|
|
39. diena, pēcpusdiena
Agnese Krivade; Andris Akmentiņš
Lai arī Andrejs ir balts un Aņa – resna, tomēr šeit nekas nevarēja notikt, šeit nevienu neizstūma un neapbrīnoja. Visiem bija ko ēst, dzert. Strādāja, satikās “vienkārši tāpat”, zvanīja cits citam, lai “parunātos”; ārpusmateriālā apziņa – optimāla, līdzsvarā (ne jā, ne nē, sakritības, horoskopi). Visi bija daudz vienkāršāki par saviem sapņiem, apkārtējo ... redzēja kā drošu, vide – uzsūcoša materiāla, izlīdzinoša rakstura. Tomēr signāli, ko ... šobrīd saņem.. no bojātā mezgla (Aņa) liek veikt padziļinātu izpēti. Noņem proves tuvākajā apkārtnē: Andrejs, Kristīne, Oļa, Aņa.
Par Aņu mēs zinājām, ka viņa agrāk dzīvoja ar vecāku vīrieti, ne jau nu tur kaut kāds biezais vai pārskaistais, parasts vecis kautkāds, tā, uz piecdesmit. Cietumnieks it kā izbijušais, viņi braukājuši pa mazpilsētām humpalas pārdot.Bet kaut kādu laiku atpakaļ jau sāka dzīvo viena, Oļai viņa bija stāstījusi, ka viņš viņu apspieda un esot bijis drausmīgi greizsirdīgs, vienreiz tā stiprāk iesitis un tad viņa atbēgusi uz Rīgu. Viņi it kā sākuši dzīvot kopā, kad viņa vēl bija nepilngadīga, ar to veci.
Andrejs izskatās drusku pajocīgāks, bet, kā nu katrs cilvēks piedzimst, tāds ir. Bet tā – normāls. Īpaši pēdējā laikā viņš ir pacēlies, mēs nezinām, kur viņš strādā, bet viņš ir nopircis bembi, vakaros braukā uz ātrumu turpat starp mājām un gāja arī kačāties, noteikti rija arī proteīnus, jo rezultāts neizpalika. Noteikti nebūs tik ilgi pirms viņš beidzot sev atradīs draudzeni. Lai arī pagaidām viņš diezgan dzerstās apkārt. Andrejam nav ko darīt.Plus vēl viņam ir arī cits iemesls dzerstīties, Andrejs ir iemīlējies Kristīnē Urbanovičā un tam nav īsti pielietojuma.Jo visi Kristīnē Urbanovičā ir iemīlējušies.Bet viņš it kā to neņem vērā, it kā cer, it kā nezinām, ko.
It kā viņš nevarētu paskatīties uz sevi no malas, ka viņa ir līmeni augstāk jau, pēc sava izskata vien un rēķinoties arī, ar kādu cilvēku viņa agrāk bija kopā. Neviens cilvēks jau nevar paskatīties uz sevīm no malas un atzīt to par realitāti, ko par viņu redz citi.
KristīneAndreju uztvēra tikai kā draugu.Viņai viņš sākumā vispār nepatika. Kad viņš prasīja telefonu, viņa viņam vispār, nepareizo nummuru iedeva. Tipa, kas tas tāds un ko viņš no manis grib. Pēc tam jau normāli, sāka runāties, viņš bija arī draugs Kristīnes brālēnam Andrim. Tā jau patusēt varēja, bet neko vairāk, viņa viņam tā arī pateica “Tu man tikai kā cilvēks patīc.”
Ar Oļu mums gāja visgrūtāk. Mati sirmi rudi, ja nebija krāsoti vēl kaut kā, skatiens līdzcietīgs, tālāk inerta masa un vāja reakcija uz kairinājumu. Tomēr mums ... aizdomas bija, ka viņa atrodas pasākuma centrā. Iespējams tāpēc, ka prata klausīties un ... viņai piederēja prasme radīt šķidrumu. Daži apkārtnē to uzskatīja par mājas vīnu. Kad noplaka tilpumam uzmauktais gumijas cimds, ne tādi vien purni vilkās pie Oļas un centās viņu aizkustināt. Mūsu rīcībā tādas informācijas nebija, ka būtu izdevies. Citi sprieda, ka viņa tāda jau piedzimusi. Lai gan vīnu reizēm ielēja. Sevišķi Aņai, no turienes tie bojājumi. Kaut kas tur klusi rūga, jau ilgi.
Runājot par mums, ir grūti ko piebilst. Ja saskalo tilpumu, reizēm aizlīst ciet poras, un neko vairs nevar pateikt, tad nāk daudzpunkte, tāds kā „ulp”. Ja mūs notur par rauga sēnītēm, mēs neesam naidīgi. Tāpat ir gana daudz informācijas, kas jāapstrādā, viegli nonest jumtu. Ņemot vērā Oļas prasmīgās darbības ar šķidrumiem, mums nebija grūti iefiltrēties šajā poligonā. Mēs principā spējām šo to izdarīt, proti, atklāt sazvērestību. Tāds apmēram kosmiskais uzdevums.
Protams, mums arī bija savas izklaides un skatījums uz lietām. Ciktāl objekti vidē bija izprotami, tos virzīja ķīmija ... Nedaudz estrogēnu, hormonu, adrenalīns un cita šļura, mūsu specialitāte. Vispār mēs spējam konkrēti izdarīt jebko caur ķīmiju ar viņiem, teiksim, šad un tad iedvest Andrejam pareizos numurus lielajam laimestam. Ja viņš tikai pastieptu roku pēc krūkas un iedzertu no mums kaut ko, ja vismaz saņemtos uz zelta drudzi piezvanīt, mēs piešķiltu vēl vairāk azarta. Tikai viņš parasti nepirka loto, azarta viņam pietika ar bembi un Kristīnes Urbanovičas gaitu, pa vidu piķītis šāds tāds. Mēs pārāk neuzbāzāmies, ja pats, tad pats.
Taču ilgi tā nevarēja turpināties, un mēs nolēmām šo to iekustināt. Oļai bija vārda diena, ar nelielu starplaiku sanāca visi. Paši samācīja, ka vārda dienas jāsvin, Oļa jau nezināja. Par godu svētkiem viņa piešāva tilpumam nedaudz spirgtuma no caurspīdīgās pudeles, tas dikti svilināja poras. Jāatzīst, mēs arī šo to piefiltrējām klāt, vajadzētu sanākt.Štuks tāds, ka pētījuma objektu uzdevums bija producēt augstākas vibrācijas galu galā, bet viņi kā miegā staigāja un vibrācijas nekur vairs nesūta, a mūsu pusē tā ir katastrofa. Micēlijs salst nost, globāli. Tas ir tāpat it kā kurlmēmais Žoriks izskrūvētu korķus visai mājai, lai šujmašīnai pieliktu jaudu. Pats no sevis tas nenotiktu, kādai sazvērestībai jābūt.
Sākumā viss likās labi. Aņa bija atnesusi kārtējo aizmigloto svečturi, Andrejs ziedus un dezīti, Oļa aplikusi ap pleciem jauno lakatu, ko uzdāvināja sev, nedaudz papurpinot, ka tik daudzi gadi pagājuši bez vārda dienām. Visi apsēdās, salēja glāzes un iedzēra.Mēs satraukti gaidījām. Pie durvīm zvanīja, parādījās Kristīne Urbanoviča, kā vienmēr ar kaut ko ūbersmalku sarkanā kārbā, ko Oļa bijīgi nolika malā un tūdaļ aizmirsa, jo pielietojuma ta nav. Andrejs atraisījās un valgām acīm bīdīja vecos, glumos tekstus Kristīnei, bet Aņa sāka knibināties ap sarkano kastīti, neuzkrītoši.Ielēja vēl pa vienai, mūs kā parasti, pasmalstot sāņus ar karoti, radio atskanēja „saki kāpēc maigo dvesmu”, mēs gaidījām, kad mūsu mazā ķīmija iedos Andrejam mazliet vairāk iztēles, Aņai noņems bailes justies vispār kaut kā, bet Oļai atraisīs mēli un liks pastāstīt vairāk par sevi.Kristīnei Urbanovičai mums bija paredzēta īpaša dāvana, saistīta ar seno atmiņu.
Tikmēr Aņa iededza smaržīgos kociņus, kas piederējās svečturim, un vēl pēc dažām glāzēm lietas sāka pamazām ievirzīties.Nu labi, pēkšņi Kristīne sēdēja Oļai klēpī, bet karstā laikā kas negadās. Vispār, viņas pat viegli saskūpstījās, ja akurāt nedzēra, arī normāli, mēs vairāk gaidījām, kad Andrejam ieslēgsies iztēle.Pašiem mums nebija viegli, poras svilināja nenormāli.Mēs paspējām ievērot, cik Aņa ir piesvīdusi un nosarkusi, sarkanā kārba jau atvērta, acīm zibot, viņa aizvien ašāk lasīja pamācību, tomēr apgūst cilvēks bibliotēkā strādājot kaut ko.Vēl dažas anekdotes, dažas cigaretes un tosti, bet kad Andrejs iebāza mutē milzīgu tortes gabalu un paņēma nākamo, mums kļuva nelabi. Tomēr neēda vis, tikai pastiepās un mierīgi iztriepa maigo krēmu pa Kristīnes muguru.
– Jēziņ, kas tas tāds!? – nākamjā mirklī iebrēcās Aņa un izvilka siksnām apvītu rozā locekli.
– Tas ir strapons, – Kristīne attrauca, nolaizot plecu, uz kura atklājās pašķībs lilijas tetovējums, – ...vispār dāvana Oļai bija otrā kārbā, bet arī šis pašlaik ir ļoti moderni, ar to var...
– Es pati zinu, ko ar to var, man ir iztēle! – Aņa pārtrauca pavisam neparastā tonī.
Mūsu rādītāji liecināja par nelielu strāvojumu telpā, beidzot uzdevums sāka pildīties, mūsu galaktikai beidzot ar tika kāda strāva. Spēks nāca no Andreja, taču drīz vien kļuva melns un tad bāc, nosvilināja drošinātājus pa tīro. Tādu astrālo belzienu sen nebijām jutuši, laikam Andrejam bija kas ticis no Kristīnei domātās senās atmiņas. Dievs zina, ko viņš atcerējās, pēc acīm mēs nepateiktu, tās viņam kā izdegušas.
Andrejs pienāca Oļai klāt un spēcīgi parāva viņu aiz matiem. – Vecā mauka. Es tevi ienīstu. – viņš teica bez īpašām dusmām.
Oļa tikai paraustīja plecus, – tas Kristīnes dēļ? Tak ņem un savāc viņu beidzot!
Un viņa pēkšņi nogrūda Kristīni zemē, bet Urbanoviča atslābumā īpaši nenoreaģēja, tikai biezais krēma slānis no muguras pašķīda uz visām pusēm. Tur nu gulēja viss šis tik daudzām Mendeļejevam svešām vielām piebāztais skaistums un šļupstēja ko nesakarīgu, augšā neceļoties. Laikam bija dabūjusi Aņai domāto drosmi un beidzot noņēmusies no savām smalkajām bremzēm. Andrejs pieliecās pie acīmredzami bezpalīdzīgās Kristīnes un sāka vilkt viņu uz istabu. Necik ilgi pēc tam mēs dzirdējām Oļas mazo dīvāniņu kā tikko iesprostotu ērzeli izmisumā sitamies pret sienu. Vēl mēs ieraudzījām Aņas acis, labāk nebūtu skatījušies. Viņa izdzēra lielu glāzi, mēs redzējām, ka padibenēs viss bija sajaucies un arī kaut kas pavisam jauns un nelāgs radies klāt.
– Es varbūt esmu resna, bet man ir iztēle, bļaģ, – Aņa ierēcās vēlreiz, noslaucīdama lūpas. – Iedomājieties, vienu nedēļu (kas par nedēļu!) es viņam biju gana laba, nebiju resna, un es arī nebiju, pats viņš bija resns toreiz, vēl nekačājās un neblenza uz Urbanoviču kā grafomāns uz Raiņa pieminekli... – tā murminot, viņa bija nometusi zemē kleitu un apakšsvārkus, pielaikojusi rozā instrumentu un ciešā apņēmībā pievilkusi siksnas.
– Johoho, vai jums ir attieksme pret hipertekstu? Tūlīt mēs to noskaidrosim! – viņa vēl retoriski vaicāja pa ceļam uz istabu.Oļa histēriski smējās, it kā te piepildītos viņas plāns.
– Man šķiet, ka beidzot visi dabūs visu, ko gribēja, – viņa noteica, kad aiz Aņas aizvērās durvis, un istabā sāka lūst mēbeles.
Mēs bijām tik izmisuši, cik vien izmisis var būt no citas galaktikas nācis augstākais saprāts, kas atgādina dzeramo sēni un ir spiests plunčāties starp mājas vīnu, pagrīdes spirtu un pašu sintezētiem psihostimulatoriem. – Nu mazie, riebīgie, es jūs jau sen vēroju, – pēkšņi atskanēja Oļas balss. – Lai kas jūs būtu, mazās, zaļās, kosmiskās sēnītes. Manu šmigu bojāt es jums neļaušu.
Mēs nedaudz sabijāmies un blisinājām šūnas. Tā uzrauties nebija gadījies, truli kaut kā. Oļa pieliekusies pie trauka blenza uz mums, ieliektais stikls ērmīgi izspīlēja viņas portretu te vienā, te otrā pusē.
– Paši jūs esat truli, – Oļa atliecās atpakaļ, iedzēra vēl vienu malku no glāzes un saskaloja pārējo, tomēr nenovēršot skatienu no mums.
– Es, piemēram, par to saņemu naudu. Nu, ķipa, lai izliktos trula. Lai nebūtu jums te nekādas brīvas Latvijas, nekad, nekad, saprotiet! Un beidziet blenzt uz mani, nav nekādu citplanētiešu, jūs esat vienkārši samazgas!
Tas gan bija jaunums, mums aizrāvās elpa, plunčājoties indīgajā mājas vīnā. Cik neganta sazvērestība! Interesanti gan, ja jau Oļa ir šitāda, kas vēl ar tiem pārējiem. Bail pat iedomāties, ar ko viņi nodarbojās blakus istabā.
Oļa pamatīgi aizsmējās, lasīdama mūsu burbuļdomas kā atvērtā grāmatā.
– Par pārējiem es nezinu. Visdrīzāk viņiem neviens nemaksā, viņi spēj būt truli tāpat – kāpēc vēl maksāt?
Šķiet, mēs sapratām, ko Oļa gribēja teikt. Vienā mirklī viņas karote izsmēla mūs no vīna trauka. Tad viņa paklupa, un mēs noplakšķējām uz galda. Oļas rokā parādījās uzsūcošs materiāls, kas mūs noslaucīja no galda bļodā, pēc tam izlietnē, pēc tam jau bija grūti saprast, ar ko tikām savesti kopā – sviedri, čuras un jaunais fērī.Iespējams, tumšā straume kādreiz mitēsies, un mums izdosies nosūtīt koordinātes, lai pārsūknētos uz māju, trula tomēr tā pasaule, un mums arī bija jau laiks padomāt par alternatīvo enerģiju. Kā reiz teica viens sirms un gudrs mušmire, „dēls, nekad nekļūsti atkarīgs no cilvēkiem”, bet kurš viņu toreiz klausīja, jaunībā, kad Visums pie peciņas.
|
|
© Saturs: autori, AB Kelvins, Haralds Matulis
|
|
|