Untitled Page

Network: kapi

Ilmārs Šlāpins; Laura Brokāne

Lai uzstādītu bezvadu interneta rūteru, nav nepieciešamas speciālas zināšanas. Strāvas adapters jāpievieno receptoram rūtera aizmugurē, pieslēdzot to 220V sprieguma tīklam. Nē, no sākuma strāva nav nepieciešama, jāpieslēdz rūters pie interneta tīkla vada, kas visdrīzāk nāk ārā no sienas vai kabeļmodēma. Tam paredzēts ports ar apzīmējumu WAN. Pie cita porta LAN1 jāpievieno dators – bet tas ir tikai pagaidām, lai nokonfigurētu rūtera parametrus un savienojumu ar datora WLAN iekārtu. Tagad to visu var restartēt. Datora pārlūkprogrammā jāievada adrese http://192.168.0.1 un jānospiež „enter”. Atvērsies logs, kas prasīs ievadīt lietotājvārdu un paroli. Jaunam rūteram lietotājvārds ir „admin”, bet paroles logs jāatstāj tukšs. Tālāk jau ir pavisam vienkārši – jāseko pamācībām, kas parādās uz ekrāna. Būtiski ir nodrošināt bezvadu tīklu pret iespējamu nesankcionētu ielaušanos, tāpēc jāizmanto kodēts signāls, kas aizsargāts ar paroli – desmitzīmju kodu. Dažkārt cilvēki atstāj savus tīklus neaizsargātus vai arī izvēlas viegli uzminamu paroli. Biezi apdzīvotās vietās viegli var atrast vairākus bezvadu tīklus ar nosaukumu „Default” vai „Wi-Fi”, savukārt pieslēgties tiem var, ievadot desmit ciparus „9” vai „0” . Es rīkojos gudrāk – slepenajam kodam izvēlējos savu dzimšanas datumu, bet pašu tīklu nosaucu vienkārši: „Kapi”.

Pirms divām nedēļām es pārcēlos dzīvot uz kapiem. Pareizāk sakot – uz pussabrukušu dzīvokli kapu tuvumā, ko bija nopircis kāds iedzīvoties kārs spekulants un pēc neliela jezuītiska remonta izīrējis par summu, ko bērnu klātbūtnē pieminēt nevajadzētu. Dzīvoklī nebija virtuves, vannas un grāmatu plauktu. Tās gulēja uz grīdas, sasietas saiņos un radot iespaidu, ka viss vēl nav zaudēts – ka es no šejienes vēl varētu pārvākties kaut kur citur.

Satiku paziņu:

– Čau, tu arī šeit dzīvo?

– Jā, nu jau kādas divas nedēļas.

– Es dzīvoju otrā pusē Miera ielai, tieši pa vidu starp kapiem, dzemdību namu un baznīcu.

– Esi stāvoklī un nevari izlemt – precēties vai griezt vēnas?

– Ha ha ha! Smieklīgi.

– Zini, ko es nesen te satiku? Uģi Poli, nu, to, kuram pieder Eiropas Hitu Radio. Skrēja caur kapiem stilīgā treniņtērpā un skaitīja krišnaītu mantras.

Pavasarī kapos ir skaisti – tur pastaigājas jaunās māmiņas ar saviem bērniem, kas mācās spert pirmos soļus un priecājas par katru atrastu ziediņu vai akmentiņu. Bērni ir aizkustinoši un smieklīgi. Vēl man patīk suņi. It īpaši – ziemā. Kapos un sniegā nekas nevar būt labāks par jautru suni, kurš pazaudējis aizmestu kociņu, nevar to atrast, nedaudz dusmojas uz sevi, taču tik un tā ir jautrs.Vērojot šādas ainas, cilvēku pārņem maigs saviļņojums. Sirds apmet kūleni un savilgst, deniņos jūtamas skudriņas un dzīve šķiet brīnišķīga. Suņi cilvēkiem palīdz nevis sargāt mājas, bet mīlēt dzīvi. Pat tad, ja paši nomirst par ātru.

Vakaros nav ko darīt. Apstaigā vienu kvartālu, apstaigā citu. Iestājas miers, pakrūtē saceļas vējš, norauju bikses un pačurāju pie veikala, kamēr noliktavas strādnieks aizgājis pēc alus. Viņš gaida pie letes, kamēr pārdevēja dziļā noliktavā aizpogā savu blūzīti, tikko nokniebusies ar krāvēju, kamēr veikala priekšniece aizbraukusi pakaļ slimajam bērnam uz bērnudārzu. Bērns patiesībā nav slims. Tā viņai tikai teica pa telefonu. Bērns negribēja gulēt diendusu un dusmīga auklīte nogrūda viņu pa kāpnēm, kamēr citi bērni bija izgājuši pastaigāties. Citi bērni bija priecīgi par šādu iespēju neuzraudzītiem pastaigāties un izbradāt rūpīgi iekoptās puķu dobes. Viena puķe un Anniņa ir priekšniece, divas – priekšnieks ir Dāvis. Kušu, gar bērnudārza robaino sētu pastaigājos es, tāpēc bērni paslēpjas kur kurais. Kad esmu viņiem taisni priekšā, nevienam vairs nav ko teikt. Visi ir klusi kā kaps.

Kad esmu nokļuvis pie kapiem, manī ieplūst rāma apziņa, ka drīz būšu mājās. Šodien ir trešdiena, pa MTV rāda humoršovu, kur septiņi traki veči sit ar vāli viens otram pa olām. Nē, nē, tas mani neinteresē. Es vienkārši paskatos, lai uzzinātu, kas pasaulē notiek. Ap desmitiem, kad humoršovs beigsies, atnāks Ēriks, un mēs ilgi blenzīsim kompja ekrānā, vispirms meklējot printējamus vāģus, tad sūras jēlības, bet pēc trešā favorītos paņemsim pirmo adresi, un nekautrēsimies uzbudināties. Tās ir vislabākās domas, ko domāt, kad puskrēslā jāšķērso kapu galvenais celiņš. Pa malām krūmu puduri, daža tante, kas māj sveicienu ar tukšu spaini. Nē, nē, māmulīt, šodien neatnesīšu. Esmu noguris. Jāiet mājās. Jāuzkrāj spēki. Jūtūbā jāmeklē filmas, kas iemidzina, un ar kurām nav bail mosties.

Kapos nemaz nav drūmi. Teica viena meitene, ar kuru uzturējām draudzīgas attiecības. Es atnāku, apsēžos un padomāju. Toreiz viņa gatavojās stāties teologos. Nekāda prieka dzīvē. Sēž, īd, asariņas birst. Seksā tas pats. Īd, asariņas birst. Aizbraucām vasarā uz laukiem pie manējiem. Domāju, kauns būs. Vecais aizdzēries jau mēnesi Dirn pie veikala. Neērti, kad iet garām. Māte strādā vienā strādāšanā. Neredz, kur rokas, kur kājas. Augums saplūdis akmens masā. Māsa ar bēbi. Bēbis kliedz, a mužika šai nav. Bet neko, atbraucam. Pirmais – manējā jau pa ceļam saķer galvu, apsēzas uz ietves un ņemas rakstīt kaut kādus pantus. Sēž, īd, asariņas birst. Vēlāk mājās es viņai saku – nu, aizejam paskatīsim kādu smuku vietu, puķes zied, putni dzied. Nē, šī palikšot saule pārāk spoža, visus sūdus izgaismojot. Pēc tam ar viņu vairs netikos.

Ja nav mīlestības, tad nav.

MTV šovs

Nāks Ēriks

Pamosties, nesāp, nāk miegs

Varbūt man pārcelties uz Jēkabpili? Arodenē tāpat ilgi nesabūšu. Vispār līdzšinējais darbs man patīk. Staigāt pa dzīvokļiem un dalīt bulketus par darbu ārzemēs. No desmit bukletiem atlec piecdesmit santīmu. Dienā bez atpūtas var izdalīt ap simtu. Tas nozīmē, ka pieci lati manējie. Nedēļā trīsdesmit vai četrdesmit. Atkarībā no tā vai strādāju visas septiņas vai vienu paņemu brīvu. Mēnesī simts latu. Nu, smuki.

Pirms tam Jēkabpilī strādāju par bulciņu cepēju. Darbs maiņās, bet atpūsties neiespējami. Vai nu brīvo nedēļu guli vai dzer. Bez variantiem. Neko neredzi, cilvēkus nesatiec. Atbraucu uz Rīgu, uzreiz tāda brīvības sajūta. Viss notiek! Meitenes, paziņas, visas durvis vaļā. Nāc tik iekšā!

Protams, paveicās, ka šito istabu dabūju. Neesmu nekāds attapīgais. Bez Ērika būtu uz ielas un bez darba.

Naktīs kapos kādu satikt ir neiespējami. Tantiņas savas mantiņas savāc jau pirms krēslas. Dažas lasās prom vēlāk, jo dzīvo tepat netālu. Gadās, ka iekaras man astē, jo nobijušās. Tad es labprāt arī aprunājos. Parasti nomirušie ir vīri. Nereti arī pa kādai māsai vai, nedod Dievs, bērnam. Bet gadās arī tā, protams. Jāpameklē, kāds soliņš, kur uzpīpēt. Diāna ap šo laiku virtuvē gatavo vakariņas. Negribās ar viņu runāties. Es viņai ne īpaši. Atrodu vientuļu soliņu, kas ieaudzis krūmos. Uzšķiļu sērkociņu. Uz mirkli kapi izgaismojas kā filmā, kad atrasts pareizais pavediens vai dzimusi mīlestība. Uzšķiļu otru. Bija tāda Andersena pasaka. Nu vot, no tā man tas viss. Smieklīgi un bēdīgi.

Kad izeju no kapiem, man pretī palēkdamies nāk pārītis. Meitenei melni mati un tumšas acis, rokās somiņa, sprādzes izgaismojas laternu gaismā. Puisim ir modīgs treniņtērps, viņam nekas neizgaismojas.

Viņi dodas uz puiša vecāku dzīvokli, cerēdami, ka neviena nebūs mājās.Mājās ir puiša mamma, kas skatās televizoru. Vīrs balkus klubkrēslā aizmidzis pelēkās apkašbiksēs un brillēs.Mamma skatās filmu par karu, un skumst par to, ka vīrs aizmidzis un nevar paskaidrot viņai ekrānā redzamos notikumus. Lai arī dzērājs, bet vēstures institūtā dabūjis pieci. Kamēr sieva skumst, vīrs redz sapni, kurā viņam ir savs bizness. Viņam pieder apbedīšanas firma, kurā strādā arī viņa sieva. Viņa apkopj mirušos, bet viņš pats tikai „ievada sarunas”. Kādu dienu viņiem noveicas, jo nomirst veseli pieci valstvīri. Viņu sievas krīt ceļos un lūdz pašu skaistāko izvadīšanu, kāda iespējama. Vīrs dod savu godavārdu. Kuras vīram būs visskaistākā izvadīsana, tā dos savu princesi par sievu. Princeses sastājas rindā pie vīra biroja Tallinas, nē, Alberta ielā.Viņas ir tik atšķirīgas, bet vīrs gribētu viņas visas. Pa kārtai kā sērkociņus nolauzt viņu galvas un iečurāt kaklā...

– „Ko mēs tagad darīsim?”, meitene satraukti jautā.

– „Nnnezinu, te blakus it kā ir kapi....”, atbild puisis, braucīdams viņas dibena pusloku savā plaukstā.

– „Mēs taču to nevaram darīt kapos!”, meitene atbild, bet neizvairās.

– „Ir kādi citi varianti?”, puisis iesmejas.

– „Pie manis dzīvoklī nevar, šodien atbraukusi saimniece ar bērniem. Viņa mūs iznīcinās, ja ieraudzīs kopā”, meitene aplaiza lūpas.

– „Nu, redzi!”, puisis sakarsušu seju raugās meitenē.

– „Bet var taču kaut ko izdomāt, nu... Kau ko!”, meitene lūdzoši pīkst.

– „Esmu jau izdomājis!”, puisis smaida.

Kamēr māte skatās televizoru, kamēr tēvs aizmidzis onanē, pārītis dodas uz kapiem atbrīvoties no saspringuma. Kad esmu viņiem taisni priekšā, nevienam vairs nav ko teikt. Visi ir klusi kā kaps.