|
|
HM
Anda Baklāne; Andris Zeibots; Anna Akmentiņa
Kad Nada pamostas, blakus istabā kāds vienmērīgi, ar apbrīnojamu pacietību klepo. Pirmajā brīdī nevar saprast, kurš klepo – Pings vai Pongs. Pārliecinājusies, ka klepotājs ir Pongs, Nada ielien atpakaļ gultā un kādu brīdi izliekas, ka tas nav nekas sevišķs.
Kādu minūti patrinusies zem segas, viņa atceras, ka var taču iedot tos homeopātu graudiņus. Viņa ieslēdz gaismu un no zeķu atvilktnes izvanda duci mazītiņo pudelīšu. Kurus – pret nakts klepu vai speciālos Ponga klepum domātos? Ātri izšķīrusies par pirmajiem, viņa dodas pie Ponga. Viņš klepo, ieracies spilvenā un nosvīdis, bet nav pamodināms.Pagriezts uz muguras, sāk vicināties ar rokām un žēli smilkstēt.Acis neatvēris, tomēr mana graudiņu uzbrukumu, purina galvu un sakniebj lūpas.Nada tomēr iespiež kādus un aizmetas atpakaļ uz gultu gaidīt, kad paliks labāk. Labāk pagaidām nepaliek, un viņa atskārst, ka vajadzēja dot tos otrus. Pongs ar savu uzvedību taču pats parādīja, ka šitie nebūs īstie. Ko tagad? Mēģināt dot otrus? Vai tie abi ies kopā? Aizklimst uz virtuvi, iespiež elektriskās tējkannas pogu.Ir pelēki gaišs, caurulēs snauduļo ūdens, uz elektrības vadiem tup putni, vadi pilsētā iet zem zemes, tāpēc uz katru putnu ir pa Īkstītei, kas apārstē spārnu. “Tu esi skaists un gudrs putns, īpašs putns, nekad to neizmirsti,” tā viņas tur runā.
Nada dzesē klepus tēju – lej no gaišzilās krūzes glāzē ar sunīšiem un atpakaļ. Nes Pongam sunīšu glāzi. “Mīlulīt, tējiņa, še, padzeries, klepum, es tevi tikai pacelšu, tu iedzer malciņu un viss, čučēs tālāk.” Pongs ir dusmīgs un nelokāms.Kad jāpārvelk sasvīdušais krekls, smilksts pāriet niknā izmisuma raudienā.Nada gribētu iegāzt dūri kādā purnā, bet neviena purna te nav. Ir tikai pamodies Cipariņš.“Redzi, ko tu izdarīji!” Nada šņāc, bet Cipariņš, paņemts rokās, uzreiz apklust, un šī apklušana spēji piepilda Nadu ar pateicības jūtām. Mazais, siltais augumiņš iemieso visu pasaules trauslumu un samtainumu. Viņa ņem Cipariņu sev blakus un grib aizmigt.
Pongs klepo. Nada sev atgādina, ka pēdējā laikā galīgi palaidusies slinkumā. Kopš Pings un Pongs jau kādu laiku neklepo, viņa vairs ik rītu neveic mitro uzkopšanu, gultas veļu maina retāk kā reizi nedēļā un veļas mašīnai neliek garo režīmu. Kādu brīdi Nada prāto, ka vajadzētu nekavējoties nomainīt visu gultas veļu, taču viņa met šo domu pie malas. Galu galā, mainot veļu, atkal sacelsies putekļi (gaisu piepildīs auduma šķiedru, mazgāšanas līdzekļa daļiņu, ādas un matu plēksnīšu, putekļu ērču un sēnīšu sporu mākonis), un šis nav piemērots brīdis, kad taisīt mājā vēdināšanu. Tāpēc Nada vienkārši paņem grīdas lupatu un vasaras nakts krēslainībā mazgā grīdu, ik pēc maza brītiņa klusiņām skalojot lupatu virtuves izlietnē. Protams, tas ir izšķērdīgi no ūdens resursu taupīšanas viedokļa, saprātīgāk būtu skalot lupatu spainī. Taču to Nada nevar. Jau pēc pāris skalošanas reizēm ūdens spainī kļūst netīrs, un kāda jēga tādu putekļainu ūdeni atkal triept uz grīdas?
Mazgāt grīdu vasaras nakts krēslainībā ir kung-fu ar aizsietām acīm. Šajā gadījumā tā ir īsteno meistaru cīņa, mūžīgā cīņa, tās dalībnieki ir mūžīgi, un, ja kāds gūs galīgo uzvaru, tad tas nozīmēs visu laiku beigas un pasauļu galu. Jāsāk ar istabas kreiso tālāko stūri.Ik pa laikam iekniešas deguns vai šķiet, ka kāds knislis dzeļ kājā. Tā notiek – māja ir veca, un šeit gadu desmitiem vardarbīgā nāvē ir mirušas blusas, blaktis un prusaki – istabas pilnas ar atriebīgiem rēgiem.
Mazgāt grīdas tā ir Gunguna – mūžīgā ūdens Gara cīņa ar Džundžunu uguns dievību, rau, ūdens izplatās pa grīdu, iegulst spraugās, uguns līst no acīm un plūst pāri pierei. Kukaiņu līķu ēnas līgojas dziļi sienā.
Nada ir kukaiņu nolādēta. Viņa ir krēslas sieviete...
Un šis lāsts, viņa to atceras, ir jau apjausts: tā būs vienmēr.Viņa tam padodas kā lupata padodas mazgātājam un pielaizās grīdai, saskaņā ar ikdienišķas būtnes smeldzīgo apjausmu, ka tā ir labi, ka tā ir pareizi, ka tā viņa ziedojas Pingam un tā viņa ziedojas Pongam, ak, un tā viņa sevi paslavē par pacietību, un mazdrusciņ, tikai mazuliet zaimojot, izjūt sevi kā neaizvietojamu Dieva eņģeli zemes virsū, kā diženi paklausīgo Tā Kunga Pazemīgo Garu un neatzīstoties sev ne mirkli (lai nezaimotu vēl vairāk, lai nekristu lepnības grēkā), tomēr jūtas Dievam nepieciešama, vismaz derīga būtne, kuru Viņš mīl...
Mani mīl...
„Tāpat kā visus...” Nada steigšus palabo sevi domās, „Visuaugstais mīl mūs visus... un arī mani!”
Kukaiņu ēnas dēmoniski indīgi nosmīkņā sienās: „kā tad, neaizvietojamā Dieva darbiniece Nada, ka tik tu nekļūsti vēl svētā!”...
Tāpēc Nada triec ratā šīs domas.
Jo viņa tic patiesi un klusējot. Un ziedojas neliekuļojot. Tepat netālu ir Āgenskalna baptistu baznīca, bet Nada bīstas tur iet, tā kā kauns, tā kā neērti, visu mūžu nav iets, kā dziesmiņā dzied „ik-svētdienu- baznīcā”, tagad... jā, ko tad tagad... tagad pēkšņi ne no šā, ne no tā...
Pings kā garāmejot iejautāsies: „Kas tad tev noticis?”
Pongs neko neprasīs, kas ir vēl ļaunāk...
Jo Pongam pašam, tam „uz-krodziņu-līdzens-ceļš”, tā viņa baznīca, tas viņa Dievs, zem gultas putekļos, tukšu pudeļu leģions, kad parakā ar slotu, tad ripo lērumu lērumiem, klinkstot kā izsmieklam. Un parasti Nada tās pastumj atpakaļ, jo viņai pretīgi vākt šos tukšos dzerekļa traukus. Dzērušas mutes piesiekalotos.
Tikai kādu reizi mēnesī salādē divos lielveikala polietilēna maisos un aiznes uz miskastēm.
Un neskatoties izgāž. Un dzird bleķa un stikla raksturīgos blinkšķus.
Bleķis un stikls
T ā b ū s v i e n m ē r .
Allaž viņa grimstot puskrēslā nolieksies pie grīdas un izklās uz tās lupatu, kas ūdens sarijusies ļumīga, smagi, kā liktenis piesūksies dēļiem, uz visām pusēm nožļakstēs purva dūņas. Un pulkstenis tikšķēs tikpat skaļi...
Pat pārāk skaļi.
Bet Nada piepeši izdzird klusumu.
|
|
© Saturs: autori, AB Kelvins, Haralds Matulis
|
|
|