|
|
Elpa
Māra Svīre; AliseTīfentāle
Pliķis pa dibenu nelīdzēja. Zilganais, asiņainais un gļotainais kunkulis vecmātes rokās neizrādīja ne mazāko vēlēšanos ar kliedzienu pieteikt savu ierašanos šai pasaulē.
– Tas nav dzīvotājs, – vecmāte nomurmināja.
Būtu varējusi klusēt, ārste pati saprata. Cerams, dzemdētāja nesadzirdēja, tad sāktos jezga, bet šobrīd nebija laika ne paskaidrojumiem, ne mierinājumiem. Ārste lika izsaukt papildspēkus. Jādara viss iespējamais, kaut arī tas rādās bezjēdzīgi.
Jau pilnīgi zuda cerības uzpūst šai vārgajā radībā dzīvības dzirksti, reanimatologi pārtrauca manipulācijas un sāka aizpildīt dokumentus par bērna nāvi, kad
viņa sejiņa kļuva vēl sarkanāka, piepūlē vecišķi saverkšķījās, bezzobainā mute plati atvērās un izgrūda spalgu kliedzienu.
Tajā brīdī reanimācijas brigādi vēlreiz sauca uz dzemdību zāli. Jaundzimušā mātei esot apstājusies sirds.
– It kā atdeva savu elpu bērnam, – nopūtās vecmāte.
Puisēnu adoptēja mirušās mātes māsa.Melitas vīrs neiebilda, lai gan patiesībā nevēlējās šo negaidīto ģimenes pieaugumu, jo pašiem nudien nebija par daudz vietas divistabu dzīvoklī Pārdaugavā, Dagmāras ielā.Tomēr viņš savu viedokli mainīja, redzot, kā bērns Melitai palīdz attapties no māsas zaudējuma. Izskatījās, sieva uzplaukst, it kā pati būtu dzemdējusi – bija dzirdēts, ka ar sievietēm tā notiekot.
Drīz vien priekus nomainīja raizes. Zēns grūda prom pudelīti un mētāja galvu, kad Melita pārāk centās iedabūt pupiņu viņam mutē. Raudāja klusi, dīvaini aizvilkdamies, it kā trūktu elpas. Tad pēkšņi viss pārgāja. Dažas dienas bija mierīgs un uzcītīgi zīda pudelīti, gluži vai tā būtu mātes krūts. Bet tikai dažas dienas.
Melita izdomāja, ka zēnam vajadzīgs priežu gaiss. Samainīja dzīvokli pret bēdīga izskata mājeli Biķernieku ielā, netālu no Dzelzceļnieku slimnīcas. Melitas vīrs māju uzcēla gandrīz no jauna.
Puika patiešām atlaba. Smagās dienas uzradās retāk, labās bija ilgstošākas. Melitu Rihards sauca par mammu un viņas meitu par māsu. Domāja, kā tā arī ir. Viņš nezināja, kā piedzimis. Savu piedzimšanu neviens neatceras, jo tā ir notikums pirms pieredzes. Atmiņas vienmēr saistās ar pieredzi.
Paaudzies viņš viens pats klaiņoja pa Biķernieku mežu.Te, kur daļu no meža apjoza slimnīcas sēta, pēkšņā, dziļā ieelpa izrādījās spēcīgāka nekā citur.Tādos brīžos puiku pārņēma līksmes vilnis. Neizskaidrojams, jo nekas taču nebija noticis, tomēr sajūta līdzinājās tai, kad viņš sapnī spēja lidot. Bez spārniem, bez jebkādām pacelšanās ierīcēm, vienkārši nedaudz atgrūžoties no zemes. Nē, šī bija citāda jūta. It kā būtu ieguvis dāvanu, kuru pat neiedrošinājās vēlēties.
Reiz viņš izdarīja, ko sen jau bija gribējis – iegāja slimnīcas pagalmā.Pa kādām durvīm iznāca jauna māsiņa baltā virsvalkā un cepurē ar sarkanu krustu virs pieres.
Māsiņai seko stalts vīrietis saplēstā un asiņainā kreklā un vēl viens mazāka auguma šiverīgs čalītis džinsos ar cigareti vienā un mobilo tālruni otrā rokā. – Jā, jā, ģeneratoru mēs ņemsim, un to garo kabeli mums tiešām vajag, un pēc iespējas ātrāk , - viņa balss izklausās nīgra. Visi trīs apsēžas uz soliņa uzsmēķēt.Rihards samulsis apstājas. Šiverīgais pamāj viņam. – Tu no krāna grupas? Kur vazājies, uz laukuma visi gaida tieši tevi! Krāns tūlīt ņems Donu tuvplānā, ej, ej!
Riharda līdzšinējā sapņainā bezdomu jūsma uz mirkli pārtapusi neizpratnes pilnā uztraukumā. Ja jau jāiet, tad ies ar’, esmu taču jau pilngadīgs, vai ne? Varbūt beidzot pārmaiņas pēc ar mani notiks kaut kas labs.
Ienākot slimnīcas gaitenī, nākas paspraukties garām veselam bariņam vīriešu ar sviestmaizēm un plastmasas glāzēm rokās. Visiem saplēsts, netīrs un vietām asiņains apģērbs, līdzīgi kā tam staltajam ārā uz soliņa. Viņiem pa vidu – glītas un ļoti tievas meitenes māsiņu tērpos, visām balti, ļoti īsi halātiņi un cepures ar krustiņu.It nemaz nesmaržo pēc slimnīcas – gaisā matu laka, pūderis, sviedri, parfīmu un dezodorantu aromāti kā “Drogās” pie smaržu plauktiņa. Tālākās durvis plaši atvērtas, zālē spilgta gaisma, pilns ar cilvēkiem, kāds vīrietis no stūra sauc: – Tā, klusumu, krāns gatavs, motoru!
Videokamera garā statīvā lēni pārslīd pāri zālei un apstājas tieši pretī Donam, kurš stāv viscaur baltā tērpā starp vairākām meitenēm māsiņu tērpos, saulaini uzsmaida kamerai un pastiepj pret to alus pudeli. – Stop, stop, nu mīļie draugi, stāvoklis ir ļoti smags, – sauc režisors. – Tā mēs nevaram strādāt. Don, es saprotu, ka tu esi noguris un tā tālāk, bet pēc scenārija tev jāpaceļ pudele pret kameru tā, lai redzama etiķete! Un Zane, tev jāsāk smaidīt tikai pēc tam, kad Dons ir pacēlis pudeli. Aiziet vēlreiz visu to pašu! Atgriezies gaitenī pie sviestmaizēm un statistiem, Rihards mērķtiecīgi dodas uz izeju – jāiet taču mājās, šodien rāda Formulu. Tomēr kādu maizīti jau var, tās saliktas uz plastmasas galdiņa, turpat arī limonādes glāzes, visi mierīgi nāk klāt un ņem. Košļājot pasauso baltmaizi un mēģinot saprast, kas tajā iekšā, Rihards zaudē modrību un uzgrūžas enerģiska izskata sievietei raibos svārkos.Viņa strauji apcērtas, rūsganajai zirgastei noplīvojot, uzmet neizteiksmīgu acumirkli kā tukšai vietai un tūlīt pat aizgriežas.– Atvainojos, – pusbalsī un ar pilnu muti Rihards novelk, bet to jau neviens nedzird. – Mīļā Viviana, tu saproti, ja visas kampaņas budžets ir četrdesmit tūkstoši, dabīgi, ka TV paņem gandrīz visu, un kas paliek mums, belou ze lain aktivitātēm? Klients zvana un prasa, vai piektdien kaut ko varam prezentēt. Kāda runa, savu pliko pakaļu es varu prezentēt par tādu budžetu!
– Tie nu gan ir maitas, – otra balss skan tikpat pašpārliecināti. –
Toreiz, kad vajadzēja vispār jaunu iepakojumu, jaunu saukli un visu pārējo, man likās, ka sajukšu prātā. Mēs taču uzaicinājām kopīraiteru no Londonas un es pat gāju uz randiņiem ar viņu mārketinga menedžeri, bet nē, viņiem nekas nebija labs. Beigās – atceries, kā tur bija – paņēma saukli, ko viņējais komercdirektors uz pohām bija pats izgudrojis, un mums neko nesamaksāja.
– Ai, par to vispār negribu vairs neko zināt, – rudā zirgaste noliedzoši nošūpojas. – Es jebkurā brīdī varu aiziet no reklāmas industrijas un strādāt kādā no sava boifrenda veikaliem, kaut vai lietotus jaguārus tirgot. Klau, labāk pastāsti, vai biji pie Lācīša? Notestēji slaveno ūdensgultu vai nē?
Otra ķiķina. – Ej nu pa tumsu saproti, kas ir kas. Pēc tam viņš atsūtīja SMS ar apmēram tādu tekstu: “Viviana dejo zeķēs, un kaimiņiem tas paliks noslēpums”. Kaut kādas šausmas. Toties tagad es braukšu uz Kazahstānu! Lācītis taisa tur filiāli, viņiem tur esot nenormāli daudz naudas, bet neviens no reklāmas neko nesaprotot. Būšu direktore, tāpat kā tu.
Tagad smejas abas, Rihards turpina slinki kost sviestmaizē.
Cik neticami intetesanti! Te ir spožums, te ir zvaigznes, te ir nauda. Kas tad manās mājās notiek? Tēvs miris, māsa
Īrijā, apprecējusies ar vietējo, atpakaļ nebrauks un naudu arī vairs nesūta, pašiem un bērniem vajagot, māja Biķernieku ielā nav zemesgrāmatā un nez no kurienes uzradies pirmskara īpašnieks, prasa tagad īres maksu lats piecdesmit kvadrātmetrā, mammai darba nav, un ko tad es pats?
Videni jau pabeigšu, bet ar atzīmēm tā švakāk, tik bieži slimoju, tādu neņems budžeta grupā nevienā augstskolā.
Gluži kā kāds gribētu mani noslaucīt no zemes virsas, Rihards pēkšņi to saprot. Bet kā tas var būt – te tiek tērēti desmitiem tūkstošu kārtējās alus reklāmas nofilmēšanai, bet man nav vispār nekā, pat nākotnes. Mēsli viņi visi ir, gan tās vecenes, gan viņu priekšnieki!
– Visi zaldāti brīvi, māsiņas uz laukuma! – atskan no izgaismotās zāles. – Visas māsiņas lūdzu uz laukuma!
Grūstīšanās un smiekli, Rihards tiek izstumts pagalmā, kur bariņš saplēsto kreklu steidzīgi aizsmēķē. Piekaut viņus visus varētu, nosist, uzspridzināt, sadedzināt – Rihards jūtas tik saniknots kā nekad. Interneta forumā kāds nesen rakstīja, ka zinot visas adreses, kur varot mierīgi nokačāt pamācības, kā pašam uztaisīt bumbu un tamlīdzīgi. Bet esot jāsaprot kaut kas no ķīmijas, tā viņš rakstīja. Tas laikam būs par grūtu. Kādu vīrusu atsūtīt, kā filmās? Enerģiski soļojot atpakaļ uz mājām, naids mazinās ar katru soli. Ja jau esmu tāds liekais cilvēks, kurš nevienam nav vajadzīgs, tad lai tā arī būtu – kļūšu par bomzi, visiem par spīti! Vismaz tad mani kāds ievēros! Rihards aizsper priedes čiekuru un sāk apsvērt, vai paspēs uz Formulas sacensībām otrajā kanālā.
|
|
© Saturs: autori, AB Kelvins, Haralds Matulis
|
|
|