|
|
Gorod no love
Anna Akmentiņa; Arvis Kolmanis; Inga Žolude
Es dzīvoju vienas garās mentola cigaretes un piecu vidēji ilgu skūpstu attālumā no Ramona. Viņam ir brūnas suņa acis – ārējie kaktiņi sliecas lejup, piešķirot viņa sejai tādu maza, apbižota puišelīša izteiksmi. Bet, kad man izdodas uz brīdi atslēgt to pašos pirmsākumos manī iebūvēto žēlumu, kas iekaucas kā dūmu signāls ik reizi, kad redzu Ramonu, man jāsaka, viņš ir vistrakākais hijo de puta, kādu man nācies sastapt. Jāpiebilst, ka, neskatoties uz manu visumā niecīgo vecumu, es esmu iepazinusi gana daudz visādu riebekļu.
Kaut gan varbūt jūs tam neticētu, vērojot mani tagad stāvam pie luksofora. Manas rokas lejup velk divi piebāzti Rimi maisiņi, no viena laukā rēgojas loki, no otra – tamponu kārba.Vējš ir izpluinījis manu zirgasti un viena pelēku matu šķipsna ir pielipusi manai apakšlūpai, un es neko nevaru darīt – rokās man tie sasodītie maisi, pilni ar pazemojošām lietām. Tikko es tos nolikšu zemē, iedegsies zaļā gaisma, es neveikli grābāšos pēc savām plastmasas kulēm, tamponu kaste un vēl kāda nejēdzība, piemēram, čipšu paka, nokritīs uz ietves, un, kamēr es to visu salasīšu kopā, luksofors jau atkal rādīs sarkanu vīriņu pie sāniem cieši piespiestām rokām un trešais trolejbuss aizbrauks bez manis.
Redzot mani, jūs drīzāk nodomātu, ka es visā savā mūžā esmu iepazinusies ar vienu pretekli un to pašu apprecējusi. Un es reizēm vēlos, kaut tā būtu. Piemēram, kad nejauši satieku klases biedreni, kādu no tām, kas pamanījušās apbērnoties astoņpadsmit gadu vecumā. Viņa stiepj tādus pašus maisus, vienīgā atšķirība, protams, ir pamperu paka viņai padusē. Mums abām ir zili loki zem acīm, pelēka āda, mēs abas slēpjam to aiz saules brillēm, mums abām nav nekā vairāk par sveicienu, ko otrai pavēstīt. Tikai tas, par ko mēs maksājam ar šo nogurumu, tukšumu, pietūkušām pēdām un pirmajām gastrīta pazīmēm, atšķiras. Man tā ir brīvība. Viņai... varbūt cerība, ka kāds būs blakus, kad viņa mirs. Kāds cits, ne noskrējusies Gaiļezera māsiņa morfija šļirci rokā(jā, es viņu redzu sapņos, manu nāves eņģeli ar izteiktu krievu akcentu un varikozām vēnām, redzu, kā viņas lielās krūtis šūpojas pāri manai sejai, kamēr es mirstu antiseptikas, urīna, izgulējumu, spirta un gumijas smārdā).
Šajā krustojumā sarkanā gaisma valda neizsakāmi ilgi. Es gribu būt mājās, ļaut nastām izšļukt no rokām jau priekšnamā, es gribu iet vannā un izdzert glāzi džonija vokera; un vēl vienu, kamēr es krāsošos (manam skaistumam nav nekāda sakara ar dabiskumu).Es gribu klausīties Velvet Underground un izvēlēties piedauzīgu apakšveļu, varbūt izpīpēt to atlikušo drusku zāles, veroties savā puskailajā spoguļattēlā ar tīksmi un šausmām – jo visos šajos pievilcīgajos mežģīņotajos izliekumos jaušams mans noriets, kas neapšaubāmi kādu dienu pienāks.Un pēcāk es gribu mērot vienas sarunas par Džesiku Simpsoni attālumu un divus kāpņu posmus līdz Ramona durvīm, tērpusies tikai veļā un mētelī, lai noskūpstītu viņu uz pēc alus un miega garšojošām lūpām un teiktu:
"Hola! Te quiero..."
Jo nekā cita man nav, ko teikt.
Es noteikti varētu runāt un runāt – gan lūkojoties Ramona brūnajās acīs, gan izliekoties nemanām turpat pie gultas nosviestās viņa trīsdienu valkātās zeķes, – bet kāpēc tas viss, ja varu iztikt ar trim vārdiem – pat ja es klusētu, rezultāts būtu tāds pats. Viņu vismazāk interesē, ko es viņam pasaku, vēl mazākā mērā tas, ko es nekad viņam neteikšu. Turklāt zinu – es viņu neinteresēju kā domājoša sieviete, reizēm šķiet, ka es viņu neinteresēju pat kā sieviete, jo pārsvarā viņš jūsmo tikai par manu dibenu.
Citreiz iedomājos – ja kādudien mans dibens ierastos pie viņa viens pats, bez mana ķermeņa pārējām sastāvdaļām, Ramons to uztvertu kā pašsaprotamu lietu. Jāatzīst, šis fakts mani neapbēdina, tas nekas, ka es, tērpusies tikai veļā un mētelī, viņam vienmēr saku to ikdienišķo "Hola! Te quiero." Skumjāk būtu, ja viņš mani mīlētu: viņa mīlestība + mana nolādētā žēlsirdība = un tālāk viss kā parasti. Ardievas brīvībai. Ardievas ieročiem un visam pārējam.
Sensenā bērnībā, vēl bērna prātā, lasīju Hemingveju, laikam tas bija Aiz upes koku paēnā.Lasīju un raudāju, kaut šis tas likās uzspēlēts un nepatika, kā tur viņi runāja – pārāk reāli, skaisti un patiesi, lai šķistu nesamāksloti, es nekur reālajā dzīvē neesmu dzirdējusi nevienu tā runājam.
Reiz vannā gulēdama, aizvēru acis un nezin kāpēc iedomājos tā sarunājamies sevi un Ramonu.Nedz noslīku, nedz vēmu, tikai sāku mežonīgi smieties, aizgūtnēm, pilnā balsī, beigās gluži histēriski, gribēdama nevarēju pārstāt un pat nobijos. Zviedzu līdz krampjiem, līdz paslīdēju zem ūdens, aizrijos un beidzu.
Sekss trijatā – es, Hemingvejs un Ramons.
Manas fantāzijas šķiet pietiekami idiotiskas, lai tās neatklātu pat savam psihoterapeitam. Diemžēl man nav sava psihoterapeita, jo pastāvīgi iestāstu sev, ka esmu pietiekami stipra, lai tiktu ar savām problēmām galā pati, vēl es sev iestāstu, ka man vispār nav nekādu problēmu, piedevām nopelnu pārāk maz, lai atļautos vizītes pie psihoterapeita, un man neizbēgami nāktos gulēt ar viņu, kas savukārt radītu jaunas problēmas. Turklāt man šķiet, ka īsts psihoterapeits un Latvija ir divi nesavienojami jēdzieni līdz brīdim, kad Rīgu apmeklēs Brūss Villiss un tā sērīgi, saprotoši un ar tikko jaušamu pārākuma sajūtu pasmaidīs, lūkojoties Mildas trijās zvaigznēs.
Es pieķeru sevi, ka pārāk bieži lietoju vārdu „psihoterapeits”, un nodomāju, ka tā ir zīme no augšas. Par visu vairāk es baidos nojūgties. Kaut gan par normālu tik un tā sevi neuzskatu, jebkura normāla sieviete manā vecumā… Jā, bet man ir ideāli, kurus ceru piepildīt, un ar savu pašreizējo dzīvi bruģēju ceļu uz tiem. Man pat retumis ir raksturs.Protams, ka Rimi maisiņš pārplīst tobrīd, kad beidzot luksoforā sarkano nomainījis zaļais un jau esmu spērusi vairāk kā trīs liktenīgos soļus prom no ietves.
Man ir raksturs, es sev atgādinu, man, nolādēts, ir raksturs, – un es nenotupstos pie tamponu kārbas, kā jebkura cita to darītu, riebjas tās mūždien pietupušās sievietes. Es ar taisnu muguru noliecos, jo varu to atļauties, šodien man kājās ir tie piegulošie džinsi, bet saplīsušais maisiņš manī iesvēlis tik trakas mirkļa dusmas, ka būtu noliekusies arī svārciņos – lai taču viņi blenž uz manu, viņuprāt, vienīgo cieņas vērto ķermeņa daļu. Lakto trauciņš, protams, pārplīsis, tamponu kārba guļ jauki baltā recekļainā peļķītē, un viss pārējais pa virsu un apkārt. Ar brīvo roku paķeru brīnumainā kārtā nenotraipīto čipšu paciņu un apjēdzu, ka man taču vairs nav, kur to visu sagrūst.
Tūlīt luksoforā nomainīsies gaismas un sāksies jautrība. Uz asfalta mētājas nepieciešamākais manai izdzīvošanai trīs garas dienas līdz algai, un es negribu to visu te atstāt. Bet vēl neviens pats nav pieskrējis, lai palīdzētu nelaimīgai meitenei ar pieguļošiem džinsiem.
Kamēr sagrābstu samirkušo Tampax, matiem pielipušiem sasvīdušai sejai, luksofora gaismām mainoties kā disko gaismām, man kaut kas sakustas starp kājām. Es paskatos – man starp kājām sveši pirksti.Tāda silta roka, lieli, resni pirksti, kas grābājas man starp kājām.Es maucu ar elkoni. Trāpu torsā. Tas ir Ramons, un es iesitu viņam ar Tampax kārbu pa vaigu. Kāpjoties atpakaļ, uzkāpju čipsu pakai, kas pārsteigumā izkritusi no rokas, tā izlaiž gaisu, un kartupeļu šķēpeles izsprāgst uz ietves. Labi, ka tie nebija tamponi, kas izvēmās tepat man pie kājām.
Es aizsmēķēju, kamēr viņš aizskrien uz veikalu, lai paņemtu jaunu maisu, tad atskrien, saliek visu maisā, izņemdams man no rokām Tampax, arī to uzliek pa virsu.
Viena skrējiena attālumā. Vienas garās mentola cigaretes ilgumā.
Mēs pārejam pāri ielai, beidzot. Ir zaļā gaisma. Viņš runā. Kaut ko runā. Varbūt mēs esam gultā? Varbūt es vēl tikai kāpju pa kāpnēm mētelī un zeķturos no HM, jo vēlos būt sasodīti seksīga kā Andželina Džolija. Man ir tikai dibens un milzīgas miklas un rievotas lūpas kā viņai. Un tad – "Hola! Te quiero..." Nē, mēs ejam pa ielu, viņš kaut ko stāsta. Viņa mēle veļ kaut kādus vārdus. Par vēlu! Gribu iebāzt katrā ausī pa tampaksam. Šķiet pirmo reizi viņš ar mani runā, pēkšņi pārsteidz uz ielas un sāk runāt pirmo reizi, kopš pie viņa esmu piestaigājusi.Vārdi griezīgi, nepierastas skaņas, šņāceņu pārsvars viņa runā, kaitinošas intonācijas. Es ļauju visam plūst garām ausīm.
Kā golfa straume, kā piena ceļš, kā piena upes.
Viņš saņem manu roku savējā.
Misters un Misis Smiti.
Iekāpjam trešajā trolejbusā. Sastrēgums. Kā vienmēr.
Sasodīts, kad to Valdemāra ielu savedīs kārtībā! Juglā taisa nezin kādus remontus, kailas caurules vien rēgojas, neviena strādnieka neesmu redzējusi, bet te pat tik tālu nav tikuši! Pasažieri cieši piespiesti viens otram, kaut kur stumdās sasvīdusi konduktore ar tādiem gabarītiem, ka viņas vietā varētu vēl desmit cilvēki iekāpt!
Viņš tur manu maisu ar tampaksu, ko pārbauda uz dzīvniekiem. Pārējie noteikti domā, ka viņš ir mans puisis. Un es domāju, kā būtu, ja viņš būtu mans puisis. Katru dienu runāt ar šīm alus un miega garšas lūpām. Katru rītu pamosties viņam blakus, izkāpt no gultas, iespīlēties džinsos. Retumis man ir raksturs. Tad es dusmojos. Viņš savāc zeķes. Es vairs nevelku smalko apakšveļu. Es droši vien esmu šausmīgi novecojusi. Kļuvusi šausmīgi garlaicīga. Biežāk eju uz Rimi, jo Ramonam katru dienu vajag ēst gaļu. Ja kādreiz neaizietu, iekostos man ciskā un izplēstu gabalu. Dažreiz man liekas, ka tieši to es arī vēlētos, sevišķi, kad starp mums divus mēnešus nekā nav bijis. Vienīgais, kas mani glābj, ir vanna, karsta vanna. Vannas istabā vismaz var ieslēgties. Ramons aiz durvīm šaudās, jau 48. stundu spēlē datorspēles. Pabāžu galvu zem ūdens. Caur vannas sāniem šāvieni skan dobji un vēl kaitinošāki. Nekādas gaļas šodien nebūs. Un turpmāk arī ne. Brūnas suņa acis, kas grib gaļu. Es izkāpju no vannas. Ienāku istabā. No matiem pil. Viņš liek man skatīties, kā viņš spēlē tos murgus un izlikties ieinteresētai. Pieeju pie skapja, uzvelku smalko apakšveļu. Paskatos spogulī. Esmu uzņēmusi dažus liekus kilogramus. Tā jau es domāju. Viņi visi ir pretekļi. Uzvelku mēteli un pasaku, ka aiziešu līdz kaut kurienei. Ramons saka, „Labi,” viņam tāpat vienalga, viņš neko nedzird, ieurbies datora ekrānā. Kopš Ramons pārvācās dzīvot pie manis, viņa dzīvoklī apmetušies divi jauni studenti. Viens no viņiem ir izskatīgs, bet manis pēc viņš tāds pat varētu nebūt, jo man ir pilnīgi vienalga, kā viņš izskatās, tāpat agri vai vēlu arī viņš kļūs par pretekli.
Kāpņu telpā izsmēķēju vienu garo mentola cigareti. Šodien būšu... vēl nezinu, kad atvērs durvis, izdomāšu, kas esmu.
Minstinos. Piezvanu, viņš atver, Ramons šauj lejasstāvā. Halle Berija.
– Vai mūzika par skaļu?, viņš prasa.
– Nē, atbildu.
– Vai kas noticis?, viņš prasa.
– Nē, saku un saprotu, ka nevaru tā kā agrāk, viņš taču ir vēl bērns.
– Jums kaut kas noticis?, viņš prasa?
– Ē, man ir tāda problēma... ka es gribu tev kaut ko pateikt.
– Jā, ko tieši? Kaut kas noticis?
– Nē, tu man ļoti patīc.
– Vai jums tiešām viss ir kārtībā?
– Tu esi lasījis Hemingveju?
– Hemingveju?! Kā jūs zinājāt?! Es tieši tagad lasu.
– Ja?
Sēžam uz kāpnēm. Paiet garām kaimiņi ar suņiem, iedami ārā un nākdami atpakaļ, paiet garām, atslēgas grabinādami, paiet garām, bērnu ratiņus stiepdami, māmiņas ar ziliem lokiem zem acīm, kas nesarunājas ar saviem vīriem. Tupu, kājas zem sevis saliekusi. Viņš aicina mani iekšā uz tēju. Es jau gribētu, tikai jūtu, ka man sākušās mēnešreizes.Kā golfa straume, kā asiņu ceļi. Saku, lai viņš iet gulēt.
Viņš pieceļas, es vēl sēžu, pagaidu, kad aizslēdz durvis, tad pieceļos, sarkanas pilītes iesūcas betona pakāpienos. Nočortojos par mēteli un apakšveļu. Ramons lejā šauj. Asiņu ceļi ved mājās. Ramons gribēs gaļu, es – tampaksu un Hemingveju.
|
|
© Saturs: autori, AB Kelvins, Haralds Matulis
|
|
|