|
|
Divas kartes
Ieva Melgalve; Andra Manfelde; Nils Sakss
Lai atkal kļūtu par cilvēku, pietiktu vien nomazgāties un pārstāt ēst zemi. Ieslidināt ķepas zābaciņos ar leoparda rakstu, aplikt ap kaklu važiņu ar gaiši mirdzošu lodīti galā, paņemt no galda atstarotāju, kas jau nedēļām ilgi vakaros biedē viņu ar zaļu, glūnīgu aci (turpmāk vairs neiet ārā laikā, kad nepieciešams atstarotājs), pieklājīgi piekrist, ka ir jau gaišs, ka ir pagājis ļoti ilgs laiks un –
Viņa varētu atkal kļūt par cilvēku, viņas vārds ir Anita, viņa var nomazgāties, pārstāt ēst zemi, viņa var – un māk – ieziest ķermeni ar kādu no tām smaržvielām, kurām viņa patlaban neatceras ne nosaukumu, ne pielietojumu. Tas viss atgriezīsies tā, kā atmiņā reizēm atgriežas aizmirsts kods – pietiek vien dāvināt sev nedēļu vai divas, neizmantot to otru karti, kuras kodu viņa iegaumēja pirms tam, un ar laiku, pa ciparam vien, atgriezīsies pirmais, sākumā tie būs pieci varianti, tad divi, tad pēkšņi atkal trīs, līdz kādā dienā viņa pavisam droši varēs doties uz veikalu un norēķināties ar karti. (Bet vai viņa atcerēsies otrās kartes kodu? Vai tas vairs būs nepieciešams; nevienam cilvēkam – un nevienai vietai – nav nepieciešams vairāk par vienu karti. Divas kartes – tas jau ir apmāns, muļķība; tev vajag tikai zināt ielu nosaukumus un transporta maršrutus, pēc apveidiem atpazīt skolu, lielveikalu, slimnīcu un stadionu – ko gan tu iezīmētu tajā otrā kartē, kuras kodu tu aizmirsi brīdī, kad atcerējies pirmo?)
Viņas vārds ir Anita, tas ir labs, ledusauksts vārds, gaiši zils, vēss, riebīgs, atsvešināts vārds, šo vārdu viņa varētu izmantot bez sirdsapziņas pārmetumiem, uzvilkt sev kā dabīgās ādas jaku; viņa nojauš, kam šis vārds kādreiz būtu piederējis, bet necieš no kaut mazākās līdzjūtības pret to radījumu, kas nomiris vien tādēļ, lai viņam varētu novilkt ādu; viņas pēc to radījumu būtu varējuši kaut nodīrāt dzīvu un palaist, lai skrien – āda nav sirds, cilvēks bez vārda var dzīvot pat ļoti ilgi, un viņai ir tumša nojauta, ka reiz viņa tā arī ir dzīvojusi (vai arī dzīvos).Viņa varētu nomazgāties un atrast vēl vienu vīrieti, jo sievietei leopardādas zābaciņos, sievietei ar mirdzošu važiņu ap kaklu piestāv vīrietis, un tos nudien ir vieglāk pievākt nekā atšūt. Un arī šim vīrietim viņa dotu vārdu Edijs.
Edijs. Viņas lācītis. Pūku ķepiņām, uztetovētu sirdi. Jā, arī tam otram vīrietim, arī tam otram Edijam viņa uztetovētu sirdi. Jo vīrietis bez sirds sievietei leoparda zābaciņos, sudraba važiņu kaklā, tāds nemaz nav vajadzīgs. Es viņu pieradināšu, viņš laks man no rokas, viņš kauks klausulē katru vakaru, kad pie manis būs Edijs pirmais, kad pie manis nebūs neviens. Žēlīgais Edijs, miljardais zirneklītis Edijs, kurš apjauš sevi kā vienīgo zem saules. „Eeii...heiii... ediji!!!” Izliekties ārā pa logu un ārprātā kliegt, jo tikai ārprātā vēl tici, ka kliegšana kaut ko mainīs. ” Žmiedz zils ērkšķu vainadziņš apkārt tai sasodītai sirdij, bet asinis netek, asinis jau sen aiztecējušas. Savilkušās rētā, krevelē, kuru plēs un plēs katru reizi kad piedzeries un esi pa īstam. Pa īstam pirms kļūsti cilvēks kaut kādās ādās un važiņās.
„Mīļotā, es tevi gaidīšu pie pulksteņa.”
Kā tad, pie pulksteņa, protams. Pulksteņa ar telefona būdiņām, kurās vienā no retajām vietām vēl iespējams sazvanīties par naudu, zvanīt par santīmiem, ja nav tās sasodītās tele kartes. Nez kurās jau pēc skaita kartes, ar bankas kodiem, ar parolēm. Pamīšus maciņā samukušas ar tizlajām vizītkartēm, un ej nu saproti, ej nu atceries to vizīt karšu īpašnieku sejas. Un vienmēr sejai kā cenu zīmei klāt vārds – parole. Parole – vārds. Izvēlies vienu. Tikai vienu vārdu uz visiem. Viņiem visiem. Teiksim E D I J S. Pieci burti un mirkšķinoša, atstarojoša atbilde ik reiz, kad ej tumsā – „zems drošības slieksnis”. Ļoti zems. Tā arī vaig’. Ja no tavas dzīves pazūd cilvēks bez vārda, viņš pazūd bez pēdām.Īss klusuma brīdis un atmiņas sajaucas vienā jūklī – saldas smaržas, rūgtas, asins garša un sviedru. Viss pieder man, ko atceros, pieder man. Teiksim Edijs. AnitasEdijs.
Iepīkstas gaisma. „Es jau traucos pie tevis! : ) ”
Es jau metu to telefonu ellē ratā kanāla ūdenī. Balts burbulis noiet dibenā, baltais operas spoka atspīdums savelkas, izlīdzinās kā āda. Laiks dziedē visas brūces, laiks – žēlīgais depilators pataisa zvēru par cilvēku. Zeme čirkst mutē katrreiz, kad tu mani skūpsti, mans susuriņš, mans bubulītis.Sasmaržojies, bēšīgās kurpēs, kas klapst mazliet dobjāk par maniem leoparda zābaciņiem. Re kur stāv sasvīdis, satrīcis pie „Laimas” pulksteņa un roka ar sārto orhideju čaukstīgajā sudraba papīrā mazliet dreb, kad klip klap klipu klapu, a...a...a...a... anita... Ak, tā vēl nav mana Anita!
Man patīk te stāvēt, pašai kļūt vērojošai ēnai. Būt kokam ar lapotni. Re kur tā ubadze kailiem raganas pleciem dauza savu sitamo instrumentu un arīdzan nesteidzas.Viņa izdēd. Izžūst kā putns. Tāds neder pat buljonam kara laikā. Ir miera laiks.Aizmigšanas laiks. Gaisma ir bieza un klusums starp cilvēku miesām.Mēs esam skaisti un priecīgi. Ēkas dveš mūžīgu granīta mieru. Plātnēs iegravēts – „šeit mēs bijām.” Un tu, cilvēciņ, arī esi vien svītriņa starp gadu skaitļiem. Tu būsi tiltiņš, vien mīnus zīme, un nekādas paroles. Vien starpība starp trekno beigu skaitli un zināmo sākuma. Izrēķināma starpība. Apģērbtas, izģērbjamas un noģērējamas strīpiņas soļo pēdiņas skripstinādamas un izliekas, ka neko nenojauš. Jo ir taču jauki!Dienas vidus un balti cukurvates mākoņi ieķeras izslietajās zelta zvaigznēs. Mīļie, nečurājiet kā suņi pie pieminekļa. Mīļie, iegādājaties zelta važiņas un īpašniekus! Ir diena, saule, plaucējoša gaisma, un mēs visi priecīgi. Vien ubadzes plēkšķināšana žēli vaid, ar katru minūti tuvāk zemei. Tuvāk tārpiem. Tuvāk brīvībai? Stāstiet, stāstiet. Santīmi krīt skopi kā šovasar lietus lāses. Žēlastība ir skopa, tu baisā vārna ar raganas pleciem. Mans Edijs no tevis kaunas.
Labdien, šeit vēlreiz Anita. Jā, tā ar to ādas jaku. Un jaunajiem zābakiem.
Man tagad ir labāk.
Nezinu, kas man bija uznācis. Kad neiedzeru zāles, manas domas kļūst neskaidras. Tieši tā, kā man ārsts pateica: „Ja nedzersi zāles, Anita, tad tev visādi sliktumi nāks galvā iekšā.” Mans ārsts ir ļoti gudrs. Ja es vienmēr viņu klausītu, tad noteikti būtu vesela.
Pati nesaprotu, ko ar to visu domāju. Kad runāju par Ediju un bankas kartes kodiem, un tārpiem un to, ka es gribu būt koka lapotne un no bomžiem vārīt buljonu.
Man nemaz nav bankas kartes. Pareizāk sakot, man tāda ir, bet tā glabājas pie mūsu sociālās darbinieces. Tāpat kā visiem pārējiem. Un man nav jāuztraucas ne par kādiem kodiem. Tomēr reizēm man patīk iztēloties, kādi varētu būt mani kodi. Trīs trīs četri. Vai seši viens seši. Es tā reizēm daudzas stundas varu gulēt gultā un domāt par saviem kodiem. It īpaši, ja aizmirstu iedzert zāles.
Uz kartes reizi mēnesī uzskaitās mans pabalsts. Tad sociālā darbiniece mums izdod nedaudz rokasnaudas. Un mēs ar Ivetu ejam uz veikalu un nopērkam cepumus, konfektes, Zelta zivtiņu un dažādus sīkumus.
Bet vīrieši veikalā pērk tikai cigaretes. Un tad iet pa taisno uz to stūra māju, kur vietējie tirgo kandžu. Lai arī dakteris stingri aizliedzis viņiem tā darīt. Cik reizes viņiem pateica, ka nedos vispār nekādu rokasnaudu, ja viņi atkal dzers. Bet viņiem jau vienalga. Man dažreiz liekas, ka viņi vispār dakteri neklausa. Un zāles arī nedzer. Bet vīrieši jau ir tādi.
Tomēr vissliktākais ir Eģiks. Viņš pie mums atbrauca no kādas citas vietas. Tur toreiz aizdegās māja un daudzi vispār sadega. Viņus pēc tam rādīja pa televizoru. Mēs savā mājā aizdedzinājām sveces, izgriezām papīra cilvēciņus ar spārniem un dziedājām Dievs, svētī Latviju. Bija ļoti skaisti. Bet Eģiks nesadega Viņš izgāja ārā pa durvīm un palika dzīvs. Lai arī tāds drusku jocīgs. Un tad viņu atveda pie mums.
Eģiks dzer vairāk nekā citi. Pie viņa reizi mēnesī brauc māsa un laikam atved viņam naudu. Iveta domā, ka viņa māsa ir prostitūta, kas izpārdevusi Latviju ebrejiem un krieviem. Bet Iveta to pašu saka arī par mūsu sociālo darbinieci un māsiņu, ta kā es viņai vairāk neticu. Man jau liekas, ka Eģika māsa strādā pa biznesa līniju. Jo no kurienes tad viņai tik daudz naudas vienmēr, ko dot Eģikam?
Kad Eģiks ir dzēris, viņš ir ļoti dusmīgs. Un arī ļoti stiprs. Mūsu māsiņa ieslēdzas savā kabinetā un nenāk ārā, ja uzzina, ka Eģiks ir dzēris. Arī dakteris nenāk uz vakara pārbaudi. Bet mums jau labāk. Jo dakteris vienmēr sadzen visus pa savām istabiņām, un vīriešiem jāiet prom. Bet tā vīrieši var palikt mūsu istabiņā, un mēs spēlējam visādas spēles.
Bet Eģiks tikmēr skrien pa koridoru un dauza durvis. „Garīt, garīt,” viņš bļauj. Iveta domā, ka tas nozīmē, lai visi krievi brauc atpakaļ uz savu Krieviju. Tomēr viņai Eģiks kaut kā nepatīk. Es arī saku, ka man viņš nepatīk, lai mēs nesastrīdētos. Jo Iveta ir mana labākā draudzene. Ja mēs sastrīdēsimies, tad man būs jāguļ vienā gultā ar kādu citu draudzeni. Un ja nu tā būs Ingrīda ar sarkanajiem pleķiem, uz kuriem māsiņa ber tādu baltu pulveri? Nē, tad jau labāk ar Ivetu. Lai arī viņa ir drusku jocīga. Kad mēs naktī ņemamies viena ar otru, viņa kož man krūtīs līdz asinīm. Un citreiz saberzē manu apakšu tik ļoti, ka pēc tam viss jēls. Tad man jāiet pie māsiņas, un viņa man uzber to pašu balto pulveri, ko Ingrīdai.
Un tāpēc Iveta nezina, ka vienu nakti es izgāju uz tualeti pačurāt, un man pretī tieši nāca Eģiks. Garīt! viņš nobļāvās un ieveda mani durvīs, kas ir zem tā pulksteņa pie atpūtas telpas. Tur iekšā stāv slotas, spaiņi un visādi piederumi. Un man ļoti patika ar Eģiku, jo viņš ir stiprāks nekā citi vīrieši. Pie tam viņš nekož man krūtis un neberzē dibenu līdz jēlumam kā Iveta.
Tāpēc es tagad katru nakti klusām lienu ārā no gultas, stāvu zem pulksteņa un domāju, vai Eģiks šovakar atnāks satikties? Un ja ne šodien, tad vai viņš atnāks rīt? Un klausos, kad dzirdēšu kaut kur starp stāviem atbalsojamies durvju dauzīšanu un Eģikam raksturīgo: Garīt! Garīt!
Un vienreiz Iveta pamodās, kad es gāju prom, un prasīja, kur es eju. Man vajadzēja kaut ko sameloties, lai mēs nesastrīdētos. Un es teicu, ka eju satikt vienu vīrieti. Viņa man prasa – kuru tieši? Es domāju, ko lai saka. Nevar teikt, ka Eģiku, jo tad mēs sastrīdēsimies. Bet galīgi melot savai labākajai draudzenei arī nevar. Un tad es teicu – nu, tādu Ediju.
Es tā varēju izdomāt, jo pirms tam, kad vēl biju vesela, es biju rakstniece. Es piedalījos visādos projektos, arī internetā, un rakstīju daudz. Pārsvarā pa sieviešu līniju. Par attiecībām man ļoti patika rakstīt. Par to, ko es jūtu, arī nebija slikti.Kad es palikšu vesela, es atkal rakstīšu. To man ārsts apsolīja. Viņš teica, ka man esot visas dotības, lai kļūtu par populāru rakstnieci. Es viņam ticu, jo mans ārsts ir ļoti gudrs.
Tāpēc arī tā ātri varēju izdomāt. Nomainu vienu burtu, vēl vienu, un iznāk kaut kas līdzīgs iepriekšējam vārdam, bet tā, ka nevar atpazīt. Eģiks – Edijs. Ar vārdiem es varu spēlēties tāpat, kā ar savas bankas kartes kodiem – gulēt stundām gultā un pamainīt burtus, tad atkal nomainīt atpakaļ. Tas man ļoti patīk. Bet Ediju es izdomāju uzreiz. Vispār bez domāšanas.
Ko, tu ej ar to Ediju? Iveta pārprasīja. Jā, jā, es viņai atbildēju, lai arī nezināju par kādu Ediju viņa runā. Reizēm viņai tā uznāk – runā bez jebkādas jēgas. It īpaši, kad sadzeras tās zāles, ko mums dod uz nakti. Man ir līdzīgi. Tikai tieši otrādi – es tā sāku runāt tad, kad zāles nevis iedzeru, bet neiedzeru.
Nu tu esi galīgākā emma, viņa pēc tam man pateica un aizmiga. Bet es neapvainojos. Jo viņa pati jau nav labāka. Viņa guļ ar visiem, un pat ar Ivanovu - to kropli no četrdesmitpiektās, kuram abas kājas amputētas. Es nezinu, kā ar viņu vispār var gulēt. Bet Iveta guļ. Citas sievietes viņu pat apskauž, jo Iveta ir vienīgā, kura reizēm guļ ar vīrieti, kas ir skaidrā. Visi zina, ka Ivanovs nedzer, jo viņam jau nav kājas ar ko aiziet līdz tai stūra mājai. Man gan liekas, ka Iveta ar viņu guļ tikai tāpēc, lai varētu savākt viņa rokasnaudu. Kur tad citur viņš to tērētu? Bet man galīgi neskauž. Jo kopš tās nakts man ir Edijs.
Mans slepenais Edijs.
Vai tu nāksi, šovakar, Edij? Tur, pie pulksteņa. Zem mana laimes pulksteņa. Es tevi gaidīšu. Ādas jaka man būs mugurā. Un labie zābaki. Tu tikai atnāc. Vai vismaz uzpīkstini, Edij!Bet tikmēr, kamēr tu nāc, es būšu galotne vējā. Es būšu ēna, un no kaulainās bomžas izvārīts buljons. Un tur jau tu nāc – Garīt! atbalsojas starp stāviem. Un es izlokos kā lapotne, un izlīstu pie tavām kājām, jo tagad esmu ēna vārdā Anita. Bet tu esi mans lācītis. Es – buljons. Tu – svītriņa. Mīļie suņi, nečurājiet taču uz manis! Garīt...rīt...rīt...
|
|
© Saturs: autori, AB Kelvins, Haralds Matulis
|
|
|