|
|
Divas kartes
Ieva Melgalve; Andra Manfelde
Lai atkal kļūtu par cilvēku, pietiktu vien nomazgāties un pārstāt ēst zemi. Ieslidināt ķepas zābaciņos ar leoparda rakstu, aplikt ap kaklu važiņu ar gaiši mirdzošu lodīti galā, paņemt no galda atstarotāju, kas jau nedēļām ilgi vakaros biedē viņu ar zaļu, glūnīgu aci (turpmāk vairs neiet ārā laikā, kad nepieciešams atstarotājs), pieklājīgi piekrist, ka ir jau gaišs, ka ir pagājis ļoti ilgs laiks un –
Viņa varētu atkal kļūt par cilvēku, viņas vārds ir Anita, viņa var nomazgāties, pārstāt ēst zemi, viņa var – un māk – ieziest ķermeni ar kādu no tām smaržvielām, kurām viņa patlaban neatceras ne nosaukumu, ne pielietojumu. Tas viss atgriezīsies tā, kā atmiņā reizēm atgriežas aizmirsts kods – pietiek vien dāvināt sev nedēļu vai divas, neizmantot to otru karti, kuras kodu viņa iegaumēja pirms tam, un ar laiku, pa ciparam vien, atgriezīsies pirmais, sākumā tie būs pieci varianti, tad divi, tad pēkšņi atkal trīs, līdz kādā dienā viņa pavisam droši varēs doties uz veikalu un norēķināties ar karti. (Bet vai viņa atcerēsies otrās kartes kodu? Vai tas vairs būs nepieciešams; nevienam cilvēkam – un nevienai vietai – nav nepieciešams vairāk par vienu karti. Divas kartes – tas jau ir apmāns, muļķība; tev vajag tikai zināt ielu nosaukumus un transporta maršrutus, pēc apveidiem atpazīt skolu, lielveikalu, slimnīcu un stadionu – ko gan tu iezīmētu tajā otrā kartē, kuras kodu tu aizmirsi brīdī, kad atcerējies pirmo?)
Viņas vārds ir Anita, tas ir labs, ledusauksts vārds, gaiši zils, vēss, riebīgs, atsvešināts vārds, šo vārdu viņa varētu izmantot bez sirdsapziņas pārmetumiem, uzvilkt sev kā dabīgās ādas jaku; viņa nojauš, kam šis vārds kādreiz būtu piederējis, bet necieš no kaut mazākās līdzjūtības pret to radījumu, kas nomiris vien tādēļ, lai viņam varētu novilkt ādu; viņas pēc to radījumu būtu varējuši kaut nodīrāt dzīvu un palaist, lai skrien – āda nav sirds, cilvēks bez vārda var dzīvot pat ļoti ilgi, un viņai ir tumša nojauta, ka reiz viņa tā arī ir dzīvojusi (vai arī dzīvos).Viņa varētu nomazgāties un atrast vēl vienu vīrieti, jo sievietei leopardādas zābaciņos, sievietei ar mirdzošu važiņu ap kaklu piestāv vīrietis, un tos nudien ir vieglāk pievākt nekā atšūt. Un arī šim vīrietim viņa dotu vārdu Edijs.
Edijs. Viņas lācītis. Pūku ķepiņām, uztetovētu sirdi. Jā, arī tam otram vīrietim, arī tam otram Edijam viņa uztetovētu sirdi. Jo vīrietis bez sirds sievietei leoparda zābaciņos, sudraba važiņu kaklā, tāds nemaz nav vajadzīgs. Es viņu pieradināšu, viņš laks man no rokas, viņš kauks klausulē katru vakaru, kad pie manis būs Edijs pirmais, kad pie manis nebūs neviens. Žēlīgais Edijs, miljardais zirneklītis Edijs, kurš apjauš sevi kā vienīgo zem saules. „Eeii...heiii... ediji!!!” Izliekties ārā pa logu un ārprātā kliegt, jo tikai ārprātā vēl tici, ka kliegšana kaut ko mainīs. ” Žmiedz zils ērkšķu vainadziņš apkārt tai sasodītai sirdij, bet asinis netek, asinis jau sen aiztecējušas. Savilkušās rētā, krevelē, kuru plēs un plēs katru reizi kad piedzeries un esi pa īstam. Pa īstam pirms kļūsti cilvēks kaut kādās ādās un važiņās.
„Mīļotā, es tevi gaidīšu pie pulksteņa.”
Kā tad, pie pulksteņa, protams. Pulksteņa ar telefona būdiņām, kurās vienā no retajām vietām vēl iespējams sazvanīties par naudu, zvanīt par santīmiem, ja nav tās sasodītās tele kartes. Nez kurās jau pēc skaita kartes, ar bankas kodiem, ar parolēm. Pamīšus maciņā samukušas ar tizlajām vizītkartēm, un ej nu saproti, ej nu atceries to vizīt karšu īpašnieku sejas. Un vienmēr sejai kā cenu zīmei klāt vārds – parole. Parole – vārds. Izvēlies vienu. Tikai vienu vārdu uz visiem. Viņiem visiem. Teiksim E D I J S. Pieci burti un mirkšķinoša, atstarojoša atbilde ik reiz, kad ej tumsā – „zems drošības slieksnis”. Ļoti zems. Tā arī vaig’. Ja no tavas dzīves pazūd cilvēks bez vārda, viņš pazūd bez pēdām.Īss klusuma brīdis un atmiņas sajaucas vienā jūklī – saldas smaržas, rūgtas, asins garša un sviedru. Viss pieder man, ko atceros, pieder man. Teiksim Edijs. AnitasEdijs.
Iepīkstas gaisma. „Es jau traucos pie tevis! : ) ”
Es jau metu to telefonu ellē ratā kanāla ūdenī. Balts burbulis noiet dibenā, baltais operas spoka atspīdums savelkas, izlīdzinās kā āda. Laiks dziedē visas brūces, laiks – žēlīgais depilators pataisa zvēru par cilvēku. Zeme čirkst mutē katrreiz, kad tu mani skūpsti, mans susuriņš, mans bubulītis.Sasmaržojies, bēšīgās kurpēs, kas klapst mazliet dobjāk par maniem leoparda zābaciņiem. Re kur stāv sasvīdis, satrīcis pie „Laimas” pulksteņa un roka ar sārto orhideju čaukstīgajā sudraba papīrā mazliet dreb, kad klip klap klipu klapu, a...a...a...a... anita... Ak, tā vēl nav mana Anita!
Man patīk te stāvēt, pašai kļūt vērojošai ēnai. Būt kokam ar lapotni. Re kur tā ubadze kailiem raganas pleciem dauza savu sitamo instrumentu un arīdzan nesteidzas.Viņa izdēd. Izžūst kā putns. Tāds neder pat buljonam kara laikā. Ir miera laiks.Aizmigšanas laiks. Gaisma ir bieza un klusums starp cilvēku miesām.Mēs esam skaisti un priecīgi. Ēkas dveš mūžīgu granīta mieru. Plātnēs iegravēts – „šeit mēs bijām.” Un tu, cilvēciņ, arī esi vien svītriņa starp gadu skaitļiem. Tu būsi tiltiņš, vien mīnus zīme, un nekādas paroles. Vien starpība starp trekno beigu skaitli un zināmo sākuma. Izrēķināma starpība. Apģērbtas, izģērbjamas un noģērējamas strīpiņas soļo pēdiņas skripstinādamas un izliekas, ka neko nenojauš. Jo ir taču jauki!Dienas vidus un balti cukurvates mākoņi ieķeras izslietajās zelta zvaigznēs. Mīļie, nečurājiet kā suņi pie pieminekļa. Mīļie, iegādājaties zelta važiņas un īpašniekus! Ir diena, saule, plaucējoša gaisma, un mēs visi priecīgi. Vien ubadzes plēkšķināšana žēli vaid, ar katru minūti tuvāk zemei. Tuvāk tārpiem. Tuvāk brīvībai? Stāstiet, stāstiet. Santīmi krīt skopi kā šovasar lietus lāses. Žēlastība ir skopa, tu baisā vārna ar raganas pleciem. Mans Edijs no tevis kaunas.
Mans Edijs kaunas pats no sevis, kaunas par puķēm, kaunas par gaidīšanu. Sasvīdis maskējas vīrišķīgai apņēmībai. Jo tā pieklājas. Mana Anita, dūdiņ. Mans Lācīti, siltumiņ. No malas viņš izskatās debili. Viņš pats to nojauš. Bet uzskata, ka jau sācis maksāt. Te stāvēdams. Ar nopulētajām kurpēm, ar gaidīšanu, ar to pretīgo odekolonu, kurš tā pavisam izgaros vien uz rīta pusi. Un aizmirsīsies. Gan jau. Aizmirsīsies vīrieša pazemojums pie pulksteņa. Redz, Edij, notrīs tā vaskainā puķe spīdīgajā konfešpapīrā. Jo notrīc roka, notrīc tintes sirds ar dzeloņstieples ērkšķiem. „Tūlīt viņa atnāks un es viņai teikšu: „Ko mēs šodien darīsim?” Cerams viņa ilgi netielēsies un varēsim iet pie manis. Nu kur tā Anita, maita, kavējas!”
Redziet!
Mīņājas mans nabaga „Edijs 1 šokolādē” pie „Laimas” . Pulksteņa trajektorija dara viņu tramīgu. Bet es stāvu ēnā un iztēlojos viņa delnas. Iezilgano ādu, kas slēpjas zem piedurknēm, zīdaiņa maigumu skūpstu padevībā. Edijs bez ādas. Edijs sarkans ar zilām dzīsliņām un muskuļu krusteniskajām šķiedrām. Edijs, piekļāvies un padevīgs man kā mirušais zemei. Nekādu jautājumu, nekādas steigas, atdevība, atdevība. Zeme samaisījusies ar asinīm.
– „Vai tev ir labi?” viņš teiks.
– „Runcīt... es tevi tā gaidīju....” viņš saka.
Smaidīt. Pasmaržot puķi. Paskatīties acīs.Nosarkt. Bļāviens, no kauna. Es tevi sagriezīšu gabalos un izdalīšu nabagiem.
– „Es... Tiešām priecājos... Atvaino, nokavēju...”
– „Nu ko tu... Kur tu vēlies aiziet?”
Es riktīgi vēlos aiziet. Ierakties zemē kā tārpam, tumsā un dūņās. Paskatīties no tavas iekšpuses. Taustīt tevi, kad vēl biji salds ūdens un asinis. Trīcēt kopā ar tavu dvēseli, nakts baismās, kuras nekad, nekad tu no rīta neuzdrīksties atcerēties. Jo kā tad varēs dzīvot? Kā vispār dzīvot! Zinot, ka esi vien dzīvnieks un zeme. Savaldīts dzīvnieks uzvalkā, ar ķēdīti kaklā, ar atstarotāju pie stakles. Klausies tu, muļķi, uzmanīgi, un ielāgo – es vēlos aiziet un zināt tevi, kad tu vairs neesi Nosaukums, zināt pirms vārda, zināt pirms apjaut pats sevi.Būt tik tuvu kā paša asins, zināt, kad tu patiešām nolobījies pliks, bez orhidejām, svešas smaržas, sveša vārda, tu mans lācītis novilktu ādu. Un sajust kā tu, drosmīgais, tomēr godīgi drebi no pulksteņa tikšķēšanas, no paviršiem, savtīgiem glāstiem, kas tevi sašķērž, kas tevi smirdina aiz vien tuvāk zemei un klusumam.
Tā es gribu aiziet. Mans rotaļu Edij, ko prasi!
– „Ko tu vēlētos iedzert?...”
– „To pašu.”
– „Dubulto?”
– Jā, dubultu Ediju. Ar ledu.
|
|
© Saturs: autori, AB Kelvins, Haralds Matulis
|
|
|