|
|
Trīs mīlas etīdes
Haralds Matulis; Ieva Šakina
Šarlī uzož par šo tikšanos un „traks no greizsirdības” lūdz Žipjēnu piekukuļot madāmu, lai tā noslēpj viņus kādā vietā, kur tie varētu būt liecinieki notiekošajam.
Mīla var būt atbildīga par īsti ģeoloģiskiem cilvēka prāta satricinājumiem. Šarlī kunga prātā, kas pirms dažām dienām bija atgādinājis viendabīgu līdzenumu cik tālu vien sniedzas skats, ka būtu bijis neiespējami iedomāties kaut ko paceļamies pāri šai līdzenajai virsmai, pēkšņi akmens cietumā bija izaugušas kalnu grēdas... tik rūpīgi izgrebtas, it kā skulptors būtu izkalis tās vienā mirklī — neaptverama, titāniska kompozīcija: Dusmas, Greizsirdība, Ziņkāre, Skaudība, Naids, Ciešanas, Lepnums, Bailes un Mīla.Greizsirdība bagātina un atdzīvina novecojošā barona smadzenes, tāpat notika man, kad es pie Andalūzijas suns iebraucamās sētas ieraudzīju visbrīnišķīgāko čirkaino meiteni, ko man pēdējā laikā ir gadījies pazīt. Viņa bija apmaldījusies, viņai rokā bija maisiņš ar demo diskiem vai kaut kas tāds pats taisnstūrains, viņa smaidīja – jo viņa vienmēr smaida un jo es vienmēr smaidu, un tad mēs smaidām viens otram pretim – un viņas vārds bija... bet to es jums nevaru teikt.1 [Jo baidos, ka viņa – līdzīgi kā tik daudzi citi cienījami, bet kautrīgi pilsoņi – vēlētos tikt šai Hiperteksta projektā no mūžības viedokļa ierakstīti anonīmi Bet ar šo piezīmi mums parādās nopietna iespēja demonstrēt cruxis crucibilis jautājumu par hiperteksta dabu – vai tas var būt horizontāls, vai arī tam nepieciešami jābūt hierarhiskam, citādi tas korekti būtu dēvējams par rizomu? Attiecīgi – rakstot šo visu zemsvītras piezīmē, es iegūstu hierarhisku hiptekstu. Ak, paldies Tev, būtne brīnišķā – no tavas kautrības kā jūras putām Atēna dzimst hipertekstam stabils alibi. ]
Wow! – tas bija quite a patīkams pārsteigums. Pēkšņi tur viņa bija.
- Uz kurieni tu ej?
- Haraldiņ, nezini, kur, ir kafejnīca Iguāna?
Es nenoturējos un apskāvu viņu.Ne nu gluži apskāvu, pieglaudu vaigu viņas vaigam, apķēries ar rokām ap kaklu, izjutu viņas matu amortizējošo piespiešanos manai ādai, sajutu smaržu – tā bija viņas matu, viņas brūno matu, viņa ādas smarža.
- Tu brīnišķīgi izskaties, – es viņai teicu, sagriezis seju milzīgā smaidā.
- Kas tev kafejnīcā Iguāna, – es viņai jautāju. Es zināju, kur ir kafejnīca Iguāna, un izskatījās, ka viņa steidzās, bet es negrasījos viņu uzreiz atlaist. Viņa tāda tik foršiņa, tādiem matiem, un tur viņa tagad pēkšņi stāv manā priekšā.
- Vispār man vajag jau iet, – viņa jau teica.Tā kā viņa neprot melot un izlikties, tad viņas sejā varēja redzēt raizes un rūpestus – nelielus, bet izteiktus. Es iesmējos skaļi virs ietves un pagalma, jo man šausmīgi patika, ka viņa tur stāv.
- Labi, es tevi aizvedīšu. Paga, pagaidi vēl trīsdesmit sekundes, tad es tevi aizvedīšu. – Kamēr viņa apstājās un intensīvi gaidīja, es nenocietos un apskāvu viņu, piespiezdams labo vaigu viņas labajam vaigam un ieelpodams viņas matu smaržu.
Otrajā reizē tā bija kļuvusi nedaudz mazāk pārsteidzoša, par ko es sevi mazliet vainoju – kāpēc vajadzēja vēlreiz viņu apskaut (tāpēc, ka gribēju) – turklāt es viņu apskāvu kaut kā tā, nu tā ok, bet reizē mūsu kakli nesakļāvās līdz galam kopā organiski, man ir dūšīgs kakls (nu, tjipa normāls, bet ar gaļu), a viņa ir trausla, trausla, smalciņa un jauka.
Un es jau paspēju iedomāties, ka nevajadzēja varbūt tā tieši pieskarties. Nu jā, bet ko arī. Viņai rokā bija demo maisiņš, es viņu nevarēju tā pacelt gaisā vienkārši (man turklāt bija ritens pie rokas), nu labi.
- Kas tev ir Iguānā?
- Aij, man tur jāsatiekas ar Pošku.
Es teicu, – Wow, kruta. Atgādini viņam arī, kāds es kruts džeks esmu. – Nu vot. Bet kad tas bija pateikts, tad es paliku greizsirdīgs. (Mīlas un greizsirdības mokas sniedzas pāri dzimumam un seksuālajai orientācijai, un tas sabojātu romāna mitoloģiju par Līdzenuma pilsētām, ja Stāstnieks nespētu distancēties vienlīdz gan no homoseksuāļiem, gan ebrejiem.)
Mani tas nenormāli uzbudināja – te nu es biju: kopā ar sievieti, kas ir brīnišķīga.2 [Te atkal viena hierarhiska zemsvītras piezīme – nekādā gadījumā to nevajag lasīt saistībā ar teksta vietu, kur tā parādās. Vispār es ieteiktu to lasīt pašās beigās, kad viss stāstiņš ir izlasīts, vai vispār nelasīt. Nu, proti – šeit mēs hiperveidā izlecam ārā no vēstījuma, man vienkārši ienāca prātā viena interesanta doma: es šodien mazliet zālītes jau iedzēru, nu tā, normālo vakara devu – vienu tableti, bet tagad ieraudzīju kaut kā to zāļu paciņu pa rokai, un vot – blaukš, ienāca prātā doma!?!?!? – a davai es apēdīšu vēl vienu!?!?!? A ko ne? Kruta. Forši. Davai. Nu labi, tagad atpakaļ pie teksta. ] Un es viņu iekāroju, un es viņu neiekāroju. Es gribu pieskarties viņas ādai, bet negribu pazaudēt šo pieskāriena sajūtu viņas ādai – es nepieskaros. Nemaz nerunājot par saskaršanos, skatīšanos vienā virzienā, plecu sakļaušanās bez drēbēm.
Es ripinājos ar riteni uz Iguānas pusi, viņa gāja man blakus, a es viņai stāstīju visādus niekus ātri, un sajutos greizsirdīgs, jo viņa gāja tikties ar latviešu ievērojamāko režisoru.
Viņa man jautāja, vai es nezinu, kur ir Iguāna. Es teicu, – Jā, es tev parādīšu.
Pēc vairākiem gadiem tomēr dulnā, skaistā meitene, samīlējusies, salīmējusies, pagaršo viņa pieri un sakostiem zobiem pagriež muguru.
– Iemīlēties ir vājums, vājums ir iemīlēties – viņa iekšēji kustina vārdus kā spēļu kauliņus.
Ninela vēlējās pagaršot arī viņa pirkstu galus, jo stāsta, ka tie esot vislabākie.
Haralds jau kuro dienu nepārnāk mājās, bet viņa atceras kādu sarunu abu starpā, kad viss jau tāpat bija skaidrs, viss tāpat jau bija uz pārvēršanos, vienam no otra izvairoties:
– Man garšo tavi pirksti, kad tu tos iemērc manos matos.
– Tu esi mele. Tava mēle ir garda, kad es to pārklāju ziedu putekšņiem.
– Klusu! Es teicu, ka runāšu es!
– Labi. Es klausos.
– Man garšo tavi mugurkaula skriemeļi vārīti izsalkuma mērcē.
– Man liekas, ka tev ir steidzams izsaukums!
– Csssttt.. vai es jau tev teicu, ka iekāroju tavu skropstu novārījumu?
– Bet tev ir steidzami jādodas, tevi gaida!
– Es pagaršošu tavu izsalkumu vēlāk. Gaidi, atver sevi – pārvērties un nekad man vairs pretī nespārdies! Šodien jauns pievedums. Es arī esmu izsalkusi.
Ninela strādā aptiekā uz Ģertrūdes ielas. Ir pirmdienas rīts, agrs, agrs, gauss un pavisam silts. Viņai ir jāsteidzas, taču viņa kavējas, jo iekšēji jūt, ka Haralds vairs nepārnāks.
Tā viņa atceras šo pēdējo sarunu vairākus vakarus gausus kā lietavas vēlā rudenī.
Šovakar viņa sajūt pār vēderu slīdam simtiem roku un pirkstu divtik vairāk. Klājas galds dzīrēm. Viesu nav un nebūs. Viņa nezina, viņa apmānās. Viņa par sevi izliekas. Haralds vakar nepārnāca, tādēļ šodien nebūs vairāk minūšu kā vakar, gaidot un nesagaidot. Ninela nevēlas zināt, kur viņš pārnakšņo, bet vienmēr kāds pastāsta, izklāsta un sajauc visus domu pavedienus. Viņi ir meļi viens otram. Mēles satinas kamolā un atlaižas, lai nesatiktos.
Pārslīd ēna pār iesārto sienas krāsojumu. Varens ārt deko, viņa nodomā. Vairāk mums nevajag, ja nav dots nekas cits. Viņa reizēm domā par to, kāda būs viņas dzīve. Uz sevi dusmojas, jo tā domādama pasteidzina dienas un tad arī ierauga, kas no tā ir, bija, nebūs, bet viņa nebīstas. Viņa grib zināt, kas būs un viss.
Haralds pirkstus slidina pār vidukļiem un nenojauš, ka viņu gaida. Viņam liekas, ka Ninela neprot neiemīlēties, viņa tikai padoties iemanījusies. Tā tēlot un baudīt taču viņa nekad nemācētu. Viņai ir tikai viena naba, viens vēders un vieni gurni.. vieni un tie paši Haraldam nepatīk. Viņam vajag pēc iespējas vairāk, vairāk pirkstu, kaut būtu visi trīsdesmit.. un i tad vēl nebūtu gana.. pieskarties taču ir bauda... Ninela to nesaprot.. viņa grib iesprostot, apvārdot, notēlot sliktu aktrisi.. muļķīgi.
Haralds nenāk jau trešo nakti mājās.. kaut gan bieži kavējis arī agrāk.. viena vai otra.. nu kāda starpība... Tikai nedod dievs, ka viņas sagadās vairākas vienlaicīgi.Pilsēta ir maza, cilvēki kā caurvējš viens gar otru glaužas un čukstas, paši sāpinās un savstarpēji atdarinās.
Tā tēlot ir jāmāk, domā Ninela un šūpo kājas pār galda malu. Viņa māk. Viņa ir pārliecināta, ka labāku aktrisi Haralds neatradīs. Viņai nav aizvietotāju, viņa ir varena. Tomēr viņš nenāk, sasodīts jau trešo nakti kā nav nācis. Viņas viduklis ikkatru gaidīšanas mirkli savelkas šaurāks, šmaugāks kā tilti pār bezgalgarām upēm. Un pāri neviens netiek. Viņa jau nav tauriņķeramais tīkls. Viņa nesteidzas cilvēkos. Viņas mērķis nav spoguļoties neskaitāmi daudz pieskārienos, acīs, sajūtās, smaržās. Un Ninela tik skaidri apzinās, ka tā taču nenotiek. Cilvēki apnīkstās.
Tikai saule var mēnesi mīlēt bezgala ilgi, bet arī tas ir tikai grāmatās. Neviens taču nav redzējis, kā viņi mīlējās.
Pazaudēties ik dienas ir viņu abu uzdevums. Viens gaida, otrs paslēpjas. Viņi grib aizmirsties, lai pārvērstos.
Griestos lampa, pa iekšu sitas neprātīgs kukainis, lielu, apaļu vēderu. Griežas kā negudrs, skaļi un ritmiski. Tā it kā pasaules gals ap zemeslodi.
– Nez par ko viņa mani pārvērstu, ja uzietu manas takas, ceļus un galamērķus.Diez vai es paspētu pārrauties, sarauties, atkal viņai piekļauties un izlikties – Haralds domā smagas domas šovakar. Pirms vairākiem gadiem, kad viņš pirmoreiz ieraudzīja Ninelu aptiekā, viņa dūša apskrējās. Tāda tumšmate! Kādas viņai acis, cik viņai gari, skaisti pirksti.Kā viņa ar tiem veikli spiež kases aparāta podziņas, radot ausīm tīkamas skaņas, gluži vai kā mobilā ērģelniece!
– Es esmu sajūsmināts, es esmu sajūsmināts!!! – viņš iekšēji gavilēja un viņam pēkšņi likās, ka visi aptiekas apmeklētāji pievienojas viņa domām, paceļ rokas un tik pat sajūsmināti uzgavilē krāšņajai aptiekārei!
– Mēs esam sajūsmināti, mēs esam sajūsmināti!!! – pūlis sajūsmā sauca un viņi visi pēkšņi kļuva veseli, tabletes, mazās baltās ripiņas kļuva par gardum gardām konfektēm apmeklētāju pirkstos. Viņi sajūsmā spiegdami devās laukā no Ģertrūdes ielas aptiekas centra virzienā, lai stāstītu arī citiem par brīnumaino aptiekāri, kas dziedina ar savu skaistumu!
Ninela vāra tēju, skatās ārā pa logu un prāto par dienu, kas pavadīta muļķīgi gaidot, apzinoties, ka sēdējusi visu šo laiku kā putns zelta būrītī, bet viņa grib sevī apmānīties.
Ir tikai viena tāda diena dota, kuru atļauts atraisīt, sevī sasaistīt. Paslēpes viņu nogurdina. Par grūtu turpināt izlikties, izliekties pa logu un skatīties vai Haralds nepārnāks. Rokas mitras, ārā karsta saule pār debesīm gāžas. Galds čīkst no kustībām. Galds vaid. Laiks ir maigs un diena ir tā sieva. Haralds atnācis līdz mājas stūrim. Pielavās, jo zina, ka Ninela gaida, skatās pa logu un tramīgi mīņājās. Tā vismaz agrāk bija. Kas notiek tagad, Haralds nezina.
Haralds ir atnācis, lai izlaistu savu zelta putniņu no būrīša. Viņam kabatā ir maza, maza, nu tik maza zelta atslēdziņa, ka pat Īkstīte smietos to redzējusi. Viņam gan smiekli nenāk. Viņam ir kamols kaklā. Žņaudz. Domas galvā negudri spārdās.
Durvis atveras, tad nāk trīsdesmit septiņi mokoši pakāpieni, piecpadsmit negudras kaimiņu acis, spēcīgi piespiestas atslēgcaurumiem, jo tie jau zina, kas te šovakar notiks. Viņš tomēr nepadodas mirklīgam vājumam un elpu aizturēdams nonāk pie Ninelas durvīm. Roka mehāniski paceļas, elpa plaušās ievelkas kā gara suņa mēle, skan ilgs durvju zvans, atskan septiņi soļu atspērieni, durvis lēni atveras, aiz sevis atstādamas klusas atbalsis.
Viņš jūt, ka viņam kāds pieskaras, elpo sejā, apsēdina, jautā:
– Man ir divas rokas, divas kājas, viena sirds un divas plaušas – izvēlies – ar ko šovakar sāksim?
– Ninela? Es šovakar nespēlēšu!
– Jā??? – Viņa izteikti pajautā un nepārprotami visu ir sapratusi.
– Es tevi palaižu. Šovakar tāpat kā citus vakarus, mūsu sakarus pārtraucu un sevi no spēles laukuma noraidu!
Viņa pieceļas. Liela viņa priekšā, skaista kā pirmoreiz. Viņa atliec savu mugurkaulu un ar plecu trausli pieduras durvju stenderei. Viņas mati slīd pār krūtīm un krīt kā visi mēs kaut kur tālu pār apziņu. Taisni, un vienmēr uz leju. Haralds redz viņas garos pirkstus un tie tuvojas. Tik paštaisni. Viņš instinktīvi pasniedz zelta atslēdziņu Ninelas pirkstiem, kas nu jau kļuvuši kā balti, gari, staipīgi tārpi – pinās un sapinās ap viņa izstiepto plaukstu.
– Savas dienas man atdod, pārlaid roku pār pieri un sakļauj savus pirktus pie manis ap dienas vidu viss savādāks liekas un izliekas, ka esi iemīlējies. Tāda sirds turēšana nekam neder. Šodien vajag visu kā melos pārtaisīt. Nevajag pazaudēties, jo tas ir tik lēti. Tā tagad katrs māk, bet man nesanāk! – Ninela saka un atslēga viņas rokās kļūst lielāka, lielāka. Tā vairs nav no zelta, ne arī sudraba, tā kā čūska ar gludenu virsmu slīd caur viņas pirkstiem, matiem, nāsīm, acīm... Spoguļojas Haraldā.
Pēc brīža apstulbinošās pārvērtību ainas, Haralds redz kā Ninela atslēgu tuvina lūpām. Mēle kāri padodas atslēgas spožumam, piekļaujas un tā nozūd viņas vēderā.
Mirklis un viss ir apstājies. Plaksti smagi kā misiņa monētas, vārdi vāji kā tūkstošiem lētu, banālu kopiju.
Ninelas mugurkauls izgriežas, mati iet atpakaļ galvā un viņas acis kā aizšūtas. Skan trīs smagi atslēgas griezieni un viņa atslēdz sevī laika robežas.
Haralds kļūst akls no redzētā. Klusē mūžīgi.
Kas to nav redzējis, nav redzējis neko.
|
|
© Saturs: autori, AB Kelvins, Haralds Matulis
|
|
|