|
|
Mamuta ledus
Egīls Venters; Inga Ābele
VentspilsFilipam atgādināja lielpilsētas maketu; pazaudētu sapni par metropoli, no plastilīna darinātu arhitekta projektu, kas nav ticis realizēts, bet saglabājies desmitreiz samazinātā modelī.
Ostas pilsētā viņš ieradās no Rīgaskarstā jūlija dienā; Ventspils , veldzi meklējot, bija pieķērusies jūrai ar pludmali un mola lentu, kas iestiepās jūrā dziļi kā dzeroklis; ūdens tomēr šķita auksts, atšķirībā no līča atklātā jūra iesila tikai augustā, toties peldēties tad varēja līdz septembra beigām.
Autobuss brauca pāri Ventas upei, kura kā bezgalības zīme cauri pilsētai majestātiski plūda uz jūru. Skatoties pa labi, tālumā varēja redzēt viduslaiku pils dzeltenos un stūrainos sānus. Meklējamo ēku ar tornīti bākas formā viņš pagaidām neredzēja. Palīdzēt nespēja arī Ventspils karte un ceļvedis ar aplamām norādēm par ievērības cienīgām vietām.
Labajā pusē palika pilsētas stadions, miniatūrs kā visa šī lielpilsētas kopija.Ostmalā nokvēpis skurstenis kā nervozs gleznotājs zīmēja debesīs baltu gleznu uz violeta mākoņu audekla.Pēc maigās gaismas debesīs Filips nojauta, ka aiz koku galotnēm ir jūra.Stāvlaukumā tikko bija iebraucis divstāvu autobuss, no kura organizēti un
smaidīgi
izkāpa japāņu tūristi – vienādi mazi cilvēciņi ar melniem matiem.Ja viņš nedotu ceļu, mērķtiecīgais tūristu spiets ar paceltām videokamerām un fotoaparātiem viņu aprītu kā siseņu bars ar vislaipnāko smaidu uz lūpām.
Japāņi pazuda tikpat pēkšņi kā uzradušies, it kā nebūtu bijuši vispār, un viņš atkal palika viens.
Bet tā viņam tikai šķita; kāds japānis, kurš bija atpalicis no grupas, satvēra Filipu aiz rokas, it kā gribētu tam parādīt ko šausmīgu; tā bērni mēdz nobīties paši no savas ēnas, kad vakarā pārāk ilgi stāstījuši šausmu stāstus.
Vēl nepagriezis galvu, Filips zināja, ko ieraudzīs.
Viņam aiz muguras bija māja ar tornīti bākas formā.
Ventspils Filipam atgādināja lielpilsētas maketu; pazaudētu sapni par metropoli, no plastilīna darinātu arhitekta projektu, kas nav ticis realizēts, bet saglabājies desmitreiz samazinātā modelī.
Ostas pilsētā viņš ieradās no Rīgas karstā jūlija dienā; Ventspils , veldzi meklējot, bija pieķērusies jūrai ar pludmali un mola lentu, kas iestiepās jūrā dziļi kā dzeroklis; ūdens tomēr šķita auksts, atšķirībā no līča atklātā jūra iesila tikai augustā, toties peldēties tad varēja līdz septembra beigām.
Autobuss brauca pāri Ventas upei, kura kā bezgalības zīme cauri pilsētai majestātiski plūda uz jūru. Skatoties pa labi, tālumā varēja redzēt viduslaiku pils dzeltenos un stūrainos sānus. Meklējamo ēku ar tornīti bākas formā viņš pagaidām neredzēja. Palīdzēt nespēja arī Ventspils karte un ceļvedis ar aplamām norādēm par ievērības cienīgām vietām.
Labajā pusē palika pilsētas stadions, miniatūrs kā visa šī lielpilsētas kopija.Ostmalā nokvēpis skurstenis kā nervozs gleznotājs zīmēja debesīs baltu gleznu uz violeta mākoņu audekla. Pēc maigās gaismas debesīs Filips nojauta, ka aiz koku galotnēm ir jūra. Stāvlaukumā tikko bija iebraucis divstāvu autobuss, no kura organizēti un smaidīgi izkāpa japāņu tūristi – vienādi mazi cilvēciņi ar melniem matiem.
Ja viņš nedotu ceļu, mērķtiecīgais tūristu spiets ar paceltām videokamerām un fotoaparātiem viņu aprītu kā siseņu bars ar vislaipnāko smaidu uz lūpām.
Japāņi pazuda tikpat pēkšņi kā uzradušies, it kā nebūtu bijuši vispār, un viņš atkal palika viens.
Bet tā viņam tikai šķita; kāds japānis, kurš bija atpalicis no grupas, satvēra Filipu aiz rokas, it kā gribētu tam parādīt ko šausmīgu; tā bērni mēdz nobīties paši no savas ēnas, kad vakarā pārāk ilgi stāstījuši šausmu stāstus.
Vēl nepagriezis galvu, Filips zināja, ko ieraudzīs.
Viņam aiz muguras bija māja ar tornīti bākas formā.
– It`s strange building, is`n it?
Japānis savam augumam atbilstoši sīkā balstiņā paziņoja, ka ir aizmirsis nofotografēties pie šīs mājas, un lūdza viņu nofotografēt uz tās fona.
Filips paņēma spīdīgo, ziepju trauciņam līdzīgo aparātu, trīsošām rokām mērķēja uz māju un japāņa muguru. Japānis vēl nebija paspējis ieņemt vietu un sakārtot vaibstus, kad Filips jau trīs reizes bija nospiedis fotoaparāta pogu.
– No! No! – kliedza japānis, vicinādams ar roku. Viņš vēlējās, lai kadrā līdz ar viņu ietiktu arī tornītis. Pie mājas fasādes slējās nenovākta restaurācijas stalaža. Japānis ar samuraja veiklību uzrāpās uz stalažas, bet tur viņa džinsu bikšu stara aizķērās aiz līkas naglas. Filips skatījās, kā japānis purina kāju, un vienu acumirkli viņam ļoti gribējās bēgt.Tad viņš saņēmās un devās palīgā naglas gūsteknim, kurš, balansēdams uz šauras latas, locījās kā tārps.
Pakāpies uz dēļa, viņš satvēra japāņa kāju un spēcīgi parāva aiz bikšu gala. Japānis nolidoja no stalažas, bet viņa fotoaparāts no Filipa rokas caur metāla restēm ievēlās notekas bedrē.
Tūrists gulēja zālītē un vaidēja. Filips padeva viņam roku, uzrāva kājās.
– I`m so sorry, – teica Filips.
– Oh, – vaidēja japānis.
Filips paris reizes spēcīgi paklapēja japāņa pēcpusi un muguru, notīrīdams smiltis un putekļus.
– Thank you, – teica japānis.
Abi bija puslīdz dzīvi un sāka lūkoties pēc fotoaparāta.
Noteka pie dūmakainā pagrabloga izskatījās tumša un dziļa.Filips noliecās un, sagrābis notekas režģi, to spēcīgi parāva. Režģis sakustējās. Abi nostājās katrs pie sava gala un cēla. Sarūsējušie stieņi padevās. Viņi nolika režģi zālē un, pakaušus kasīdami, nostājās pie šahtas.Tur dziļumā blāvi mirdzēja japāņa dārgums, pilns ar svešas zemes iespaidiem.
Japānis pēkšņi ieleca šahtā. Viņš pacēla fotoaparātu, notīrīja gružus. Pārbaudīdams nofotogrāfēja Filipa galvu, kas rēgojās uz jūlija debesu fona. Fotoaparāts bija pilnīgā kārtībā un izšāva žilbinošu staru. Tad melnīgsnējais vīrelis noskūpstīja savu aparātu un piespieda krūtīm. Pēc tam viņš secināja, ka ir pārāk īsa auguma, lai varētu izlīst no bedres.
Filipam jau nez kuro reizi šajā dienā sagribējās bēgt. Bet, būdams pieklājīgi audzināts cilvēks, viņš šo dzīvniecisko instinktu apspieda un pieklājīgi padeva roku.
Nākamajā mirklī viņš lidoja uz galvas šahtā, jo japānis viņa roku bija satvēris pārāk spēcīgi.
Japānis palīdzēja Filipam piecelties, purināja no viņa matiem un drēbēm miklos netīrumus, ar kuriem bija pilna šahta, un nemitīgi murmināja:
– I`m so sorry!
– Oi, oi, – vaimanāja Filips, kurš, daudz netrūka, būtu nolauzis kaklu.
Pēc tam viņš sakārtoja apģērbu un atvairīja japāņa roku:
– Thank you, – viņš teica.
Abi lūkojās viens uz otru un uz augšu, no kurienes nāca gaisma.Viņi sāka smieties, izsmējās un apklusa. Saukt palīgā šķita pilnīgs sviests. Neveikli. Filips nekad nebija bijis šādā situācijā. Aci pret aci ar japāni pagraba šahtā. Gaišā dienā Ventspilī, turklāt pie TĀS mājas.
– Look, – teica japānis, norādīdams uz pagraba logu. Tas bija garš, netīrs un atstāts pusvirus. Filips to pavēra uz iekšu un tas padevās. Filips iekāpa pagraba istabā. Japānis vilcinādamies sekoja.
Pagraba istaba bija augstām sienām un velvētiem griestiem. Nespodrā gaisma, kas krita no diviem logiem, tikai ar laiku ļāva saskatīt pagrabā mītošo veco sievu un kaķi. Oda pēc pelējuma un kaķa čurām. Vecā sieva bija akla, viņa tupēja uz gultas, satraukti ieklausīdamās nācēju elpās. Kaķis sēdēja uz galda starp maizes garozām un blenza uz iebrucējiem tādām acīm kā apakštases, itkā viņam būtu jāskatās arī par savu saimnieci.
Filips aiz sevis pievēra rūti un noleca uz grīdas. Tapat darīja arī japānis.
– Atvainojiet, vai te dzīvo Valdemārs? – jautāja Filips. Viņš juta savu sirdi pukstam sev uz mēles.
– Nē, – aizrūsējušā balsī teica vecā sieva, – augšā, pa labi.
Filips izgāja cauri istabai un atvēra durvis. Japānis gribēja nofotogrāfēt sieviņu un kaķi, bet Filips ar žestiem rādīja, ka nevajag. Japānis tomēr nofotogrāfēja. Aparātā palika iemūžināta sirmā vecene, lupatu kaudze stūrī, nīkulīgs augs uz palodzes, un kaķis uz galda. Viņa lielās, apaļās acis aizsedza visu pārējo.
Pa čīkstošām lokveida kāpnēm abi uzkāpa pirmajā stāvā. Te atkal savas tiesības pieteica jūlija tveice.Smirdēja pēc skābētiem gurķiem un ceptas gaļas. Viņi iegāja garā gaitenī, kura galā vīdēja gaisma. Viņi gāja garām daudzām durvīm un nonākuši gaiteņa galā secināja, ka te nav izejas. Filips paraustīja dažas durvis, tās bija aizslēgtas. Viņam šķita, ka nonācis šausmu pilnā labirintā un vairāk par visu gribēja no šejienes izkļūt.
Viņš pamāja japānim, kurš apbrīnoja kadu senu durvju verekli, izkaltu pūķa formā. Abi steidzās uz otru gaiteņa galu. Tajā parādījās plecīgs puisis matroža svītrainajā maikā.Šķiet, viņš vakar bija mazliet iedzēris, jo smirdēja pēc otrās dienas alkohola un sūca cigareti.
Filips neviļus apstājās svešinieka priekšā. Tas arī apstājās. Viņu sejas izgaismoja tālā gaisma abos gaiteņa galos. Aiz Filipa pleca vīdēja japāņa spoži melnās acis.
– Jūs ko gribat? – jautāja puisis.
Filipa roka drudžaini burzīja vēstuli džinsu labajā kabatā. Varbūt iedot, atzīties? Teikt kaut ko? Vienkārši iedot un aizmukt? Bet viņi nezin ceļu. Pirksti savēla vēstuli miklos papīra plušķos.
– Jā, – ar vilcināšanos izstomīja Filips. – Izkļūt no šejienes.
– Un kā tad ienācāt, ja neziniet, kā iziet? – nevērīgi smīkņāja puisis. Pameta ar roku uz gaiteņa galu. – Pa kāpnēm uz leju.
Viņš parīvēja gar sienu cigaretes izdeguli un nometa zemē. Pirms ieiet savā dzīvoklī, puisis atskatījās. Filips pavadīja viņu ar skatienu. Visa puiša būtība bija pretrunā ar Ventspils provinciālo un uzsmiņķēto kiču. Viņš padarīja šo pilsētu lielu un reālu, padarīja par pilsētu pie jūras, pilsētu, kurā dzīvo puiši, kas dzer šņabi, smēķē cigaretes, mīl meitenes.
Pa dzīvokļa durvīm izbāzās pusmūža sievietes galva sajauktiem matiem:
– Nu kur tu paliec tik ilgi? Valdemār?
Tajā brīdī viņus apžilbināja japāņa fotoaparāta zibspuldze. Aparāts uz laiku laikiem sastindzināja siluetus kustīgā puspagriezienā prom un vienlaikus citam uz citu.
Filips, atvairīdams gaismu, pacēla roku un bēga prom. Puisis paraustīja plecus.Viņš ienira aiz durvīm, kur to sagaidīja zīdaiņa raudas un TV sprakšķi, jaukti ar cepta ēdiena izgarojumiem.
– Are you ok? – jautāja japānis, kad Filips kā sasalis kāpņu galā bija pietvēries margai.
– Yes. I`m ok, – atteica Filips un viņi kāpa loku lokiem, attapdamies pie tām pašām aklās večas istabas durvīm. Filips nopūtās, viņam nebija spēka vēlreiz kāpt augšā.
Abi šķērsoja istabu un uztrausās uz palodzes. Kaķis, kurš pie loga spraugas ošņāja brīvības gaisu, pamuka zem gultas. Filips un japānis viens aiz otra izkāpa pazīstamajā puspagraba loga šahtā un atkal stāvēja aci pret aci – tumsā un šaurībā.
– Are you ok? – vēlreiz prasīja japānis.
– It was my son, – galvu nodūris atzinās Filips.
– Oh? – pēc laba brīža visu aptvēris novaidējās japānis. – Life is sometime very difficult.
Filipam gribējās apskaut šo svešo cilvēciņu, bet viņš saņēmās un neapskāva. Tā vietā viņš cienīgi pamāja ar galvu un sāka skatīties pēc izejas.
Viņi nesauca palīgā. Japānis uztrausās Filipam uz pleciem, ar savām sasodītajām botām nospārdīdams Filipa ausis. Kad japānis bija ārā, viņš ielaida šahtā dēli. Filips iztrausās no pagraba, piedzinis pilnas plaukstas skabargām. Japānis šausmu pilnām acīm aplūkoja savas tukšās rokas.
– Oh, – ievaidējās japānis un saguma pie šahtas.
– I`m sorry, – teica Filips.
Tur lejā, aklās sievietes istabā uz palodzes bija palicis fotoaparāts. Uz tā tobrīd krita blāva gaisma un pieskārās kaķa maigais purns ar durstīgām ūsām. Kaķis bailīgi apošņāja trofeju.
Bet to viņi, protams, nevarēja redzēt.
Otrajā stāvā, atbalstījies ar elkoņiem pret palodzi, klusi smēķēja Valdemārs un skatījās viņiem pāri uz jūras pusi.
|
|
© Saturs: autori, AB Kelvins, Haralds Matulis
|
|
|