|
|
Monstrance
Māris Mikulāns; Laura Tabūna; Edmunds Frīdvalds
Ap Ziemassvētkiem iegriezāmies vasarnīcā. Atslēguši durvis, ieraudzījām kūpošu struņķīti. Un neviena dzīva radījuma. Ilgi prātoju, kas to atstājis. Zebiekste? Cauna? Sesks? Beidzot sapratu – tā bija Laime. Laime piedirsa pie mūsu sliekšņa. Un pazuda. Atnāca Laime, bet mūs nebija mājās.
Uzlēca saule, bet mums bija aizpampušas acis. Norietēja mēness, bet mēs krācām kā jūra. Uzlija lietutiņš, bet mēs jau bijām aplaistījuši dārzu.Lūk, par ko mēs kurnējām, sēdēdami pie Cieceres un apspriezdami savas ieceres.Tad gājām uz alām, ielīdām tajās un salām. Pēc tam daži no mums nomira, un tikai atmiņas palika pāri. Šņabis veica terora aktu pret Ēriku: Ēriks gāja bojā ķīmiskajā karā. Andri nopiukšķināja insults.Un tagad es reizēm guļu tumsā, pārstaigādams putekļainos pagātnes labirintus un meklēdams laimi.Anna vairs nevarēja un izdarīja pašnāvību.Tolaik es vēl neizdomāju un nepielūdzu dēmonus.
Uncigakta, tu dižais siera caurumu dievs. Mēs ziedosim tev pelējuma smaku, peles un Holandes karodziņus. Lielais Uncigakta, aizlūdz par mums, grēciniekiem, tagad un mūsu nāves stundā. Āmen!
– Es esmu šokā, – teica Anna, nolika lapas uz galda un pavērās mūsos. Mēs smējāmies.
– Vispārsteidzošākais visā šajā laikam ir vārds „struņķītis”. Kāds vispār ir dzirdējis tādu vārdu? – jautāja es, domīgi aplūkojot savu alus glāzi.
– Andri, līdz šim es domāju, ka tā piecgadnieki sauc pimpjus, – paskaidroja Ēriks.
– Es arī, – nopūtās Anna. – Tieši tāpēc jau es arī biju šokā. Iedomājies – liriskais varonis ienāk kaut kādā Dieva aizmirstā vasarnīcā, un tur uz grīdas mētājās nocirsts dzimuloceklis, kas pie tam vēl kūp!
– Lasot tālāk, kļūst tikai trakāk. Varbūt tas nemaz nav cilvēka dzimumloceklis!
– Turklāt – zemā balsī noducināja Ēriks – cik zīmīgi – ir Ziemassvētku vakars...
Mēs visi vienlaikus pagriezāmies un paskatījāmies uz grīdu – nekāda struņķīša, diņķīša vai kā tamlīdzīga tur, protams, nebija.
– Bet iedomājieties, – apcerīgi turpināja Ēriks. – Vasarnīcu pie Cieceres, gluži kā manējo. Lēni snieg, ir uzausušas zvaigznes. Dārzā sasalušu ābolīti klusi plūc divas stirnas, no dekoratīvās egles zariņiem nobirst sniegs. Vasarnīcā ienāk kāds puisis. Mēs visi zinām, ka tas ir Daniels, šī nelaimīgā manuskripta nelīdzsvarotais autors, bet to mēs paturam pie sevis un atļaujam publicēt kompromitējošo informāciju tikai pēc mūsu vai viņa nāves kopoto rakstu beidzamajā sējumā. Tātad, vasarnīcas durtiņas, klusa prieka pilns, atver kāds puisis – viss nosnidzis, groziņš ar gardumiem rokā, sarkana šalle ap kaklu, šalli ir adījusi Daniela vecmāmiņa. Pats Daniels vēl nepielūdz dēmonus ar neizrunājamiem nosaukumiem. Lūdzu, atcerieties to, viņš ir pilns gaišas Laimes, visa pasaule sadodas rokās, dzied un smaida kā mūziklā, un te piepeši uz grīdas – uz grīdas vāļājas kaut kas nocirsts.
Vispirms Daniels metas gar zemi slaidā līdaciņā – ja nu sprāgst. Labu pusstundu viņš sēž aiz krāsns un gaida. Acu priekšā aizslīd visa dzīve. Bet nekas nenotiek. Sniegs joprojām snieg, stirnas ēd, zvaigznes spīd, un Ziemassvētki strauji tuvojas. Tāpēc Daniels uzmanīgi, līšus uz vēdera, soli pa solītim, lien ārā no ierakumiem. Kad viņš ir nokļuvis jau pavisam tuvu NNO – nezināmajam nelidojošajam objektam – tas nokūp. Tās ir beigas. Daniels iekliedzas, palecas un paliek tāds, kādu mēs viņu pazīstam vēl šo baltu dienu.
Viņu atrod pēc četrām dienām.Kā precīzi minēts manuskriptā, Danielam ir aizpampušas acis, viņš guļ tumsā un ir stipri nosalis. Patiesībā brīnums, ka viņš nav nosalis pavisam.Vienīgais siltuma avots četru dienu garumā tumšajā istabā bija kūpošais struņķītis, ko nabaga puisietis auklēja sev azotē. Laime, – viņš čukst zilām lupām, – te bija Laime!
Sakaltušo kaku Danielam atņem, viņu pašu satin frotē dvieļos, iesēdina mašīnā un dzirda ar karstu groku līdz pat Rīgai. Kad Daniels ir atkusis, viņš nolako melnus nagus un apķēpā savu burtnīcu stūrus ar uzrakstiem stilā „mums izbira visi zobi, bet pasaules noslēpums nebija atminams” un „es dziedāšu, kaut saskābtu visas pasaules piens” . Viņš bieži ieslēdzas skapī, krīt ceļos un murmina Uncigakta – tu dižais tunča želejā dievs! Tu, briesmīgais pasaules pavēlniek! Uncigakta! Visas pasaules trifeles tavā mēness acī!
Mātes bakstīts un stumts, pa vidu visam tam viņš iestājas LU filozofos, maksas grupā, un nelaimīgā kārtā apsēžas akurāt blakus Ērikam, Annai un Andrim. Nelaimīgā kārtā, jo kādu jauku dienu Anna nofenderē vienu no viņa burtnīcām un lasa to skaļi, ilgi un priecīgi smejoties.
– Un pareģo mums pašnāvību, insultu un ķīmisko karu!
– Insulta Piukšķināšanu, ja gribam būt precīzi – lai ko tas arī nenozīmētu. Un hepatītu, ja gribam būt godīgi un iztikt bez visiem poētismiem, – precizēju es.
– Āmen, – tēlotā iztapīgā teica Andris.
Būdīgais kā bazalta klints noliecās pār galdu, atspiežoties pret to spēcīgām spalvainām rokām. Paskatītjies zelta rokaspulktsenī, kura ķēdīte bija mazliet par šauru tādai ķetnai, aizturētais saprata, ka atrodas šeit jau divas stundas.
Un neviens viņam nepiedāvāja ēst, padzerties vai atpūsties. Vēl nesita, neizspēra krēslu no apakšas, taču pienāks laiks arī tam.
Būdīgais klusēja un tikai mainīja savu atrašanos vietu šaurajā telpā bez logiem. Katrā vietā viņš palika apmēram piecas minūtes. Izturēja pozu un dažiem soļiem sasniedza nākamo sastinguma punktu.
Pratināja kāds cits, kas stāvēja aiz muguras un pat, ja aizturētais viņu redzētu, pratinātāja kustības un žestos nekas neliecināja par to, ka viņš atrastos šeit. Ja nebūtu sasietā gūstekņa, pelēko betona sienu un blāvās galda lampas gaismas, Andris vai Anna pratinātāju noturētu par piknikā izbraukušu omulīgu ģimenes tēvu, kas izrauga labāko vietu, kur izklāt zālē segu.
Vienīgi viņa vārdi cirta kā pātagas, lai gan sejā ne vaibsts nenodeva to lomu, kuru viņš tēloja, lai panāktu atzīšanos.
– Uncigakta! Un netālu no tās mājas, kur jūs uzdzīvojāt, nākamajā dienā atrasts gabalos sagriezts līķis. Viņam uz pieres bija nežēlīgi izgriezts tieši šis vārds. Starp citu, visas viņa ķermeņa daļas mūsu darbiniekiem tā arī neizdevās atrast. Arī par to mēs vēl parunāsim. Vispirms atbildi, kas jums deva uzdevumu nogalināt to cilvēku? Vai tas ir saistīts ar jūsu sektu? Jūs piekopjat upurēšanu? Jā vai nē?
Pātagai izcērtot klusumā JĀ, aizmugurē stāvošais satvēra sasiet Danielu aiz matiem un parāva atpakaļ, VAI bija atvēziens nākamajam cirtienam, bet jau pie NĒ? Daniela galva tika strauji un ar grūdienu noliekta līdz krūtīm. Tik strauji, ka gandrīz pārlūza spranda, tik strauji, kā Anna, ķircinoties mēdza paslēpt konfeti vai cukurgailīti kleitas izgriezumā, lai nevienam nedotu. Taču, ja no malas to skatītos pati Anna un neredzēto sasieto Danielu, nedzirdētu kā nobrakšķ viņa kakla skriemeļi, viņai liktos, ka piknikā izbraukušas vīrs paveļ malā velēnas gabalu, lai atbrīvotu vietu, kur ģimenei izklāt segu un atnes no mašīnas pēc ēdiena smaržojošos grozus. Ja Anna redzētu, kas notiek patiesībā, viņai vai nu paģībtu vai sāktu kliegt. Te neviens viņu nedzirdētu.Daniels saprata, ka, tad, kad nonāks līdz spīdzināšanai, neviens nedzirdēs arī viņa kliedzienus.
Aiz muguras stāvošais atlaida matus. Tas bija starta signāls nākamajiem jautājumiem.
– Vai filozofiju studējat, lai padziļinātāk izprastu savu māņticīgo misticismu? Kāds ir jūsu organizācijas mērķis? Kas jums piegādā ieročus un dod rīkojumus?
Ja Daniela vietā būtu kāds cits, tas censtos pierādīt, ka ir notikusi kļūda, ka viņu ir sajaukuši ar kādu citu. Šajā gadījumā Daniels nemelotu kā daudzreiz bija melojis Annai, viņš bija noslepkavojis cilvēku un sagriezis to gabalos pirms ietinies sarkanā šallē, ieradās pie draugiem. Taču viņš neko nezināja par sektu. Viņš nebija tik naivs, lai nesaprastu, ka galvenais ir novērst apsūdzību sektas sakarā. Pierādot, ka viņš neko nezina par tādu sektu, aizdomas par slepkavību no viņa atkāptos kā viegla slimība, kas pietuvojas tikai lai atgādinātu, ka nekad nevari justies drošs par to, ka esi viens.
Pierādīt viņa piederību sektai faktiski būtu neiespējami, jo viņš to pameta vasaras nometnes laikā jau septiņus gadus atpakaļ. Viņš bēga naktī, mēness apspīdēja asinis uz viņa zobos satvertā naža, kad viņš kailām rokām kāpa lejā no klints. Nepalika dzīvs neviens, kas apliecinātu viņa darbību sektā.
Daniels saprata, ka viņa vainai nav pierādījumu. Viņš vienkārši nevēlējās teikt, ka drošībnieki kļūdījušies un aizturējuši ne to, lai gan arī meklēto sauca Daniels un abus ieraugot līdzās, svētdienā krāsojam jahtu, ikviens viņus noturētu par dvīņiem, bet Anna to iemūžinātu polaroīdā. Daniels negribēja teikt, ka viņš nav īstais, viņš vēlējās būt tikai tas, ko savā priekšā uz ielas redzēja nejauši pretimnācēji, tas, kuru spilvenos iespiesta mīlēja Anna, tas, kuru savā priekšā vēlējās redzēt abi drošībnieki.
– Piezvaniet dekānam, es runāšu tikai viņa klātbūtnē – tas bija vienīgais, ko teica Daniels. Ne tāpēc, ka tā viņam liktos lieliska ideja. Viņam patika izrunāt vārdu dekāns,
šo vārdu viņš sajuta kā savu upuru asiņu garšu uz lūpām, viņš locīja šo vārdu ap mēli kā sava pēdējā upura iekšas, paildzinot baudu, pēc kuras atkal sekoja vairāki tukšuma mēneši līdz nākamajiem ziemassvētkiem.
– Uncigatka! – beidzot neizturēja arī būdīgais. – Uncigatka, tēju, es teicu! – viņš sasvīdis kliedza durvju pastkastītes spraugā, kamēr Daniels veikli atbrīvojies no valgiem, nožņaudz viņa pārinieku un iesākumam izsūca viņa acis.
Viņš labi atcerējās, ko par Uncigatku bija stāstījis viņa garīgais skolotājs. Par Ucigatku un to, kādas spējas iemanto ikviens, kas izdzer sava ienaidnieka acis. Daniels nepavisam netēloja vēso. Viņš jutās apmierināts un to neslēpa arī tad, kad kaprāle Uncigatka ienesa tēju un cigaretes.
|
|
© Saturs: autori, AB Kelvins, Haralds Matulis
|
|
|