|
|
Glābēji
Krista Burāne; Gundars Ignats; Māra Svīre
Es sēžu laivas priekšgalā un jau kuro stundu vemju. Jūra ir mierīga, bet nelabi vienalga. Dullais saka, lai iedomājos vienu punktu kaut kur pie apvāršņa un skatos uz to. Tad nebūšot tik slikti. Es jau skatos, bet neko tur nevar redzēt. Krēslo. Patiesībā mums jau sen vajadzēja būt krastā, bet Daukas motors vienā brīdī sāka dūmot un mest pret debesīm dzirksteļu spietus. Labi vēl, ka nesāka degt riktīgi. Būtu nogājuši pa burbuli un neviens pat nezinātu, kur mūs meklēt. Tagad uz priekšu iramies, bet iet, protams, lēni.
Kad Dullais bija ticis galā ar motora dzēšanu, sēdējām muguras kopā saspieduši, uzvilkām pa dūmam un runājām, ka varbūt tomēr vajadzēja kādam pateikt, ka braucam. Vai vismaz zīmīti atstāt. Drošībai. Tagad vienīgais, kurš varētu par mūsu prombūtni sākt uztraukties, ir vecais Antons, no kura aizņēmāmies zvejas laivu sakot, ka būsim atpakaļ pēc divām dienām. Tas nozīmē, ka viņš mūs gaidīs Jūrkalnē rīt. Nesagaidīs. Man gan liekas, ka mēs tāpat netiktu atpakaļ laikā, bet runātājs bija Dullais un es tur iekšā nemaisījos. Viņš šajā pasākumā ir kapteinis, bet es sieviete uz borta.
Dullais no lielās sarkanās mugursomas izvelk citronu un pārgriež uz pusēm.
- Ņem, mazais! Pasūkā! Kaut kad taču tam nelabumam ir jāpāriet! – Viņš saka un noglāsta man roku. Es paskatos uz dzeltenā augļa pusīti viņa plaukstā un kopā ar siekalām man mutē saskrien rūgti pretīgā kuņģa sula. Viss, kas zivīm varētu garšot, jau sen atdots pelēkajam jūras ūdenim. Tagad atliek tikai spļaudīties.
- Kā tev liekas, kad tā Gotlande beidzot parādīsies? – nogurusi jautāju.
- Drīz. – viņš atbild.
Es nevaicāju, kā viņš to zina. Dullais jūru saprot un es viņam ticu. Ja drīz, tad drīz. Saritinos laivas priekšgalā, apsedzos ar guļammaisu un aiztaisu acis.
Zem plakstiņiem sāk griezties krāsaini apļi. Sasprindzinu acu ābolus. Krāsu laukumi zaudē savas robežas, saplūst viens otrā, izveido nepārtraukti skrejošu līniju kopu un rotē aizvien ātrāk. Sajūta, it kā es stāvētu Mežparka karuselī „Pārsteigums“.
Nu tajā, kur ar centrbēdzes spēku tu tiec pienaglots pie atzveltnes, nespēj pacelt ne kāju, ne roku, bet pēc apstāšanās, tev nekādi neizdodas atgūt normālu sejas krāsu. Tomēr noguruma spēks ir lielāks par nelabumu un es aizvērtos plakstiņus nemaz nemēģinu dabūt vaļā.
- Dullais? Man ir karuselis… – čukstu.
- Čuči čuči, mazais! – viņš atbild un es savelkos vēl ciešākā kamoliņā.
Guļu laivā tāpat kā bērniņš manī. Mūsu bērniņš. Tikai Dullais to vēl nezina.
Iebāžu mutē labās rokas īkšķi, pasūkāju un pasmaidu.Nelabums uz mirkli atkāpjas un es beidzot varu ieklausīties jūras dziedātajā miega dziesmā. Laivas šūpulis nes mani pretī sapņiem, bet vēl pirms viņi mani paņem pie rokas, domāju, kā rīt, pēc tam, kad viss būs beidzies, es Dullajam pateikšu, kāpēc man bija un kādu laiciņu vēl būs tik slikta dūša.
Krāsu plankumi mirgo, izplešas, tiem parādās izaugumi, tādas kā kājas, kā astes. Atgādina kaut kur redzētus fraktāļu grafikas zīmējumus.
Ļaunais Kristaps reiz jautāja, vai es, aizverot acis, redzu tumsu.
– Nē, – es atbildēju, redzu sarkanus plankumus, sarkanus apļus un neko vairāk. Nekādu tumsu. Skatoties pret gaismu sarkanums ir gaiši, gaiši sārts. Un, ja kāds cilvēks ir priekšā, tad tumšu ēnu. Kristapu nekad neinteresē manas domas, vēl mazāk, viņš vienmēr mani āzē, irgojas:
– Tad tu esi sātanists. Tikai metālisti redz visu melnu!Ha, ha, ha, – viņš smejas un klasesbiedri zviedz viņam līdzi.
Viņi atgādina hiēnas, viņiem ir ļaunu izdzimteņu sejas. Acu kaktiņos savelkas mazas, mazītiņas rieviņas, acis kā tumšzaļas lampiņas mirgo, mutes puspavērtas. Vieni paši viņi neko nevarētu. Viņi nevar. Dažkārt mēģina ar mani draudzēties. Pasveicina, uzprasa kaut ko, reizēm pārraksta no manis mājas darbus. Bet Kristaps ir pats lielākais ļaunums, tiklīdz viņš atnāk, tā viss mainās. Viņi paliek par zvēriem, ieslēdz tās sasodītās lampiņas. Tāpēc Kristapam es vairs neticu.Vairs negribu redzēt. Nekad vairs. Klases stiprākais džeks. Kruteklis. Mērglis.
Satumst, vakars pārvēršanas par nakti. Viļņojas, visapkārt šalc un nelabums nepāriet, – kā akmentiņš lēkā pa deniņiem. Es pagriežos uz otriem sāniem, joprojām sāp. Apguļos uz muguras.Klusums, rūgts klusums un mākoņi kā tumšas dūmu segas maskē debesis. Aiz mākoņiem tur tālumā zvaigznes. Reizi pa reizei aizsegtas tās iemirdzas ik reizi no jauna. Ritmiski.Tāpat kā vēdergraizes un kuņģa sulas garša manā mutē. Vēss. Vējains. Salst.
Dullais pīpē. Pīpē un skatās. Tālu pāri horizonta līnijai. Es viņam neprasu, ko Dauka redz. Es zinu, ka Dullais ir ar mani, manā pusē. Viņš nepazīst ne Kristapu, ne Kristapam līdzskrienošos klabekļus, viņš nepazīst nevienu citu, tikai mani. Un viņš piedāvāja man aizbraukt projām. Iesākumā uz pāris stundām, tad uz dienu, beigās uz veselām trim. Jā, es piekritu.
Dauku nepazīstu sen, – kādas divas nedēļas. Es viņu izplēsu no grāmatas. Tā vienkārši paņēmu un izplēsu. Viņš mani nelūdza to darīt. Pašā sākumā man šķita, ka viņš negribēs, ka mēs nesapratīsimies. Bet nē, viņš nav žēlojies vai čīkstējis, nav teicis, ka kaut kas viņu neapmierinātu. Viņš bija pieradis pie visa, pat pie skrodera, kur
Daukam nepietika tikai ar vecu drēbju ārdīšanu,– katru dienu tam vajadzēja kasīt kartupeļus, skaldīt malku un nest no akas ūdeni.
Izplēšot no grāmatas Dauka izauga, par desmit gadiem sekundē. Aptuveni. Es plēsu lēnām un klusām, bibliotekāre blakus telpā rakstīja papīrus, bija bail, ka viņa pamanīs. Tomēr tas nenotika. Dauka paslēpās aiz skapja.
Un tad caur blakustelpas durvīm izšmauca ārā. Valdas kundze, tā mēs saucām bibliotekāri, ienāca. Viņa teicās dzirdējusi soļu švīkoņu.
– Neko nedzirdēju, – es pacēlu galvu no grāmatas.
– Izklausījās it kā kāds šļūkātu, – viņa iegāja blakus telpā un paraustīja durvju kliņķi. Tad paskatījās pa logu. Bet nekā.
Viņa paraustīja plecus:
– Anduli, mājiņās nedomā iet? Viņa teica un devās atpakaļ pie sava galda.
– Jā, – viņai atbildēju un krāmēju grāmatas mugursomā.
Kā parasti, bibliotēkā biju palicis pēdējais. Taču šoreiz Valdas kundzei mani nebija jāmudina. Mani ārā gaidīja Dauka un man vairs nebija laika gaidīt, kamēr Valdas kundze aizpildīs veidlapas. Noliku paņemtās grāmatas uz galda.
– Uz redzēšanos!
– Visu labu, Anduli!
– Visu labu, Anduli!
Satrūkstos. Kas to teica?Paverot plakstus, acīs iedzeļ saules stars. Tātad rīts? Brīnos, ka esmu gulējusi.
Vakar vakarā taču jutos ellīgi čābiski, gandrīz vai pati savas iekšas jau biju izvēmusi zivīm par barību. Un pēc tam ar visu nelabumu aizmigu? Atceros tikai sarkano krāsu plankumu mirgošanu, laivas nemitīgo šūpošanos, tikpat neapturamu kā palaists karuselis.Paveru acis platāk un redzu Dullo, sakņupušu uz soliņa. Airi skalojas gar laivas malām un bremzē gaitu, nevis velk uz priekšu.Viegls vējiņš uzdzen ūdens līmenim trīsas. Arī man. Kas ar mums notiktu, ja naktī būtu sacēlušies viļņi? Dullais izskatās bezatbildīgi aizmidzis. Iespējams, nedrīkstu gribēt, lai viņš airētu cauru nakti, bet ja reiz mani aicināja dēkā, tad bija jāaprēķina savi spēki un vispār…
Kas gan varēja saukt, ja Dullais guļ? Viņš mani uzrunātu par Andu, jo nemaz nezina, ka mājās mīļvārdiņā esmu Andulis. Te nav neviena cita, vienīgi mēs divi un visapkārt zilais, ņirbošais klajums.
Un tad pēkšņi atceros… atceros sapni. Bibliotēkā! Tā nebiju es, tur bija Dullais! Viņš izvilka Dauku no grāmatas un ļāva aizbēgt, nē, viņi aizlaidās abi kopā, atstājot mani izskaidroties ar Valdas kundzi, ja nemaldos.
Dullais izstaipās, satver airus. Es izliekos vēl aizmigusi, kamēr viņš iejūtas īsta vīrieša lomā, kurš zina kā, ko un kāpēc un uz kuru var paļauties.Guļammaisā nav visai silti, bet ārā negribas, būs vēsāk.
Beidzot sakustos, dodot ziņu, ka esmu pamodusies.
– Vai tev vēl nelabi?
– Nejautā! – es atbildu. – Citādi atkal… Tikai auksti.
– Nāc, paairē! – viņš smejas, labi zinādams, ka neprotu. – Drīz kūpēšu kā putras katliņš.
– Man sāk gribēties ēst.
– Super! – Viņš nopriecājas, vismaz tā izskatās.
Ievelk airus, lien ar roku lielajā, sarkanajā mugursomā, krauj uz otra soliņa maizi, šķiņķi, sieru un kā kroni visam – čipšu kārbu. Sagramsta sola apakšā ūdens pudeli, paskalina. Daudz tur vairs nav palicis.
– Kāds auglītis neatradīsies? – es dīcu. – Viss sāļš, un ja mums maz ūdens…
– Citrons ir, – Dullais saka.
Iespējams, es pati izskatos skāba kā citrons. Nu paņēmis līdzi produktus, kuri kliegtin kliedz pēc ūdens! Iedomājos bumbieri – lielu, dzeltenzaļu. Iecirstu zobus biezajā mizā, izstieptu lūpas, lai sula nenotek gar zodu, maigais mīkstums piepildītu muti… Vīrietis! Pat ceļasomu neprot piepildīt!
Dusmas sanāk, tomēr cenšos neizrādīt un, ieklausoties savā balsī, liekas, man izdodas pajautāt it kā starp citu:
– Eu, vai Valdas kundze sen strādā bibliotēkā?
Dullais paskatās manī aizdomīgi. – Kāpēc par viņu jautā?
– Tāpat vien.
– Tu ej uz mūsu bibleni?
– Gadījās... Bet man cita ir tuvāk. Gāju tur datora dēļ, kamēr pašai nebija. Un tu?
– Kādreiz grāmatas paņemu, – viņš saka.
Piemēram, par DulloDauku, man ir uz mēles, bet savaldos. Vēl nē…Damn it, es taču viņu pazīstu tikai pāris nedēļas! Un ja nu… ja nu…?
– Iedod padzerties! – es saku.
Viņš pasniedz pudeli, bet piemetina: – Ūdens jāstaupa.
– Un kad izbeigsies? – es kacinu.
Viņš sāk stāstīt par dzīvo ūdeni.Biju iedomājusies, ka tas tāds poētisks izdomājums, bet izrādās – pavisam reāls… Dullais burbuļo, ka cilvēka organisms pārstrādājot iedzerto ūdeni dzīvajā, kura struktūra esot tāda pati kā ledus kristāliskā struktūra. No urīna iegūtais ūdens esot līdzīgs un kā tāds visnotāļ biostimulējošs. Pē! Pretīgi!
– Tu gribi teikt, ka mēs dzersim…fui?!
– Bezizejas situācijā, – viņš saka. Nu Dullais! Absolūti dulls! – Bet ceru, tiktāl nenonāksim, – viņš piemetina.
– Tad kur nonāksim? Gotlandē? Kad?
– Drīz.
– To tu sacīji jau vakar. Varbūt mūsu krasts ir tuvāk? Labāk airēt atpakaļ?
Dullais neatbild, tikai skatās tālumā. Vēl brīdi šaubos, vēl mirkli viņu vēroju, cenšos sev iestāstīt, ka patiešam drīz ieraudzīsim tumšu līniju, cietzemi, drošu pamatu zem kājām. Cilvēks ir zemes radījums. Ūdens šūpojoties uzdzen nelabumu tīšuprāt, lai atbaidītu, atgrūstu no sevis šo uzbāzīgo būtni, kas visur grib iespiesties un no visa dabūt sev labumu vai baudu.
– Vai tu zini, kas ir tur, aiz horizonta? – Dullaia vaicā.
– Jā, – es atbildu. – Zviedrija.
– Nē, Zviedrija ir aiz jūras. Bet aiz horizonta?
– Tu gribi uzzināt…? – es jautāju sausām lūpām. Nav vairs šaubu. Dauka mūs ved … vada… vilina… Man bail, es… Vienalga, kas aiz horizonta! Dievs, dod kādu kuģi, laivu, putnu – glābiņu! Skatos visapkārt, bet jūra ir tukša. Viegli dreboša.
– Jā, – Dullais apstiprina. – To sen esmu vēlējies. Domāju, tu priecāsies, ja paņemšu tevi līdzi. Diviem tomēr jautrāk. – Viņš man uzsmaida.
– Nē! Nē! – es kliedzu.
Dullais izliekas nedzirdam, viņš tikai spēcīgāk iegulst airos. Sasprindzinu redzi. Jūra saplūst ar debesīm miglā, nekas nav saskatāms. Māns! Jūras atriebība!
– Un ja nu tur… nekā nav? – es gandrīz nespēju izdvest. – Tu nebūsi vīlies?
– Ir! Tur ir viss! Tikai žēl, ka nespēsim nevienam to izstāstīt. Tāda ir maksa…
– Es negribu zināt! – atkal kliedzu. Pret Dullo, pret Dauku, pret vēju, jūru un savu bezspēcību.
– Tev nav izvēles, – viņš mierīgi paskaidro.
|
|
© Saturs: autori, AB Kelvins, Haralds Matulis
|
|
|