|
|
Glābēji
Krista Burāne
Es sēžu laivas priekšgalā un jau kuro stundu vemju. Jūra ir mierīga, bet nelabi vienalga. Dullais saka, lai iedomājos vienu punktu kaut kur pie apvāršņa un skatos uz to. Tad nebūšot tik slikti. Es jau skatos, bet neko tur nevar redzēt. Krēslo. Patiesībā mums jau sen vajadzēja būt krastā, bet Daukas motors vienā brīdī sāka dūmot un mest pret debesīm dzirksteļu spietus. Labi vēl, ka nesāka degt riktīgi. Būtu nogājuši pa burbuli un neviens pat nezinātu, kur mūs meklēt. Tagad uz priekšu iramies, bet iet, protams, lēni.
Kad Dullais bija ticis galā ar motora dzēšanu, sēdējām muguras kopā saspieduši, uzvilkām pa dūmam un runājām, ka varbūt tomēr vajadzēja kādam pateikt, ka braucam. Vai vismaz zīmīti atstāt. Drošībai. Tagad vienīgais, kurš varētu par mūsu prombūtni sākt uztraukties, ir vecais Antons, no kura aizņēmāmies zvejas laivu sakot, ka būsim atpakaļ pēc divām dienām. Tas nozīmē, ka viņš mūs gaidīs Jūrkalnē rīt. Nesagaidīs. Man gan liekas, ka mēs tāpat netiktu atpakaļ laikā, bet runātājs bija Dullais un es tur iekšā nemaisījos. Viņš šajā pasākumā ir kapteinis, bet es sieviete uz borta.
Dullais no lielās sarkanās mugursomas izvelk citronu un pārgriež uz pusēm.
- Ņem, mazais! Pasūkā! Kaut kad taču tam nelabumam ir jāpāriet! – Viņš saka un noglāsta man roku. Es paskatos uz dzeltenā augļa pusīti viņa plaukstā un kopā ar siekalām man mutē saskrien rūgti pretīgā kuņģa sula. Viss, kas zivīm varētu garšot, jau sen atdots pelēkajam jūras ūdenim. Tagad atliek tikai spļaudīties.
- Kā tev liekas, kad tā Gotlande beidzot parādīsies? – nogurusi jautāju.
- Drīz. – viņš atbild.
Es nevaicāju, kā viņš to zina. Dullais jūru saprot un es viņam ticu. Ja drīz, tad drīz. Saritinos laivas priekšgalā, apsedzos ar guļammaisu un aiztaisu acis.
Zem plakstiņiem sāk griezties krāsaini apļi. Sasprindzinu acu ābolus. Krāsu laukumi zaudē savas robežas, saplūst viens otrā, izveido nepārtraukti skrejošu līniju kopu un rotē aizvien ātrāk. Sajūta, it kā es stāvētu Mežparka karuselī „Pārsteigums“.
Nu tajā, kur ar centrbēdzes spēku tu tiec pienaglots pie atzveltnes, nespēj pacelt ne kāju, ne roku, bet pēc apstāšanās, tev nekādi neizdodas atgūt normālu sejas krāsu. Tomēr noguruma spēks ir lielāks par nelabumu un es aizvērtos plakstiņus nemaz nemēģinu dabūt vaļā.
- Dullais? Man ir karuselis… – čukstu.
- Čuči čuči, mazais! – viņš atbild un es savelkos vēl ciešākā kamoliņā.
Guļu laivā tāpat kā bērniņš manī. Mūsu bērniņš. Tikai Dullais to vēl nezina.
Iebāžu mutē labās rokas īkšķi, pasūkāju un pasmaidu.Nelabums uz mirkli atkāpjas un es beidzot varu ieklausīties jūras dziedātajā miega dziesmā. Laivas šūpulis nes mani pretī sapņiem, bet vēl pirms viņi mani paņem pie rokas, domāju, kā rīt, pēc tam, kad viss būs beidzies, es Dullajam pateikšu, kāpēc man bija un kādu laiciņu vēl būs tik slikta dūša.
Tumsa sitas gar laivas bortu un Dullais mērc tajā airus. Stulbi par to motoru. Vajadzēja tak pārbaudīt visu, pirms doties jūrā – viņš domā. Mazais tagad galīgi nomocījies un rīts iestāsies jau pēc dažām stundām. Pēdējais brīdis, lai paspētu. Pēc tam nebūs jēgas. Stulbi. Rokas galīgi tulznās no airēšanas un, ja godīgi, tad gribas raudāt. Dullais sakož zobus un paskatās uz zvaigznēm. Tās šonakt tādas miglaini izplūdušas.
Nekas, mēs ar Mazo to tomēr izdarīsim. Pofig, ka nekas nemainīsies. Mēs vismaz būsim mēģinājuši! – viņš turpina domāt un airē, airē, airē. Laivas priekšgals klusi šķeļ nakti. Dullais sasprindzis vēro apvārsni.
- Eu! Tu tur … – pēkšņi kaut kur no mugurpuses atskan piesmakusi balss. Dullais lēnām, pavisam lēnām pagriež galvu un laivas labajā pusē ierauga neznokurienes izniruša motorkuģīša priekšgalu. Pār to pārliecies bārdains vīrietis tumšā rupji adītā džemperī un nāģenē. Viņam aiz muguras uz klāja vēl kādi divdesmit vai varbūt vairāk cilvēku.
- Tu no kuriens? – vaicā vīrietis.
- No Jūrkalnes. – atbild Dullais. – Un jūs?
- No Ventspil. – saka vīrietis.
- Bet kas jūs esat? – vaicā Dullais.
- Savēj, - atbild vīrietis un piebilst - Tev palaimējies, puik, ka jūr tik mierīg. Ar šitād laivel pie lielāk viļņ līdz zviedriem netikt.
- Zviedriem? – pārvaicā Dullais - … jūs arī?
- Nu ko tu domā, ka mēs plezīrā izbraukuš? Ne tu pirmais ne pēdējais, kas te šonakt grib tikt līdz krast pēc patvērum. Mēs nu brauks, bet tu uzmanies, puik, šite viss jūr iztapsēt ar ragainajām. Tā, ka tur ac vaļā!
Pie pēdējiem vīra vārdiem kuģītis uzņem gaitu un vienā mirklī apdzen Dauku. Dullais pavada viņu ar skatienu. Kuģis kustās pilnīgā klusumā, nesaceļot viļņus. Pēc mirkļa Dullā acis apžilbina spoža gaisma. Gaisā lido degošas kuģa detaļas, un asiņainas cilvēku ķermeņu daļas. Sprādziens izgaismo jūru, kura līdz pašam apvārsnim pilna ar zvejas laivām, kuģīšiem, jahtām. Pēc pirmā uzliesmojuma seko otrais, trešais, ceturtais…nakts vienā mirklī top gaiša kā diena un atlūzu pilnais ūdens skalojas gar Daukas bortu biezi sarkans. Pārliecies pār laivas malu Dullais vemj. Viņš attaisa un aiztaisa acis, tomēr nekas nemainās - visapkārt grimst laivas un slīkst cilvēki. Daukas priekšgalā joprojām guļ Mazais. Dullais aizrāpo līdz viņai un piesedz ar savu augumu. Vienīgais, ko viņš šobrīd saprot, ka Mazais jānosargā. Drausmīgi sāp mugura un kājas galīgi notirpušas. Atveru acis. Līdzās aizmidzis Dullais. Var jau saprast. Mēs esam ceļā kādas trīsdesmit stundas, no kurām lielāko daļu viņš airēja. Nabadziņš.Jocīgi, bet kopā ar viņu man nav bail. Pat laivā ar saplīsušu motoru. Aizsniedzos līdz mugursomai un paņemu ūdens pudeli. Padzeros. Ūdens kā no ledusskapja. Jūlija naktis Baltijas jūrā ir tikai jūlija naktis Baltijas jūrā – bez vilnas zeķēm neiztikt. Svīst gaisma un virs galvas ķērc kaijas. Tad jau līdz krastam patiešām vairs nav tālu. Parakājos pa somu un izvelku sausiņu kārbu. Nelabums šorīt kaut kur atkāpies un man ir jāēd! Tagad jau par diviem. Dullais Jūrkalnes veikaliņā nopirka tieši tos, kuri man garšo vislabāk – saldos ar magonēm. Tupu laivā savīkšķījusies oranžajā burātāju jakā un graužu dzelteno sausmaizīti. Padebeši krāsojas. Tātad tūlīt lēks saule. Jūra ir tik mierīga, laiva līgani šūpojas un es smaidu. Zinu jau, ka no malas tas droši vien galīgi muļķīgi izskatās. Pat ne muļķīgi, bet traki – divi cilvēki jūras vidū nelielā laiviņā. Dullais gan teiktu, ka nekā traka tur nav un, ka mēs esam pilnīgi normāli. Nu nezinu. Par pilnīgi normāliem cilvēkiem jau avīzēs neraksta, bet par mums jādomā, ka ziņos gan. Citādi jau nebūtu vērts šitā riskēt. Nē, nu skaidrs, ka ne jau avīžu dēļ, mēs to darām. Lai gan mākslinieks, kura vārdu pazīst, kaut kā skaitās vairāk mākslinieks nekā tāds par kuru nerunā. Bet vienalga – publicitāte nav mūsu mērķis. To mēs ar Dullo norunājām jau pašā sākumā. Mediji ir tikai instruments, un, jo vairāk viņi runās par mūsu akciju, jo labāk. Es gan vēl īsti neesmu izdomājusi, ko tiem intervētājiem atbildēt – vai mēs cīnāmies mīlestības vai naida dēļ. Varētu jau, protams, sapīt smalko bazāru par demokrātiju un pilsoņu atbildību, bet labāk, lai tādi tekstiņi paliek politiskajiem komentētājiem. Es labāk runāšu par nelabumu. Fizisku nelabumu. Un, ja palaimēsies, arī parādīšu. Doma vemt foto un video kameru priekšā liekas banāla, bet godīga, jo sartriski smalkus tekstus par eksistences neveiklību un bezjēdzību ziņu lapās neviens tāpat nedrukās.
Tupu uz soliņa kā zvirbulis un skatos kā no apvāršņa izslīd sarkana saules ripa. Vienā mirklī jūra no pelēkas peles pārvēršas zaigojošā brīnumā. Debesīs plandās tumši violeti sārtas, dzelteni oranžas, zili zaļas, zeltaini kaparīgas mākoņu skrandas un ūdens krāsojas tām līdzi.Nezinu, noguruma, hormonu vai vienkārši skaistuma dēļ sāku pinkšķēt.Dullo nemodinu, jo gribu, lai šis brīdis ir tikai manējais. Es esmu te un tagad un velns parāvis ir sākusies jauna diena! Samiedzu acis un klusi pie sevis skaitu:“
Velnivelnivelnivelnivelnivelnivelnivelnivelnivelnivelnivelni
velnirrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrr
krutakrutakrutakrutakrutakrutakrutakrutakrutakrutakrutakrutakrutakrutakruta
krutabļinbļinbļinbļinbļinbļinbļinbļinbļinbļinbļinbļinbļinbļinbļinbļinbļinbļin
velnivelnivelnivelnivelnivelnivelnivelnivelnivelnivelnivelnivelni
rrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrr
krutakrutakrutakrutakrutakrutakrutakrutakrutakrutakrutakrutakrutakrutakrutakrut.“ Man šobrīd gribas lamāties rupjiem un sulīgiem vārdiem, būt sīki nejaukai pumpai uz pasaules smukās pakaļas, jo liekas, ka tikai esot abrazīva, es varu pārdzīvot tās skaistumu, palikt dzīva. Ieelpoju dziļi sāļo gaisu, tik dziļi, ka liekas, krūtis pārplīsīs, un iegavilējos –
DZĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪVĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀ!
Dullais atver acis, pielec sēdus un pārbijies skatās apkārt.
– Kas noticis, Mazais?
– NEKAAAAAAAAAAAAAAAAAAS! ES TEVI MIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIILUUUUUUUUUUUUUUUUUUUUUU! MUMS BUUUS BEEEEEEEEEEEEEEERNIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIŅŠ! – kliedzu un raudu balsī.
Visi jūras viļņi skalojas pret manas dvēseles krastiem, visas kaijas debesīs sitas ar spārniem pret manu acu skropstām, visi mākoņi ir mani kabatlakatiņi un visas miglas taures auro kopā ar mani.
- Nu ir dirsā! – saka Dullais un apskauj mani. Tad viņš mani noskūpsta, satver plaukstās manu seju un skatoties acīs ļoti nopietni vaicā : „Kāpēc tu man to nepateici agrāk?“
– Tāpēc, ka tad tu mani nebūtu ņēmis līdzi. – atbildu.
– Loģiski. – viņš saka un piebilst. – Bet tad jau es pats nebūtu braucis. Vai tad tev neliekas, ka tā ideja ir stulba?
Es nepaspēju atbildēt, jo pāri plecam ieraugu, ka mūsu laivai tuvojas zviedru robežapsardzes kuģis.
- Tad ko mēs viņiem sakām? – prasu Dullajam.
Viņš, sekojot manam acu skatienam pagriežas pret apvārsni.Īsu brīdi skatās uz pelēko kuģīti ar zili dzelteno karogu un tad pēkšņi pielec kājas, kliedzot – Stop! Stop! Stop!
Dažus metrus pirms kuģa ir iznirusi melni ragaina bumba. Tie, kas uz klāja, nedzird Dullo. Pēc mirkļa debesīs lido kuģa atlūzas un asiņainas cilvēku ķermeņa daļas. Dullais nogrūž mani laivas dibenā un uzguļas virsū.
2007. gada 8. jūlija Latvijas medijos tika izceltas divas ziņas. Pirmā – „Valdošās koalīcijas izvirzītais jaunievēlētais Valsts prezidents, svētdien Saeimas ārkārtas sēdē deva prezidenta zvērestu un oficiāli stājās amatā“.
Otrā – „ Zviedru robežapsardzes kuģis uzskrējis Otrā pasaules kara mīnai, kura bija uzpeldējusi netālu no Gotlandes krastiem. Divus no zviedru robežsargiem izglābuši Latvijas pilsoņi, kuri zvejas laivā „Dauka“ atradušies netālu no notikuma vietas.“
Zviedrijas valsts televīzijas vakara ziņās Latvijas pilsoņi, Mākslas akadēmijas studenti 20 gadus vecā Anna B. un 23 gadus vecais Edžus S. dzīvajā ēterā stāsta, ka ieradušies Zviedrijā pieprasīt politisko patvērumu. Sižeta laikā Annai B. paliek slikti.
|
|
© Saturs: autori, AB Kelvins, Haralds Matulis
|
|
|