Untitled Page

Daugavas krastos

Andra Manfelde; Dainis Leinerts

„Rokas paliek tādas slābanas” teica Vasīlijs, draugu lokā dēvēts par Vilku. Tā saukts ne tik daudz spuraino un sirmo matu dēļ, kas cieti un reti kā kuiļa sari slējās no apaļā pakauša, bet gan Vasīlija rakstura dēļ.Allaž turējās Vasīlijs stingi kā kapakmens, vārdus laizdams pār lūpām lēnus un pamatīgus kā čangaļu ķiļķenus, pats kustējās smagi kā negaisa mākulis, skatījās tā, it kā šautriņas sviestu otram tieši ģīmī. Visi zināja, mēdza mēļot, bet tikai retais kārtīgi dabūja nopētīt Vasīlija tetovējumu. Žoriņs, nu Juris!, un Pūķis. Pūķis pa visu muguru, romānikas cienīgām skruļļu astēm un trejām rīkļurāvēja galvām. Žoriņš ar šķēpu kā šašlika cepamo iesmu, mazs, maziņš, tāds sīciņš, gluži kā Dāvids ar Goliātu vienu polku lec, gluži kā proletariāts ar spirta mucu cīnās un nenocīnās. „He, maziņš!... mazs cinītis nogāž lielu mammieti” tā mēdza triekt Vilka draugi – Fredis, Miesnieks, Pudeļdirsa un citi.

„Tādā sutoņā pat rokas paliek slābanas.” Un tiešām, saule pulsējošām, gausām gludekļrokām mīcīja Rīgu. Asfaltu siltā un melnā piķī. Daugavu zaļganā augļūdens sulā. Bāriņu dvēseles, no paša centrāltirgus līdz maskačkai, mellas kā vella ģīmis, svilināja benčiku nodeguļos cauras kā sivēnu ādu. Skaidrs, ka šitās brūces tik spirts var aizvilkt un dziedināt.

Tā viņi sēdēja ierastā vietā Daugavas krastā, netālu no Salu tilta. Cilāja pudeli un ik pa brīdim sakārtoja makšķeres, drīzāk jau skata pēc, dzīvesveida labad. Mūžīgi, ziemu un vasaru, pie likteņupes ūdeņiem, makšķeru mērauklas debesīs, spirta mēriņi asinīs, visi bariņā to kuņu, to dzīvi triec! Rau, kā šodien – Vilks uz betona malas cienīgi atlaidies, turpat netālu viņa brūte, vienmēr tuvumā, ar roku aizsniedzama un sataustāma, vienmēr klusa kā ērms, saukta par Nāru.

Nez no kurienes, nez kad, bet vienreiz šī uzradās un nost no Vilka vairs nelīp. Draugi, Miesnieks, Fredis, Pudeļdirsa, mēdza mēļot, ka Vilks šo no āliņģa ar daiktu izcēlis, no tā brīža šī ar lēmēta palikusi, vien Daugavas ūdeņos blāvu, dūkanu skatu raugās un kādu vārdu no šās ar spiešanu neizspiedīsi.

Nez ar ko Vilks šo ieēdinājis, tā skaudīgu pūzdami visi spriež. „Uzvelc īsos svārkus!” Nu ja šis tā saka, tad atliek vai nu klausīt vai Daugavā lekt. Nāk Vilks kagora buteli vicinādams un auro: „tas dāmām!!!”, bet dāma kā tāda lapsene sūc no kakliņa saldu kā asenes vīniņu un vēlāk sašķaida pret betona sienu, tā, ka Georgija nokautais pūķis ar augstpapēdeni samīcīts saveļas driskās. Un elles biezā, sarkanā sula notek no lauskām, tad iesūcas smiltīs kā glodene.

Tovakar Vilks un Nāra negaidīti nozuda. Vīri līdz kvēpmelnajai augusta tumsai sēdēja pie upes, ar tikpat svelmainiem dzērieniem spītēdami svelmei, kas, šķiet, ij negrasījās pierimt. Taču Vilka un Nāras ar viņiem šoreiz nebija, un šis mūžīgās lietu kārtības pārkāpums viņus darīja nemierīgus. Sarunas nevedās, visi sēdēja gluži kā ūdeni mutē ieņēmuši un centās neskatīties viens otram acīs. Būs viņu nozūmējusi, ragana, nodomāja Miesnieks, skaļi gan to neizteikdams, lai nepiesauktu nelaimi. Drīz vien visi izklīda kur kurais, pārīti tā arī nesagaidījuši.

Nozūmējusi Nāra Vasīliju vis nebija – otrā dienā abi nešķiramie atkal bija klāt, it kā nekas nebijis. Ikdiena netraucēti ritēja uz priekšu – vai arī stāvēja uz vietas –, un likās, ka nekas nav mainījies. Nedaudzās atlikušās vasaras dienas un naktis viņi vadīja pie Daugavas, nereti pie tās atgriezdamies arī siltākos septembra un oktobra vakaros. Vairāk gan viņi pulcējās Vilka vecās mātes mazajā Jersikas ielas dzīvoklītī, bet arī tikai dažas reizes nedēļā: tuvojās ziema un sals, un katram vajadzēja atrast kaut necilāko veidu, kā piepelnīties, lai vēlāk kādā kristāldzidrā decembra naktī aiz bada un aukstuma nebūtu jāaiziet pie tēviem. Jārūpējas par sevi pašam, neviens cits jau šajā pilsētā tev asti necels. Un tomēr draugi ievēroja, ka ar Nāru notiek kas jocīgs – šī aizvien biežāk nemaz neparādījās pārējiem, dzīvoja gandrīz tikai pa Vilka mātes istabu un likās kļuvusi vēl klusāka un neizdibināmāka.

„Ko tad kundze nenāk?” Pudeļdirsa reiz sadūšojās jautāt. Vilks paraustīja plecus. „Grib un nenāk, a kas tev?” viņš dusmīgi atņurdēja un, iekampis malku sīvā, apklusa kā mironis zārkā.Fredis ar Miesnieku saskatījās – nebūs tak reiz saplūkušies tā, ka nepavisam vairs nevelk kopā? Vasarā likās kā pieķēdēta, bet tagad? Ej nu gan zini, kas tur par lietu. Nevienam jau negribējās Vilkam ko vairāk prasīt, kļūs vēl nikns un sāks kost. Turpināja tik sist kārtis un deldēt mēli par deviņiem mēmiem, izlikdamies, ka viss kā senāk. Tā nu drīz vien viņi aprada ar jauno kārtību, un tā likās gluži dabiska – ja jau tā ir, tad tā arī jābūt. Ar laiku Nāru viņi vispār vairs neredzēja, gandrīz vai aizmirsa un jutās, kā toreiz – kad vēl Vilks šo nebija ar daiktu no āliņģa iecēlis viņu savrupajā kompānijā.

Nāra pavisam negaidīti atgriezās viņu pulkā pavasarī, satriecot brašos vīrus gluži kā buldozers.Maigā maija Saule neparasti vēlīgi glāstīja likteņa netaupīto vīru bārdas rugājiem noaugušos vaigus, pat vienmēr svina smagie, mūža guruma pilnie kauli pēkšņi likās vieglāk nesami: pavasaris dziedināja un atjaunināja. Draugi atkal sēdēja zem tilta uzbrauktuves pie Daugavas un, slinki makšķerēdami, izbaudīja svaigā vēja dvesmas – šogad vēl tikai pirmo reizi, jo laiks līdz šim bija pieturējies pagalam neciešams.Fredis, Pudeļdirsa un Miesnieks jau atkal trieca zoli, tikai Vilks, drūmi saviebies, sēdēja nedaudz nostāk un nekustīgs raudzījās upes viļņos. Novilcis kreklu un silda kailo miesu, visas trīs pūķgalvas draudīgi lūr. „Vakar būs uzņēmis par daudz,” klusi ņirdza Pudeļdirsa. Apsmietais, kaut to arī dzirdējis, nelikās ne zinis, sak, lai jau muld, ko grib.

Pēkšņi gaisu tepat blakus pāršķēla bērna kliedziens. „Kas tad te vazājas!” iesaucās Fredis, pavērsis skatienu augšup. Tur stāvēja Nāra, salīkusi un mēma, rūpīgi satītu vīstokli rokās auklēdama. Skatās uz Vilku, kas, muguru uzgriezis, sēž tik un blenž ūdenī. Kompānija sastingusi. Kurš tad to būtu gaidījis? Baumas, protams, visādas klīda, tādas arī, bet neviens kaut kā negribēja tām ticēt. Vilkam tak nāk virsū piecdesmit, un šī jau ar nav nekāda jaunule.

Vilks beidzot pieceļas un pagriežas pret draugiem un Nāru.Skatiens kā janvāra lauskam, vaibsti no betona, bet liekas, ka iekšā vārās uguns.

– „Nu, ko tu te atvilkies?” viņš uzsauc. Nāra neizdveš ne skaņas, un, pat ja varētu, neizdvestu nevienu pašu. Skatās Vilkam acīs un viegli šūpo bērnu, kas, no saules vai vēja nobijies, skaļi raud.

– „Un vēl sīko atstiepi? Lai nosalst un saslimst? Māte, bļa…”

Pārējie, izlikdamies, ka nedz ko redz, nedz dzird, klusi atsāk spēli.

– „Galīgi zajebala, dura. Ej mājās un nerādies! Ja nē…” Vilks zīmīgi apstājas pusvārdā. FredimVilka ārdīšanās līdz kaklam, viņš sirdīgi nospļaujas, likdams manīt, ka tādas lietas jākārto divatā. Bet šķiet, ka Vilkam jau vienalga. „Dzirdi?Nu ka tinies! Lasies prom!” Viņš sparīgi metas uz Nāras pusi, un nevar saprast, vai lai vienkārši aizbaidītu to mājas, vai lai pārmācītu ar smagajām dūrēm.

Nāra izvairās un, pieskrējusi pie Daugavas, spēji atvēzējas un ielidina vīstokli tālu saltajā ūdenī.

Pūķis tai aiz muguras sabrūk, it kā sirdī to būtu trāpījis precīzi mērķēts šķēps.