|
|
Monstrance
Māris Mikulāns; Laura Tabūna
Ap Ziemassvētkiem iegriezāmies vasarnīcā. Atslēguši durvis, ieraudzījām kūpošu struņķīti. Un neviena dzīva radījuma. Ilgi prātoju, kas to atstājis. Zebiekste? Cauna? Sesks? Beidzot sapratu – tā bija Laime. Laime piedirsa pie mūsu sliekšņa. Un pazuda. Atnāca Laime, bet mūs nebija mājās.
Uzlēca saule, bet mums bija aizpampušas acis. Norietēja mēness, bet mēs krācām kā jūra. Uzlija lietutiņš, bet mēs jau bijām aplaistījuši dārzu.Lūk, par ko mēs kurnējām, sēdēdami pie Cieceres un apspriezdami savas ieceres.Tad gājām uz alām, ielīdām tajās un salām. Pēc tam daži no mums nomira, un tikai atmiņas palika pāri. Šņabis veica terora aktu pret Ēriku: Ēriks gāja bojā ķīmiskajā karā. Andri nopiukšķināja insults.Un tagad es reizēm guļu tumsā, pārstaigādams putekļainos pagātnes labirintus un meklēdams laimi.Anna vairs nevarēja un izdarīja pašnāvību.Tolaik es vēl neizdomāju un nepielūdzu dēmonus.
Uncigakta, tu dižais siera caurumu dievs. Mēs ziedosim tev pelējuma smaku, peles un Holandes karodziņus. Lielais Uncigakta, aizlūdz par mums, grēciniekiem, tagad un mūsu nāves stundā. Āmen!
– Es esmu šokā, – teica Anna, nolika lapas uz galda un pavērās mūsos. Mēs smējāmies.
– Vispārsteidzošākais visā šajā laikam ir vārds „struņķītis”. Kāds vispār ir dzirdējis tādu vārdu? – jautāja es, domīgi aplūkojot savu alus glāzi.
– Andri, līdz šim es domāju, ka tā piecgadnieki sauc pimpjus, – paskaidroja Ēriks.
– Es arī, – nopūtās Anna. – Tieši tāpēc jau es arī biju šokā. Iedomājies – liriskais varonis ienāk kaut kādā Dieva aizmirstā vasarnīcā, un tur uz grīdas mētājās nocirsts dzimuloceklis, kas pie tam vēl kūp!
– Lasot tālāk, kļūst tikai trakāk. Varbūt tas nemaz nav cilvēka dzimumloceklis!
– Turklāt – zemā balsī noducināja Ēriks – cik zīmīgi – ir Ziemassvētku vakars...
Mēs visi vienlaikus pagriezāmies un paskatījāmies uz grīdu – nekāda struņķīša, diņķīša vai kā tamlīdzīga tur, protams, nebija.
– Bet iedomājieties, – apcerīgi turpināja Ēriks. – Vasarnīcu pie Cieceres, gluži kā manējo. Lēni snieg, ir uzausušas zvaigznes. Dārzā sasalušu ābolīti klusi plūc divas stirnas, no dekoratīvās egles zariņiem nobirst sniegs. Vasarnīcā ienāk kāds puisis. Mēs visi zinām, ka tas ir Daniels, šī nelaimīgā manuskripta nelīdzsvarotais autors, bet to mēs paturam pie sevis un atļaujam publicēt kompromitējošo informāciju tikai pēc mūsu vai viņa nāves kopoto rakstu beidzamajā sējumā. Tātad, vasarnīcas durtiņas, klusa prieka pilns, atver kāds puisis – viss nosnidzis, groziņš ar gardumiem rokā, sarkana šalle ap kaklu, šalli ir adījusi Daniela vecmāmiņa. Pats Daniels vēl nepielūdz dēmonus ar neizrunājamiem nosaukumiem. Lūdzu, atcerieties to, viņš ir pilns gaišas Laimes, visa pasaule sadodas rokās, dzied un smaida kā mūziklā, un te piepeši uz grīdas – uz grīdas vāļājas kaut kas nocirsts.
Vispirms Daniels metas gar zemi slaidā līdaciņā – ja nu sprāgst. Labu pusstundu viņš sēž aiz krāsns un gaida. Acu priekšā aizslīd visa dzīve. Bet nekas nenotiek. Sniegs joprojām snieg, stirnas ēd, zvaigznes spīd, un Ziemassvētki strauji tuvojas. Tāpēc Daniels uzmanīgi, līšus uz vēdera, soli pa solītim, lien ārā no ierakumiem. Kad viņš ir nokļuvis jau pavisam tuvu NNO – nezināmajam nelidojošajam objektam – tas nokūp. Tās ir beigas. Daniels iekliedzas, palecas un paliek tāds, kādu mēs viņu pazīstam vēl šo baltu dienu.
Viņu atrod pēc četrām dienām.Kā precīzi minēts manuskriptā, Danielam ir aizpampušas acis, viņš guļ tumsā un ir stipri nosalis. Patiesībā brīnums, ka viņš nav nosalis pavisam.Vienīgais siltuma avots četru dienu garumā tumšajā istabā bija kūpošais struņķītis, ko nabaga puisietis auklēja sev azotē. Laime, – viņš čukst zilām lupām, – te bija Laime!
Sakaltušo kaku Danielam atņem, viņu pašu satin frotē dvieļos, iesēdina mašīnā un dzirda ar karstu groku līdz pat Rīgai. Kad Daniels ir atkusis, viņš nolako melnus nagus un apķēpā savu burtnīcu stūrus ar uzrakstiem stilā „mums izbira visi zobi, bet pasaules noslēpums nebija atminams” un „es dziedāšu, kaut saskābtu visas pasaules piens” . Viņš bieži ieslēdzas skapī, krīt ceļos un murmina Uncigakta – tu dižais tunča želejā dievs! Tu, briesmīgais pasaules pavēlniek! Uncigakta! Visas pasaules trifeles tavā mēness acī!
Mātes bakstīts un stumts, pa vidu visam tam viņš iestājas LU filozofos, maksas grupā, un nelaimīgā kārtā apsēžas akurāt blakus Ērikam, Annai un Andrim. Nelaimīgā kārtā, jo kādu jauku dienu Anna nofenderē vienu no viņa burtnīcām un lasa to skaļi, ilgi un priecīgi smejoties.
– Un pareģo mums pašnāvību, insultu un ķīmisko karu!
– Insulta Piukšķināšanu, ja gribam būt precīzi – lai ko tas arī nenozīmētu. Un hepatītu, ja gribam būt godīgi un iztikt bez visiem poētismiem, – precizēju es.
– Āmen, – tēlotā iztapīgā teica Andris.
Es guļu tumsā, kamēr mans gars klīst pa tumsu ap vasarnīcu, no kuras aizgāja Laime. Viņi ir atgriezušies, un tagad vienmēr ir ar mani – Andris, Anna un Ēriks. Dodas man līdzi, lai kur es arī ietu. Visur es redzu viņu bezmiesīgos rēgus, dzirdu mēmās balsis. Aiz viņiem paliek viegla šņabja un medikamentu dvesma.
Karš nav beidzies, un viņi uzbrūk.
Beidzamajā laikā viņi atrīdās ar mani. Pirmais, kā vienmēr, iebilst Andris, tad arī Ēriks, līdz visbeidzot piebalso pat Anna.Sākumā viņi protestēja pavisam klusi, balsis bija kā sausa, melna zāle tuksneša vējā, bet pamazām tās pieņēmās spēkā un kļuva par okeāna bangām vētrā. Viņi pārmet man.
Tā ir tava vaina
Tā ir tava vaina
Tā ir tava vaina
Uncigakta, es saku.
Tā ir tava vaina, ka laime aizgāja.
Uncigakta, es saku. Unicagakta, tukšums starp zvaigznēm, tukšums siera ritulī. Manai vainai nebija neviena liecinieka.
Tā ir tava vaina.
Unicagakta, es aizlūdzu pats par sevi
|
|
© Saturs: autori, AB Kelvins, Haralds Matulis
|
|
|