|
|
O homo fuge!
Dainis Leinerts; Anna Akmentiņa
Aiz P. klabēdamas aizvērās sagrabējuša piecpadsmitā trolejbusa durvis. „Mazā Kalna iela, nākamā pietura – Viļānu iela,” viņš vēl paguva sadzirdēt, pirms trolejbuss aiztrauca tālāk.
Tīkami vēsais un svaigais augusta nakts gaiss P. spirdzināja un nedaudz pat tonizēja.
Pieturā P. bija gluži viens, jau tuvojās pusnakts; dziļi ievilcis elpu, viņš nesteidzīgi šķērsoja tukšo ielu un devās kapu virzienā: netālu no tiem Kalna ielā dzīvoja Stefans, P. draugs jau kopš bērnudārza laikiem.
Viņi nebija satikušies gandrīz pusgadu. „Nu, protams, močī tik šurp, gaidīšu,” Stefans telefonsarunā priecīgs bija atsaucies uz P. ierosinājumu šovakar kopā iedzert. P. tikai aizvakar bija atgriezies no Īrijas, kur četrus mēnešus bija nedaudz krāsojis, lakojis, apmetis, slīpējis, bet lielākoties strādājis par krāvēju kāda lielveikalu tīkla centrālajā noliktavā.
Atpakaļ? Nē un nē, P. pie sevis nozvērējās. Pietiks mocīties. Nauda gan nāca labi, bet jāstrādā arī kā zirgam, it kā tikai pilna darba diena, bet patiesībā bieži vien gadījās rauties līdz vēlai naktij, un par to pieskaitīja tikai kādas pāris virsstundas. Kāda jēga? Tad jau labāk dzīvot tepat, vēl kādu brīdi iztiks ar sakrāto un tad jau redzēs, ko tālāk. Nafig vergot tiem īriem.
P. domu gaitu pēkšņi pārtrauca skaļa, griezīga balss:
„Ei, čomak, pagaidi, apstājies! Tev šķiltavu nav?”
P. satrūkās; neapstādamies viņš aši paraudzījās atpakaļ. Tikai divi, gadus divdesmit veci – tātad nedaudz jaunāki par P. Parādījušies nez no kurienes. Ne čigāni, ne krievi. No P. viņus šķīra kādi pāris desmiti metru. Šķiltavas, kā tad. Cik nav dzirdēts – kaut vai no Stefana, kurš te dzīvoja jau gadus trīs. Ko darīt? Skriet? Gan jau nedzītos pakaļ, un līdz Stefanam nemaz vairs nav tālu.
„Lieciet viņu mierā!” tūliņ pat pavisam negaidīti atskanēja cita balss – aizsmacis bass. No kāda pagalma tumsas blakus P. iznira četri melnos uzvalkos tērpti vīrieši, divi draudīgi kratīja nūjas. Vienam rokā vīdēja gandrīz pilna 0,7 pudele šņabja, vēl vienam – paka sulas.
„Prom! Skaidrs? Divi vienam uzbruksiet, ko, pidari? Nu ka vācieties!”
P. paātrināja gaitu, cerēdams, ka viss beidzies, vēl nemaz nesācies. Viņam aiz muguras notika strauja izskaidrošanās – pagaidām gan tikai vārdiska. Abi pirmie skaļi skaidroja, ka tiešām gribējuši tikai uzpīpēt, ka aizmirsuši šķiltavas mājās, ka viņi jau neko. Kāds vēlreiz pavēlēja viņiem nozust, kamēr nav par vēlu; P. bija pilnīgi vienalga, kā situācija atrisināsies – lai tik tā atrisinās bez viņa līdzdalības.P. teju jau bija sasniedzis krustojumu, kad viens no četriem vīriešiem viņam uzsauca:
– „Nemūc, nemūc, viņi jau aiztinās!”
– „Pagaidi drusku, sadzersim, nomierināsi nervus!” sauca cits.
Pārējie iesmējās, un šie smiekli P. izklausījās visnotaļ labsirdīgi. Vīrieši nelikās bīstami. Varbūt patiešām jāapstājas? Vismaz jāpasaka paldies.
P. pagriezās un sagaidīja svešos. Tie smaidīja un nepārprotami izskatījās lādzīgi. Visi likās gadus trīsdesmit līdz četrdesmit veci, viens jau iesirms; labi ģērbušies, veselīgām sejām.
– „Paldies,” P. teica. „Gribēju jau bēgt. Patiešām paldies.”
– „Nav par ko, nav par ko. Sēžam te vakaros pa laikam pagalmā, iedzeram, dzirdam, ka piesienas kādam… Neesi pirmais,” teica tas, kuram rokā bija pudele.
Patlaban viņš to skrūvēja vaļā.
– „Viens par visiem…” iesāka cits, palūkodamies uz P. un, šķiet, gaidīdams, ka P. pabeigs teicienu. Uz mirkli iestājās klusums, P. mulsi mīņājās, tad ierunājās:
– „Jā, te naktīs laikam diezgan briesmīgi, ne?”
– „Visādi gadās,” kāds atbildēja.
– „Bāls kā Hamleta tēva gars… Iedzer, tu taču esi galīgi pārbijies.”
P. nervozi iesmējās. Dīvaini cilvēki. Viņam tika pasniegta pudele un sulas paka. Kāds gars? Hamleta? Vīrieši saskatījās.
– „Hamleta? Tas ir no kaut kāda romāna?” iemalkojis šņabi un padevis pudeli un sulu nākamajam, P. jautāja – likās neveikli klusēt. „Laikam skolā bija jālasa. Es gan izšmaucu tāpat. Sacerējumu čoms uzrakstīja.”
Vīrieši vēlreiz saskatījās. Viens no tiem pamāja ar galvu. Spējš, prasmīgas rokas vadīts sitiens ar nūju pa sprandu acumirklī aptumšoja P. apziņu, un viņš bezsamaņā pakrita uz izdrupušā asfalta.
Mutē bija rūgta garša, galva sāpēs klabēja kā vilciens.P. pakustināja kreisās rokas pirkstus, sajuta putekļus un kādu raupju, aukstu virsmu – cements?Viņš piesardzīgi pavēra plakstus, bet tūliņ atkal aizvēra, sasodītie redzokļi sūrstēja."Actiņas sāp, ja?" sievietes balss bija silta un maiga, P. gandrīz vai iešņukstējās atvieglojumā. Tad viņš iedomājās, ka glābēja varētu gadīties ne tikai labsirdīga un ar patīkamu balss tembru, bet arī izskatīga, un atvēra acis vēlreiz, šoreiz droši. Gaisma savā ierastajā ātrumā ietriecās tieši smadzenēs un P. piespieda plaukstu pierei, kā cerēdams, ka tas varētu mazināt galvassāpes.
Aukstajā spožumā lēnām iezīmējās tumšas kontūras, pēc brīža P. varēja visu saskatīt skaidri.
Istaba bija balta, mirdzoši flīzētām sienām. Pie griestiem sīca dienasgaismas lampa plastmasas krātiņā un laiku pa laikam satumsa uz milisekundi. Grīda tiešām bija cementa, un tieši līdzās P. galvai atradās melns notekcaurums, tas dvašoja trūdu un izkārnījumu smaku. Aptuveni divu metru attālumā no P. uz melna krēsla sēdēja sieviete un viļāja pirkstos Marlboro paciņu.
P. uzreiz bija skaidrs, ka tā ir kārtējā kreka padauza.
Viņš atcerējās meičas no Dublinas, kā viņas klimta pa spuldžu izgaismotām nakts ielām, viņi ar draugu vienu reiz nopirka uz stundiņu, meitene bija lēta un piekrita anālajam. Kaut arī vātainu seju, viņa vismaz bija tieva, P. uz resnajām nestāvēja. Kad viņš un Andrejs bija beiguši, notīrījušies un sapogājušies, meiča vēl joprojām grīļojās četrrāpus, sperma lāsoja no viņas dibencauruma un pavērtajām lūpām, P. kaut kur telefonā bija bilde, viņi to pēc tam tika rādījuši kolēģiem, kad tie apvaicājās, kā tad gājis galvaspilsētā.
Sieviete uz krēsla izskatījās gluži vai mats matā kā mazā īru mauka. Pat cigareti no paciņas viņa izvilka ar gluži tādu pašu žestu.
– "Tātad literatūriņu nemīlam?" padauza prasīja, klikšķinādama rozā plastmasas šķiltavas. Balss bija arīdzan aicinoša, un P. padomāja, ka šī nu gan ir viena trakoti dīvaina priekšspēle. "Vai varbūt tikai klasiķīšus nē?"
– "Man skolā bija literatūra," P. nokremšļojies iesāka, "Bet mēs gājām uz pagalmiem aliņus dzert. Učene bija stulba, pasūdzējās vecākiem, pēc tam mēs sākām iet, bet tāpat ne sūda nedarījām. Ai, viņa vispār pēc cūkas izskatījās, tāda resna un sārta, nav brīnums, ka vīra viņai nebija." Paša smiekli dunēja galvā, un sāpes deniņos pieauga desmitkārt. "Var dūmiņu?"
Svešā atņēma cigareti no lūpām, vēl joprojām ar to pašu saraustīto izbiedēta putnēna žestu, noliecās pār P. un iepūta viņam dūmu mutuli sejā: "Var." Acis viņai bija aukstas, cietsirdīgas. Bailes iecirta ledainu dūri P. pakrūtē, viņš dzirdēja pats savu balsi kā caur vati, tik apslāpētu, aizlūstam ik pie otrā vārda: "Ko jūs... ko jūs gribat?""To pašu ko visi – būt laimīga," sieviete turpināja vērties viņā, elpa viņai smirdēja tā kā pēc cigaretēm, tā kā pēc puvuma un asinīm, tā kā pēc pārziedējušām rozēm.
– "Kāds man ar to sakars?" siekalu kamols strēga P. kaklā.
– "Kamēr tu mani nemīli, es esmu nelaimīga."
– "Bet es taču neteicu, ka nemīlu, es vispār..."
– "Teici, teici," viņa uzmeta lūpu un turpināja asarainā tonī, "uz stundām negāji, neklausījies, nelasīji, tagad arī nē."
– "Nesaprotu."
– "Es esmu literatūra," kreka mauka pieslējās kājās, P. pameta skatienu viņai zem svārciņiem un iekliedzās, skaļi, ilgi, kā kaujama cūka vai izvarojams skuķis.
Sārtajā tumsā viļņojās neskaitāmi taustekļi, stiepās viņam pretim, bet aiz tiem kustējās vēl kaut kas spīdīgs, tumšs un nenosakāms.
– "Jā, jā, dūdiņ," Literatūra nopūtās un, papletusi kājas, aptupās virs P. sejas, "Tagad mēs tevi hipertekstualizēsim." Viņš sajuta gļotainu piekārienu vaigam un to pašu smaku: puvekļi, asinis, rozes.Kaut kas nošmakstēja, un tad P. vairs neredzēja neko.
Tumsa izklīda pamazām. P. dzirdēja savus sirdspukstus un, kad asiņu šalkoņa ausīs pieklusa, soļus – viņa kājas kustējās, tie bija viņa paša soļi.
"Kurp es eju?" viņš sev prasīja, kamēr dzelteni gaismas punktiņi izšķīdināja nakti, pārvērtās spuldzēs abpus šaurai ieliņai. Tādu ielu P.Rīgā redzējis nebija, jāsaka, arī tādas spuldzes nē.
Viņš nokāsējās – gaiss bija drēgns, gribēja pacelt plaukstu pie mutes ierastā žestā, bet nevarēja, kāds cieši turēja viņa roku, un, kad P. mēģināja pakustināt kreisās rokas pirkstus, viņš saprata, ka arī tā ir iesprostota. Kliedziens noslāpa krūtīs, pār lūpām neizlauzās pat smilksts, P. mēģināja vēlreiz, bet velti. Tagad viņš varēja samanīt skaidrāk, tas, ko viņš bija pieņēmis par savu soļu skaņu, izrādījās četru kāju pāru radīts – abpus viņam gāja pa cienīgam kungam tādā kā operdziedoņu ietērpā, P. šķita, ka viņš šos vīriešus jau redzējis kādā no tām kutūras pārraidēm, ko mamma mēdza skatīties pēcpusdienās, kamēr viņš ar patēvu šķina iekšā ceptus kartupeļus virtuvē un pārrunāja to, kāpēc visādas pediņu padarīšanas tā piesaista sieviešu dzimumu. Labu gabalu priekšā tipināja dāmīte, arī kaut kādās teātra lanckās. "Varbūt viņi filmu uzņem?" iedomājās P. Bet tad – kāpēc tie vīrieši sita viņam pa galvu? Un vēl jukusī padauza un šausmīgais astoņkājis viņai starp kājām.
Varbūt tā bija viena no tām gore pornofilmām, P. ienāca prātā, tām vienmēr ir mazs budžets. Viņam šķita, ka kaut kur – avīzē, internetā? – tika lasījis par darboņiem, kas naudas taupīšanas nolūkos nolaupīja cilvēkus un slaktēja tos kameru priekšā, jo īstas asinis izmaksājot mazāk par specefektiem.
Šaušalas pletās pakrūtē aukstas un cietas, P. tik tikko varēja paelpot, tomēr kājas soļoja viegli, kaut arī viņš vēlēja tām apstāties. Sieviete nogriezās sānieliņā, papēžu klidzināšana noklusa tālumā. Spuldzes kļuva arvien retākas, un priekšā esošo tiltu apgaismoja tikai mēness.
P. par atvieglojumu, viņš palēnināja gaitu, pavadoņi pieskaņojās katrai viņa kustībai, it kā viņi nebūtu trīs vīri, cieši saspiedušies kopā (P. cauri cimdiem juta viņus žņaudzījam paša plaukstas, starp citu, kādiem cimdiem? Pametis skatienu lejup, viņš saprata, ka arī pats ietērpts teātra kostīmā.), bet viens zvērs ar sešām kājām, trim galvām un divām rokām.Ūdens šļakstēja, vilnīdams saltu mēnessgaismu P. sejā, blakusesošie kungi vērās viņā, kā ziņkārē, kā gaidās, un viņš, pats sev par pārsteigumu, ierunājās: "Ich wollte ja gar nicht stehenbleiben". Kājas nodevīgi atsāka stampāt uz priekšu, pāri tiltiņam, iela izvijās kalnup. P. pamanīja vīrieti mundierī, "Tagad," viņš sev teica un centās atplest muti kliedzienam, bet, kaut arī juta to dārdam sevī iekšā, no rīkles neizlauzās pat ne šņākoņa. "Narkotikas," P. bija skaidrs, kaut kāda jauna ballīšizvarošanas narkotika, kad tu, cilvēks, vari darīt tikai noteiktas lietas, varbūt – klausīt miegā iedvestām komandām, nu, vai tamlīdzīgi; viņš, P., galu galā nebija nekāds botāniķis, lai pārzinātu visus smalkumus. Un vācu valoda tāpēc, ka tas ir vācu porno. Loģiski. Viņi taisa vistrakākos porno tieši Vācijā. "Ak dievs, viņi taču mani noslaktēs, viņiem es neesmu cilvēks, tikai kārtējais gaļas gabals no Austrumeiropas! " P. juta asaras riešamies. Viens no mundierotajiem seškājainā zvēra ceļā pacēla galvu un ielūkojās P. acīs. "Palīdzi man, palīdzi, lūdzu, lūdzu, palīdzi," iesprostots savā mēmajā, cita gribai paklausīgajā ķermenī, P. vaimanāja. "Man taču tikai divdesmit pieci, es gribu iemīlēties, es gribu satikt savus draugus, es gribu redzēt pavasari, es gribu maģiskās sēnes pamēģināt, es gribu novecot, es gribu bērnus, es gribu dzīvot, dzīvot es gribu, lūdzu, es tikai gribu dzīvot, neko citu, dzīvot, lūdzu, lūdzu..." Bet asaras nemeklēja ceļu ārā, tās tecēja lejup. vilkdamas dedzinošas līnijas un pildīdamas P. sirdi ar neizsakāmu smagmi. Viņa kājas sāka skriet, pavadoņi arī pielika soli, pēcāk viņi smagi elsa, līdz apstājās, tvēriens lika P. sastingt. Akmeņu šķembas visur, tālumā – lauki. Viņi vairs nebija pilsētā, tik kluss, tik kluss te bija, un P. nebija zinājis, ka mēness ir tik spožs – paša ēna bija asa un tumša, nakts ainava biedēja ar savu skadrumu. Viņš ļāva svešajiem sevi bīdīt kā lelli, kad viņi novilka viņam žaketi, vesti un kreklu, P. vairs nemēģināja kliegt, tam nebija jēgas. Bezpalīdzība smacēja viņu, viņš zināja tikai to, ka mirs, bet kāpēc, kā – ne mazākās nojausmas.
Slims, tas, kas izdomājis šo ainu, ir slims, ļauns, vecs, impotents sadists, P. centās lādēties, kā cerēdams, ka dusmas viņu atbrīvos, bet nez kāpēc prātā nāca suns, kuce, ko omes kaimiņi turēja, Neda, vilku suņa jauktene platām krūtīm, elpa viņai vienmēr oda pēc maitas, un viņa nekad nerēja uz P. Cik viņam toreiz bija? Kādi gadi desmit, vienpadsmit? Viņš bija diezgan garš savam vecumam, bet, kad Neda sveicinoties atspieda ķepas pret viņa pleciem, viņas acis vēl joprojām bija vienā augstumā ar viņējām. Un kažoks viņai vienmēr smaržoja pēc putekļiem un vēja – viņa dzīvoja pa āru caurām vasarām, nesa P. aizkostus cirslīšus un putna bērnus un aizvainota nodūra purnu, uzslavas vietā saņēmusi bārienu, bet P. nespēja ilgi dusmoties; kaut mazo beigto dzīvnieciņu bija žēl, viņš zināja, ka Neda nav ļauna; ja viņa būtu, vai tad viņa tā mīlētu P.? Pat tad, kad kuces ķermenis kā kaučuka bumbiņa atsitās pret smagās mašīnas purnu un lidoja atpakaļ ceļamalas krūmājā, pretim P., kurš skrēja (tā pati ledusaukstā dūre pakrūtē, kliedziens un asaras sastinguši iekšā), aizrīdamies ar benzīna izplūdes gāzēm un putekļiem, paklupa, nobrāza celi, bet turpināja skriet, līdz sasniedza gulošo dzīvnieku. Cauri viņas ādai lauzās kauli, sarkana sula Nedas lūpu kaktiņos, bet viņa vēl vāri nobūkšķināja asti, un, pirms viņas acis pārvilkās ar plēvi, P. apžilbināja to brūnais, mīlestības pilnais starojums – it kā nebūtu sāpju un nāves, tikai nebeidzams skrējiens kopā pa saules pielietām cirslīšu pļavām.Vaigam spiedās klāt raupjš akmens, vējš pluinīja matus, P. juta kādu roku spiežam paša galvu lejup un tad asmeni sirdī, asinis tecēja lejup gar sānu karstas, aizgaiņādamas visu aukstumu, bet tā vietā nenāca kas jauns, P. iekšā milza tukšums. Viņš redzēja savu pavadoņu siluetus sarūkam un izplūstam miglā – no kurienes nez uzradusies šī migla, tik bieza, tik tumša? Un P. balss tajā noslāpa, tikai viņš pats varēja dzirdēt sevi sakām: "Wie ein Hund!".Asinis lāsoja no viņa mutes kaktiņa, spīguļojot mēnessgaismā, un, pirms pārvilkties ar plēvi, viņa acis pauda šausmas un neziņu. Kaut gan neko daudz vairāk tās netika paudušas visu P. dzīves laiku.
|
|
© Saturs: autori, AB Kelvins, Haralds Matulis
|
|
|