka kaut kas viņu neapmierinātu. Viņš bija pieradis pie visa, pat pie skrodera, kur
Daukam nepietika tikai ar vecu drēbju ārdīšanu,– katru dienu tam vajadzēja kasīt kartupeļus, skaldīt malku un nest no akas ūdeni.
Izplēšot no grāmatas Dauka izauga, par desmit gadiem sekundē. Aptuveni. Es plēsu lēnām un klusām, bibliotekāre blakus telpā rakstīja papīrus, bija bail, ka viņa pamanīs. Tomēr tas nenotika. Dauka paslēpās aiz skapja.
Un tad caur blakustelpas durvīm izšmauca ārā. Valdas kundze, tā mēs saucām bibliotekāri, ienāca. Viņa teicās dzirdējusi soļu švīkoņu.
– Neko nedzirdēju, – es pacēlu galvu no grāmatas.
– Izklausījās it kā kāds šļūkātu, – viņa iegāja blakus telpā un paraustīja durvju kliņķi. Tad paskatījās pa logu. Bet nekā.
Viņa paraustīja plecus:
– Anduli, mājiņās nedomā iet? Viņa teica un devās atpakaļ pie sava galda.
– Jā, – viņai atbildēju un krāmēju grāmatas mugursomā.
Kā parasti, bibliotēkā biju palicis pēdējais. Taču šoreiz Valdas kundzei mani nebija jāmudina. Mani ārā gaidīja Dauka un man vairs nebija laika gaidīt, kamēr Valdas kundze aizpildīs veidlapas. Noliku paņemtās grāmatas uz galda.
– Uz redzēšanos!
– Visu labu, Anduli!
Durvju aizvēršana ir visnepatīkamākais. Jādodas mājās. Bet šodien manis mājās nebūs. Par to esmu pārliecināts. Vecāki gaida? Un kas par to? Kas par to, lai viņi paliek un gaida? Lai gaida, cik reizes neesmu gaidījis viņus, cik bieži viņi nav bijuši mājās vairākas dienas, aizvelkas pie Vecā Pētera, uz garāžām vai uz Kliņģeru krogu.
Dauka sēž autobusa pieturā uz soliņa un pīpē. Gaida.
– Es zinu, kā tev iet, – viņš man saka. Un es arī zinu, kas tev var palīdzēt.
Dullais zināja visu par maniem vecākiem, viņš pazina bibliotekāri. Un viņš zināja arī visu par Kristapu:
– Gotlandē, netālu no rietumu raga ir neliels purvājs.Un pašā purva vidū kā koša acs, dienā mirdz dīķītis. To nevar atrast nevienā kartē, to nevar ieraudzīt pat no tuva attāluma. Tikai pieejot tam trīs soļu attālumā, ieraugāma vienmēr vizuļojošā ezera virsma. Un tikai šī ezera malā aug sārtā raudene. Vai zini, kas tā ir?
– Nē, man nav ne jausmas. Kaut kas saistīts ar raudāšanu?
– Nū, var teikt arī tā! Sārtās raudenes ziedu apēdušais kļūst grūtsirdīgs un skumjš. Un izkalst kā rozīnes Centrāltirgus bulciņās.
Ar mopēdu mēs aizbraucām līdz Jūrkalnei. Antons mūs pabaroja, iedeva laivu.Antona žēl. Antona ļoti žēl. Dauka draugam teica, solīja un zvērēja. Un solīto vajadzētu pildīt, bet...
Dauka ir īsts draugs, tāds, pēc kāda esmu ilgojies.
Kad man bija pavisam slikti, Dauka mani mierināja, centās izlikties, ka viss būs labi. Viņš skatījās, kā es vemju un līdzjūtīgi atkārtoja:
– Tu tikai nesatraucies, tikai neuztraucies, viss būs kārtībā, viss būs kārtībā, Anduli, nesatraucies.
Dauka aizsnaudies.
Jūra klusē un cauri tumsai es redzu dzimto ciematu, redzu ļaudis, kas staigā pa šaurajiem dubļu piesmakušajiem ceļiem un taciņām.
Bez mūsu mājām ciematā vēl sešas mājas, visas vecas, nolaistas, pussakritušas. Turpat līdzās vecais šķūnis, kailie spāru gali rēgojas uz nodilušajiem salmu jumtiem kā izspiedušies žokļu kauli uz izdēdējušas sejas. Sienas iztrunējušas un tā sašķobījušās, ka katru acumirkli sabruktu, ja tām atņemtu pieliktās stutes.
Turpat mūsu mājai līdzās – Vanadziņa namiņš, rīkstnieka Druntes miteklis un nedaudz tālāk, aiz Kliņģeru kroga tur sākās ceļš uz Taivas ciemu. Rūgtums aizmirstas. Salst.
Laikam trīcu pie visām miesām, kad Dauka pabaksta mani ar purngalu:
– Kas Tev kaiš?
– Man? Man nekas nekait. Nē, man ir nelabi, joprojām ir nelabi.
|
|
© Saturs: autori, AB Kelvins, Haralds Matulis
|
|
|