|
|
Balāde par latviešu zemnieku
Arvis Kolmanis; Amanda Aizpuriete; Haralds Matulis
Piens lija slaucenē žļurkstēdams. Marīte neskatījās uz Antānu, kurš žāvājās, atspiedies pret stenderi, Marīte skatījās uz govs pupiem. Dīkdieņi viņai nepatika.
— Būtu nu gājis ko padarīt, — Marīte sacīja, manīdama, ka Antāns negrasās iet prom.
Antāns paraustīja plecus. Jāiet vien bija. Ja šodien nopļautu visu strēmeli līdz pat mežmalai, varētu palūgt saimniecei avansu. Saimniecei patika, ja darbs gāja uz priekšu. Naudu Antānam vajadzēja, lai nopirktu Zanei dzimšanas dienas dāvanu. Zane priecātos.
— Tev jau pilna slaucene, — Antāns aizrādīja.
— Vācies prom! - Marīte uzbrēca. — Tu man traucē!
Kūtī ienāca saimniece. Iespieda rokas sānos, noprasīja:
— Kas te notiek?
— Antāns traucē, — Marīte sūdzējās. — Saimniec, es nevaru strādāt, ja viņš tā lūr uz mani.
— Antān, tev darba trūkst? — saimniece vaicāja.
— Kad man darba trūcis, — puisis atteica. — Es domāju, varbūt Marītei varu ko palīdzēt.
— Nevajag domāt, vajag strādāt. Tu, Antān, ej pļaut, — saimniece izrīkoja. —Bet tu, Marīt, turpini slaukt. Nav ko gurķoties. Šodien daudz darba.
— Protams, — sacīja Antāns. — Saimniec, bet ja es līdz pat mežmalai nopļauju...
— Tad palīdzēsi Krišam pie malkas, — saimniece sacīja. — Bet tu jau nenopļausi.
— Nopļaušu, — Antāns nosolījās. — Kas tur ko nenopļaut.
Viņš izgāja no kūts. Aizgāja aiz siena šķūņa, nostājās uz pirkstgaliem, pastiepa rokas pret debesīm, ar pilnu krūti ieelpoja spirgto rīta gaisu. Tikko bija uzlēkusi saule.
Jēkabiņš paskrēja garām, vicināja stibu, dzina kazas ganībās, kājas basas.
— Hei, Jēkabiņ! — Antāns uzsauca. — Tev nesalst kājas?
Puišelis apstājās, nosmulētais ģīmis atplauka smaidā.
— Nē-ē! — viņš novilka. — Mamma teica, basām kājām skriet ir veselīgi. Tad es vairs neklepošot.
— Gribi, uztaisīšu stabuli? — Antāns piedāvājās.
— Gribu, — sacīja Jēkabiņš un ieklepojās. — Bet man nav laika, jāstrādā. Jāgana kazas.
— Man jau arī nav laika, — sacīja Antāns. — Jāiet pļaut. Nu tad vēlāk, ko?
— Jā! — atkliedza Jēkabiņš, vēlreiz ieklepojās un prom bija ar visām kazām.
— La-abi gan!— Antāns izdvesa, skatīdamies zilajās debesīs un vēlreiz izstaipīdamies.Viņš aizgāja uz mājas kalpu galu un pa atvērto logu ielūkojās istabā. Ilze locīja palagus, Zane sēdēja pie galda un šuva.
— Lai darbs sokas, — sacīja Antāns. — Sveika, Ilze. Sveika, Zanīt.
— Sveiks, Antān, — Ilze atņēma sveicienu. — Tu ko gribēji?
— Jēkabiņš skraida basām kājām pa aukstu rasu un klepo, — sacīja Antāns. — Bet vispār es gribēju parunāt ar Zani. Ilze, izej, lūdzu, ārā.
Zane nosarka. Ilze pavīpsnāja, ielika glīti salocīto palagu lādē, ķērās pie nākamā.
— Man, Antān, ir jāloka palagi, — viņa teica. — Runājies vien mierīgi, ko tādu vari pateikt, ko es nebūtu dzirdējusi. Bet Jēkabiņš rūdās, tad neslimos.
— Bet viņš stipri klepo, — sacīja Antāns. — Man liekas, vajadzētu dakteri.
— Tu, Antān, liec mierā manu bērnu. Iegādājies savējo, varēsi ārstēt kā pašam tīk, — Ilze jau striktāk atteica. — Ļauj mums strādāt.
— Es jau ļauju, — Antāns atbildēja. — Man tikai Zani uz brītiņu, lai pārmītu pāris vārdus, pirms ķerties pie darba.
— Viņš vēl nav pie darba ķēries! — Ilze izsaucās. — Tu, Antān, ar kaulaino spēlējies. Saimniece ilgi vis necietīs, un tu zini, kas tad būs. Kas tā par modi vazāties apkārt, kad citi strādā!
Antāns nopūtās. Ilzi apvārdot nevarēja, ja Ilze sāka muldēt, muldēja par deviņiem mēmiem, un mēle viņai bija asa. Toties Zane klusa un kautrīga, no viņas iznāktu laba sieva, domāja Antāns. Tagad arī, lūk, piesārtusī Zane pat acis nebija pacēlusi, tikai šuva un šuva.
— Labi, Zanīt, netraucēšu, — Antāns sacīja. — Strādā vien. Pienākšu vēlāk, tad parunāsimies.
Zane, no šuvekļa neatraujoties, tikko manāmi pamāja ar galvu, un Antāns gāja prom sapīcis un uz Ilzi nikns.
— Kaut viņa nosprāgtu… — viņš nošķendējās un tūlīt pat nobijās, pārmeta krustu — nebija labi tādus vārdus pat prātā turēt, kur nu vēl skaļi izsacīt, pasarg Dievs, ja kāds izdzirdētu!Taču tuvumā nebija neviena, kas būtu varējis sadzirdēt, un Antāns aizslāja līdz laukam, apstājās vietā, kur vakar bija atstājis izkapti.Iepleta acis un nosvīda aukstiem sviedriem. No izkapts ne vēsts!
Pa aplupušajiem griestiem gausi rāpoja rozā krokodils, ar ķetnām lipinādamies pie apmetuma kā trekna muša, galvu atgāzis lejup. Ješka saviebās. Apriebies… Agrais tramvajs čīkstēdams vilkās pa sliedēm, un Ješkam likās, ka tas ievelk rievas viņa smadzenēs. Krokodils rāmi čāpoja, un Ješka pūlējās atcerēties, ko vakar ieņēmis. Nu tā, abi ar Gunču viņi tupēja tajā ūķī iepretī tejāterītim, kur Gunčas čiksa tēlo aktrisi. Pag, kā šo sauc? Laila? Linda? Laine? kaut kas tāds lallinošs. Beigās šī atvilkās, momentāni izrāva sausu Gunčas stakanu un sāka skandalēt par to, ka šis nav atnācis uz šās premjēru, nav blenzis, kā šī atveido… stop, tālāko lallinātājas bļaustīšanos Ješka savās atmiņās mierīgi varēja izlaist, tā toč’ neattiecās uz lietu. Tad šī pievērās un turpat pie galdiņa aizgāja atkļučkā. Gunča vienā dieva mierā izpurināja šās somu un – nu ja, izbira ripuļi. Gunča teica: davai, paprovējam! Ko rausties, ciankāliju tak šī līdz nestaipīs. Paņēma vēl pa stakanam, ko uzdzert koļesiem virsū, tad Gunča pagrāba savu aktrisi aiz čupra un aizstiepa. Ješka arī špegoja mājās – gar čimbuļa sliedēm, viens div’, viens div’. Nekādu kompāniju līdz nesavāca. A žaļ, tagad toč’ derētu kāds, ar ko pabalakēt. Visforšāk, protams, būtu sačamdīt blakus kādu dāmīti, kauč to pašu lallinātāju. Atcerējies Lailas (vai tomēr Laines?) efektīgos buferus un bučmūlīti, Ješka iespēja satraukties vismaz tik daudz, lai novērstu skatienu no krokodila un pasniegtos pēc cigām. Klepus sākās pēc otrā dūma. Tas purināja Ješkas kārnās miesas un sēja zarnas mezglā. Krokodils atieza žokļus nicinošā smīnā un ierāpās sienas šķirbā. Tad sāka šķindēt mobilais. Ar pūlēm izkārpījis ļaunprātīgi šķindošo daiktu no kaudzē samesto drēbju apakšas, Ješka atsaucās.
– Nu?
– Vai, Jēkabiņ, ko tu vienmēr tik niknā balsī? Tādā jaukā rītā…
– Kā tu vari zināt, kāds mums Maskačkā rīts? Ko tev vajag? Saki ātri, man uz darbu jāskrien.
– Redzi, Jēkabiņ, mums te abiem ar veselību tā pašvaki. Man mugura pagalam, bet tas jau nekas, tik tāda vecuma kaite. Jā, un Antānam iekšās kaut kādi akmeņi ieauguši. Dakteris saka – vajagot operēt.
– Kuram tad tagad ar veselību labi, – teica Ješka, cenzdamies savaldīt rīkles galā nākamo klepus lēkmi.
– Mēs tā domājam – vajadzētu tam Antānam vispirms aizbraukt un Rīgas dakteriem atrādīties. Varbūt šie tomēr par mūsējo gudrāki, zinās ko labāku iesacīt. Mūsējais uzreiz tik: griezt, griezt…
– Un dikti tev vajadzēja to Antānu savākt, ko? Jēgas nekādas, slims vecis.
– Kaunies tā runāt, dēls. Kaut ne kopā, tomēr blakus tik ilgus gadus aizvadījām. Vai tu domā, ka vecuma galā viegli palikt vienam?
– Tās nu nav manas problēmas. Labi, koročāk – ko jums vajag no manis?
– Bez tevis mums Rīgā neviena radiņa nav. Vai nevarētu…
Tālāk Ješka neklausījās.
Viņš redzēja: durvju ailē parādās divi sagumuši stāvi, mutere stenēdama noliecas, lai paceltu istabas vidū nomesto spilvenu, blāvās acis Antāna platajā sejā samiedzas, viņš paceļ spieķi un zveļ pa galda virsu, vārgās galda kājeles saļogās, aizvakardienas tēja izlīst no krūzes un pārpludina šķīvi ar aizaizvakardienas omleti – to izcepa meiča, kas atnāca līdz no baļļuka pie Egas un visu vakaru vāvuļoja, ka dzīvot vajag skaisti. Vāvuļoja, piededzināja omleti, ielika bleķa vannītē peldināties nokaltušo kaktusu – ak jā, tas laikam joprojām peldas, nabags, būs galīgi saaukstējies. Ješka aizrijās ar pārogļojušos omletes kumosu, viņam uznāca lielais klepus, meiča stāvēja blakus, glaudīja galviņu, bet beigās – tu-tū! Vēl piečuku bija pamanījusies Ješkam no kabatas izķeksēt.
– Nu ko tu klusē, Jēkabiņ? Tu taču neatteiksi? Mēs jau ilgi ne, uz pāris dienām. Un gribētos jau tevi ar’ vienreiz satikt, kas zina, cik ilgi man vairs atlicis.
– Paklau, šito tu izbeidz. Es varbūt jau šodien zem tramvaja paskriešu, bet tu vēl desmit gadus nolauzīsi.
Abus vecākus izgrūdis pa durvīm un par radiniekiem neatzīdams, lai ātrāk tiktu vaļā, viņš paņem savu mobilo daiktu un griež ciparus uz riņķi. Viņš vairs nedzird veco soļus pa kāpnēm lēni lejā noslīdam, tikai mirklīga šermuļu šalts pār Ješkas muguru un viņš jau savā ausī dzird vakardienas aktrises Laines balsi.
- Jā, klausos, saki ātri – varam šodien tikties?
- Jā, cikos tev beidzas mēģinājums?
- Pussešos.
- Turpat kur agrāk?
- Turpat.
Pēkšņa atvieglojuma pārņemts, Ješka nomet saburzīto žaketi un novelk netīrās bikses, lai sevi tērptu jaunā vakara apģērbā. Viņš uzvelk sarkanas treniņbikses ar divām melnām svītrām katrā sānā. No drēbju kaudzes izrakā jaku ar vienu svītru, otra nez kur pazaudējusies.
Viņš nostājas spoguļa priekšā un domā – lieliski! Vai es neesmu lielisks! Sarkans.
Pulkstens ir teju piecpadsmit pāri sešiem.Jā, viņa jau tūlīt būs uzvilkusi sarkanu līniju mutes vietā. Būs salocījusi savus melnos matus jakā ar kapuci. Varbūt, ja paveiksies, arī viņas treniņtērps būs sarkans. Varbūt ar divām melnām svītrām.
Jau pusgadu viņi divatā tiekas vakaros vecās noliktavās, bieži vien Daugavmalā, bet tur nav visai labi.Viņi nostājas ar sejām viens pret otru. Reizēm sāk arī ar mugurām. Viņš vienmēr sāk pirmais. Beigt reizēm pirmajai ļauj arī viņai.
Tā ir pagājis laiks neskaitāmi daudz stundu un sekunžu sviedros un gandrīz vai asinīs, kad tika izvēlēti vārdi un balsis paceltas nebijušos augstumos. Tā viņi ir bijuši katru vakaru par tiem, par kuriem sapņo visi viņu draugi. Bet tas jau nav nekas traks. Tā gadās, jo kam gan negadās.
Laine sēž pret spoguli. Uz galda stūra divas baltas svītras. Baltas un vieglas. Vajag vienu, bet šodien varbūt pamēģināt vairāk.Viņa paceļ trauslus pirkstus un iemērc tos lūpās. Vajag sarkanas, tā Ješka teica. Spogulis it kā sakustas uz priekšu un atpakaļ. Viņa arī saliecas. Uz priekšu. Savas lūpas tuvina galda virsmai. Izbāž mēli. Aizspiež vienu nāsi un...un...un...Viņa atliecas, ierauga seju spogulī. Spogulis smaida, bet mute patiesībā ir bēdīga. Pat ne bēdīga. Viņai nemaz nav mutes. Viņa sevi vairs nepazīst. Trīs stāvus zemāk jau nepacietīgs gaida Ješka. Viņa saviļā savu ķermeni ierastajā kostīmā un nejūtot pietuvojas izejai. Tur jau ir viņš.
Es esmu kruts – domā Ješka tajā vakarā. Nekas nevar viņa apziņai likt domāt citādāk.
Viņi abi saprot stāvokļa nopietnību. Abi reizē sper soli pret trotuāra malu un sagrīļojas, jo tuvojas automašīnas vienādās rindās ar gājējiem. Viņi tomēr uz gājēju pārejas, pretim Makdonaldam pie Laimas pulksteņa. Viņiem priekšroka. Viņi ir pacilāti.
Viņi dosies uz Daugavmalas pusi. Uz priekšu gar krastu. Uz Andrejsalu. Tur ir telpas un, iespējams, pūlis jau gaida. Viņi neredz un nejūt viens otru. Viņi tagad ir kā brālis un māsa.
Ješka ievelk krūtīs dziļu elpu.Viņš ir nosvīdis, krūtīs sitas neprāts.Viņi abi ir prožektoru gaismu caurēsti un caurausti. Viņi sper soli uz skatuves malu. Nav daudz, bet iesākumam būs labi. Viņš šodien sāks un beigs pirmais. Viņš neredz pūli sev priekšā.Viņš sajūt mikrofonu. Viņš pastiepj roku, satver... sajūt... ver muti.. izlaiž skaņu...Viņš sper kāju pāri daudzdzīvokļu mājas slieksnim. Pēkšņi paslīd, it kā izmežģa potīti. It kā apstulbst. Viņa acis atrodas vienā līmenī ar trotuāru. Par visu ir jāmaksā, dēls. Jāmaksā – nosaka krokodils un aizrāpo žaketes kabatā. Viņa acis aizveras un viņš ir šīvakara zvaigzne.
|
|
© Saturs: autori, AB Kelvins, Haralds Matulis
|
|
|