|
|
Baložu dzīres
Amanda Aizpuriete; Ilmārs Šlāpins; Ieva Šakina
Baložu šajā ielas kafejnīcā ar katru dienu kļūst vairāk. Tie vairs nebaidās uzknābāt kūku un pīrādziņu drupačas taisni no šķīvīšiem uz galda. Droši vien putni kļūst arī arvien treknāki, šodien Vilma soļo uz galdiņu pāri blīviem baložu viļņiem, kas pašķiras pavisam lēnām un negribīgi.Viņa pamana, ka rožu dobē turpat viņpus zemajam kafejnīcas nožogojumam guļ zvirbulēns – mazs dzijas kamols ar divām augšup saslietām, sastingušām kājiņām. Nez, vai gājis bojā nevienlīdzīgā cīņā par tortes kumosu?
Pērs paceļas Vilmai pretī.
– Sveika! Vai tev kaut ko atnest?
– Varētu sarkanvīnu.
Tāda patīkama iespēja attālināt sarunas sākumu, pateikt sev vēl pēdējos uzmundrinājuma vārdus: saņemies, mās! Šodien tev tas jāpajautā! Saspringusi savā krēslā, viņa vēro, kā Pērs atgriežas no letes – muguru stalti izslējis, glāzi turēdams eleganti atliektā plaukstā, ne pilīti neizliedams, lavierēdams starp baložu gurdeni plīvošajiem spārniem.
Tikko glāze novietota Vilmai priekšā, kāds pavisam nekaunīgs spārnainis jau mēģina iemērkt tajā knābi.Aiz pārsteiguma Vilmas roka nodreb un uz galda izveidojas sarkanvīna peļķīte. Piesteidzas vēl divi baloži, notupstas blakus sīkajai lāmai un, galvas piešķiebuši, pūlas iedabūt knābjos skāņo miklumu.
– Tiš, ērmi! Tas sāk izskatīties pārāk bībeliski. Tikai upurjēra vēl pietrūkst!
Pērs graciozi vicina roku, aizgaiņādams putnus. Šajā kafejnīcā salvetes neietilpst servisā. Pērs izvelk kabatlakatiņu un rūpīgi nosusina vīna peļķīti. Papīra šņupdrānas viņš laikam neatzīst, viņa lakatiņš darināts no tumšzaļa zīda ar gaišzaļu mežģīņu maliņu, vīna traipi uz tā izskatās tumšvioleti.
– Dod, es mājās izmazgāšu, – Vilma sniedzas pēc lakatiņa, sevī pukodamās, ka nav laikus attapusies galdu noslaucīt ar savu personisko/bezpersonisko Tempo.
– Liecies mierā! – Pērs iestūķē sagumzīto lakatiņu savā melnajā plecu somā. – Par ko tad mums šodien paredzēts tērzēt?
Vilma zina, ka viņš skaidri atceras, kāda ir ieplānotā šīsdienas sarunas tēma, un noteikti visu stāstāmo jau apdomājis, varbūt mājās pat atradis brīvu brīdi, lai nosēstos pie spoguļa un svarīgāko pastāstītu sev pašam. Ne reizi vien viņai šķitis, ka Pērs atkārto iestudētas… nē, frāzes ne, ar frāzēm parasti atvairās no tuvošanās lietas būtībai, bet Pērs runā par būtību, tikai Vilmai gandrīz nekad nav bijis pārliecības, ka viņa ir pirmā šīs būtības uzklausītāja.
– Tev ir kāda jauna informācija par viņu? – Vilma patiesībā bija jau nogurusi spēlēt šo spēli (katru reizi atkārtojās viens un tas pats), tāpēc uzdeva tiešu jautājumu.
– Nu, es nezinu, spriežot pēc visa, ko var redzēt avīzēs, viņai ir opiātu izraisīta paranoidālā šizofrēnija diezgan neprognozējamā fāzē. Nedomāju, ka mēs varam uz viņu paļauties, it īpaši pēc tā gājiena ar klēpja sunīti redakcijā, – Pērs rūpīgi vēroja Vilmas reakciju, vienlaikus neaizmirsdams par vīna glāzi, kas šobrīd jau balansēja uz galda malas. Šo viņa īpašību Vilma neieredzēja visvairāk. Viņš nekad nezaudēja ironijas pilnu savaldību. Viskritiskākajās situācijās viņš spēja jokot un gvelzt muļķības.
– Izbeidz ākstīties! –Vilma apspiesti iekliedzās, aizbiedējot kādus desmit vai divdesmit baložus, kuri pacēlās spārnos un izzuda kaimiņmājas ēnā, taču tas neatstāja ne mazāko iespaidu uz pārējo pelēko guldzinošo masu, kas aizvien ciešāk apkļāvās viņu kājām. Viņa pameta tramīgu skatienu apkārt, taču neviena tuvumā esoša cilvēka, kas varētu būt dzirdējis viņas kliedzienu, nebija. – Es gribu skaidru atbildi, nē, ne tikai es, visa organizācija vēlas zināt, vai tu esi gatavs uzņemties pilnu atbildību par turpmāko rīcību. – Vilmas balss pārtapa čukstā un klusi čaukstēdama sabirza uz kafejnīcas galdiņa kā pussadeguša cigāra pelni vai Kanādas ozola dzeltējošās lapas tuvējā parkā.
– Atbildi tu zini jau sen, – viņa balsī varēja sajust tikko manāmu sadistisku baudu. – Es kopš sākta gala esmu bijis šīs operācijas smadzeņu centrs, šīs operācijas gremošanas orgāns, tās kapilārā sistēma un vienīgais vērā ņemamais nervu izaugums. Paņemsim par piemēru kaut vai šo balodi, – Pērs piepeši noliecās, veikliem pirkstiem saķēra vienu no baložiem, novietoja to uz galda un, izmantodams kafejnīcas alumīnija tējkaroti, uzšķērda tā vēderu. Asinis tumšā straumītē sāka tecēt uz laminētās virsmas, bet Pēra pirksti atvēra baloža iekšas un uzsāka sirds kreisā vārstuļa drenāžas operāciju, vienu no sarežģītākajām pasaules kardioķirurģijas vēsturē, it īpaši ņemot vērā baloža sirds izmērus. – Skalpeli! Pinceti! Tamponu! Es teicu, tamponu!
Vilma sēdēja, nespēdama pat pakustēties, un ar šausmām vēroja notiekošo, kas aizvien vairāk sāka atgādināt murgu. Pag, nu ja, tas taču ir murgs, nodomāja Vilma un pamodās.Pērs klusi sēdēja viņai pretim un lauzīja rokas. Kreisās rokas pirksti jau bija salauzti un pārklāti tumšziliem asins izplūdumiem, tāpēc labo roku viņš bija atbalstījis pret galda apmali, un centās pārlauzt rādītājpirkstu ar kreisās rokas elkoni.Vilma pamodās un ar šausmām ievēroja, ka izlijušais vīns ir sācis tecēt pa galdu un pēc brīža uzpilēs viņas baltajai kleitai.Nespēdama pat pakustēties, viņa domās jau iztēlojās visu to kaunu un pazemojumu, kas viņai būs jāpārcieš, ejot mājās ar koši sarkanu plankumu klēpja rajonā, taču vīna straumīte apstājās un Vilma pamodās. Ar šausmām pavērojusi notiekošo apkārt, viņa saprata, ka sēž baloži pārpildītā kafejnīcā un gaida Pēru, kuram kuru katru brīdi vajadzētu parādīties ielas tālākajā galā.
Baloži nepacietīgi stājas rindās, grūstās un spiežas, bet klusē. Vilma nesaprot neskaitāmi daudzo acu pāru pievēršanu viņas galdiņam. Viņa taču tikai gaida Pēru, uz brīdi bija iesnaudusies, bet tas arī viss. Nekā īpaša.Putni savas sudraba spalviņas netīkami savilkuši drudzim līdzīgā žestā, skatās un skatās, nāk vairāk un vairāk. Rinda ir gara un nogurdinoša un baložu ir tik daudz.Vilma kļūst tramīga, – nu kur gan Pērs kavējas? – viņa domā un meklē somiņā pēc salvetes, lai saslaucītu izlijušo vīnu.Vilma ievelk krūtīs dziļi gaisu, aukstu.Pieceļas un dodas rindā kopā ar putniem, samaksāt rēķinu. Pērs nenāks, bet viņa pati ies viņu meklēt.Putni kā pelēki pilieni sastājušies viens aiz otra, tramīgi mīņājas, sačukstas, Vilma nesaprot. Viņa grib doties mājās pēc Pēra. Viņš vienmēr ir atnācis satikt viņu.
Putni pašķiras, dodot ceļu, palaižot ārpus rindas. Vilma pārsteigta sper soli pēc soļa caur putnu baru. Vienīgā samaksa par galanto žestu, ir viņu spārnu pieskārieni kailajiem ceļgaliem, stilbiem. Tik tikko sajūtami, maigi, neizprotami.
Viņa iet un liekas, ka to glāsta simtiem mīļu roku. Vilma nonāk līdz bārmenim, pārsteigta tā sejā ieraudzīdama putna acis, atstāj naudu un steidzas pār Kronvalda parku, pār tiltiņu, gar baložiem, gar skatieniem.
Aizelsusies, saelpojusies auksto gaisu viņa attopas. Viņa sāk redzēt. Apkārt ir putni. Uz soliņiem, uz celiņiem, uz lampām, koku zaros, virs galvas lidojumā. Spiegi. Mazie spiegi.Neko ļaunu nesajuzdama Vilma pasmaida, savelk ciešāk mēteļa jostu un dodas pār ielu māju virzienā. Tur noteikti būs Pērs, viņš gaida, viņam ir jāsagaida.
Vilma nogriežas šķērsielā, redz pretim nākam Pēru. Viņš saņem Vilmu aiz elkoņa, ne vārda neteikdams ved viņu uz mājām.Vilma nepretojas, tomēr apziņā ielavās satraukums.Pēra stingrais satvēriens viņu pirkstus saliec saujā, savelk kamolā, pārvērš pieprasījumā vārdu pēc vārda. Viņi satiek un saliek viens otru šodien no jauna.
Savā dārzā viņi ielaiž ganīties faunu, lai tas viņu sajūtas pārvērstu, bet PērsVilmu pēc tā uztvers kā pārdotu. No rīta viņi abi kā pret sienu nākuši, uz vietas palikuši, solījumus lauzuši. Pēc dienas nāk jauna nakts un sejas nomaina saviebtas kaisles grimases. Viņi veļas kailu ķermeņu kamolā, viņi tā nāk viens pār otru kā pārvērstas dienas, kā lauzti vārdi, kā salauztas domas un atrautas rokas no otra rokas.
Par vaska radītu medus lelli uz mēles sieviete plūst kā karsta čūska šņāc pār vārdu nākdama, savu neprātu juzdama, pār vīra radītu mēles elli, nāk nesaukta, apskausta, apglausta, kārota. Kā medus kāre pildīta silta bites siekalu medus, kā gabals no vīra bez sava gabala. Kā riba no ribas tā nākusi, tagad kā svira pār pagalvi pārgāžas, spiež muti ciet Pēram, ķeras ap rīkli un cenšas žņaugt. Spiež savus kārnos pirkstus ādamābolā un gaida sarkanus pilienus baltos palagos kā jāņogas atspīdam. Ar visu ķermeni tā pārgāžas pār viņa milzīgo vēderu, kājām aptinas, gluži vai pieglaužas. Pērs ciešas un necīnās, nogaida, roku pacelt nevēlas, kaut sāpes neciešamas kā nazis caur muguru. Vilma kā plēsoņa ieķeras sejā un atver savu smalko muti, lai palaistu ķērcienu.Šo mirkli Pērs redz kā caur miglu, jo asaras acīs kā negudras spiežas. Ak, kungs, kādas sāpes gan pār mani tu sūti! Mirklīgi Vilmasķērciens atsitas sienās un viņas rokas pārvēršas spārnos, kā mazos bērnos parasti neklausās, tādas pasakas stāstot. Viņa atslīgst atmuguriski, nespēj vairs iedurties vīra ķermenī sudraba maigajiem brīnuma dotajiem spārniem. Pērs šausmās iekliedzas, pret sienu ar muguru atduras, sāpes it kā apstājas.Melnas kā melnzemes, divas kraukles acis viņā lūkojas, spulgojas. Milzu putns spārnos paceļas un pa logu aizlaižas pasakas. Putni spiežas arvien ciešāk, Vilma ievelk krūtīs dziļi gaisu, aukstu, sāk redzēt. Putni savas mazās acis novērš, viņi sajūt, viņi saprot. Vilma redz savu vīru, savu Pēru salauztiem pirkstiem, elkoņiem, ceļgaliem, saplēstiem asinsvadiem, pārrautu ādu, pārgrieztu smaidu.
– Pēr, manu mīļo Pēr, es tevi saslaucīšu. – viņa saka un tuvojas mīļotajam.
– Nepūlies, dārgā! Ir labi tāpat, ir labi tāpat... – viņš saka un apklusdams pasmaida.
Viņa kā pa miglu, kā pa tumsu taustās uz izeju. Putna spārnu saņem zem elkoņa, klūp un jūt, ka viņas ķermeni tomēr Pēra roka tur. Viņi lido pār pilsētu.
|
|
© Saturs: autori, AB Kelvins, Haralds Matulis
|
|
|