Untitled Page

Network: kapi

Ilmārs Šlāpins; Laura Brokāne; AijaVālodze

Lai uzstādītu bezvadu interneta rūteru, nav nepieciešamas speciālas zināšanas. Strāvas adapters jāpievieno receptoram rūtera aizmugurē, pieslēdzot to 220V sprieguma tīklam. Nē, no sākuma strāva nav nepieciešama, jāpieslēdz rūters pie interneta tīkla vada, kas visdrīzāk nāk ārā no sienas vai kabeļmodēma. Tam paredzēts ports ar apzīmējumu WAN. Pie cita porta LAN1 jāpievieno dators – bet tas ir tikai pagaidām, lai nokonfigurētu rūtera parametrus un savienojumu ar datora WLAN iekārtu. Tagad to visu var restartēt. Datora pārlūkprogrammā jāievada adrese http://192.168.0.1 un jānospiež „enter”. Atvērsies logs, kas prasīs ievadīt lietotājvārdu un paroli. Jaunam rūteram lietotājvārds ir „admin”, bet paroles logs jāatstāj tukšs. Tālāk jau ir pavisam vienkārši – jāseko pamācībām, kas parādās uz ekrāna. Būtiski ir nodrošināt bezvadu tīklu pret iespējamu nesankcionētu ielaušanos, tāpēc jāizmanto kodēts signāls, kas aizsargāts ar paroli – desmitzīmju kodu. Dažkārt cilvēki atstāj savus tīklus neaizsargātus vai arī izvēlas viegli uzminamu paroli. Biezi apdzīvotās vietās viegli var atrast vairākus bezvadu tīklus ar nosaukumu „Default” vai „Wi-Fi”, savukārt pieslēgties tiem var, ievadot desmit ciparus „9” vai „0” . Es rīkojos gudrāk – slepenajam kodam izvēlējos savu dzimšanas datumu, bet pašu tīklu nosaucu vienkārši: „Kapi”.

Pirms divām nedēļām es pārcēlos dzīvot uz kapiem. Pareizāk sakot – uz pussabrukušu dzīvokli kapu tuvumā, ko bija nopircis kāds iedzīvoties kārs spekulants un pēc neliela jezuītiska remonta izīrējis par summu, ko bērnu klātbūtnē pieminēt nevajadzētu. Dzīvoklī nebija virtuves, vannas un grāmatu plauktu. Tās gulēja uz grīdas, sasietas saiņos un radot iespaidu, ka viss vēl nav zaudēts – ka es no šejienes vēl varētu pārvākties kaut kur citur.

Satiku paziņu:

– Čau, tu arī šeit dzīvo?

– Jā, nu jau kādas divas nedēļas.

– Es dzīvoju otrā pusē Miera ielai, tieši pa vidu starp kapiem, dzemdību namu un baznīcu.

– Esi stāvoklī un nevari izlemt – precēties vai griezt vēnas?

– Ha ha ha! Smieklīgi.

– Zini, ko es nesen te satiku? Uģi Poli, nu, to, kuram pieder Eiropas Hitu Radio. Skrēja caur kapiem stilīgā treniņtērpā un skaitīja krišnaītu mantras.

Pavasarī kapos ir skaisti – tur pastaigājas jaunās māmiņas ar saviem bērniem, kas mācās spert pirmos soļus un priecājas par katru atrastu ziediņu vai akmentiņu. Bērni ir aizkustinoši un smieklīgi. Vēl man patīk suņi. It īpaši – ziemā. Kapos un sniegā nekas nevar būt labāks par jautru suni, kurš pazaudējis aizmestu kociņu, nevar to atrast, nedaudz dusmojas uz sevi, taču tik un tā ir jautrs.Vērojot šādas ainas, cilvēku pārņem maigs saviļņojums. Sirds apmet kūleni un savilgst, deniņos jūtamas skudriņas un dzīve šķiet brīnišķīga. Suņi cilvēkiem palīdz nevis sargāt mājas, bet mīlēt dzīvi. Pat tad, ja paši nomirst par ātru.

Vakaros nav ko darīt. Apstaigā vienu kvartālu, apstaigā citu. Iestājas miers, pakrūtē saceļas vējš, norauju bikses un pačurāju pie veikala, kamēr noliktavas strādnieks aizgājis pēc alus. Viņš gaida pie letes, kamēr pārdevēja dziļā noliktavā aizpogā savu blūzīti, tikko nokniebusies ar krāvēju, kamēr veikala priekšniece aizbraukusi pakaļ slimajam bērnam uz bērnudārzu. Bērns patiesībā nav slims. Tā viņai tikai teica pa telefonu. Bērns negribēja gulēt diendusu un dusmīga auklīte nogrūda viņu pa kāpnēm, kamēr citi bērni bija izgājuši pastaigāties. Citi bērni bija priecīgi par šādu iespēju neuzraudzītiem pastaigāties un izbradāt rūpīgi iekoptās puķu dobes. Viena puķe un Anniņa ir priekšniece, divas – priekšnieks ir Dāvis. Kušu, gar bērnudārza robaino sētu pastaigājos es, tāpēc bērni paslēpjas kur kurais. Kad esmu viņiem taisni priekšā, nevienam vairs nav ko teikt. Visi ir klusi kā kaps.

Kad esmu nokļuvis pie kapiem, manī ieplūst rāma apziņa, ka drīz būšu mājās. Šodien ir trešdiena, pa MTV rāda humoršovu, kur septiņi traki veči sit ar vāli viens otram pa olām. Nē, nē, tas mani neinteresē. Es vienkārši paskatos, lai uzzinātu, kas pasaulē notiek. Ap desmitiem, kad humoršovs beigsies, atnāks Ēriks, un mēs ilgi blenzīsim kompja ekrānā, vispirms meklējot printējamus vāģus, tad sūras jēlības, bet pēc trešā favorītos paņemsim pirmo adresi, un nekautrēsimies uzbudināties. Tās ir vislabākās domas, ko domāt, kad puskrēslā jāšķērso kapu galvenais celiņš. Pa malām krūmu puduri, daža tante, kas māj sveicienu ar tukšu spaini. Nē, nē, māmulīt, šodien neatnesīšu. Esmu noguris. Jāiet mājās. Jāuzkrāj spēki. Jūtūbā jāmeklē filmas, kas iemidzina, un ar kurām nav bail mosties.

Kapos nemaz nav drūmi. Teica viena meitene, ar kuru uzturējām draudzīgas attiecības. Es atnāku, apsēžos un padomāju. Toreiz viņa gatavojās stāties teologos. Nekāda prieka dzīvē. Sēž, īd, asariņas birst. Seksā tas pats. Īd, asariņas birst. Aizbraucām vasarā uz laukiem pie manējiem. Domāju, kauns būs. Vecais aizdzēries jau mēnesi Dirn pie veikala. Neērti, kad iet garām. Māte strādā vienā strādāšanā. Neredz, kur rokas, kur kājas. Augums saplūdis akmens masā. Māsa ar bēbi. Bēbis kliedz, a mužika šai nav. Bet neko, atbraucam. Pirmais – manējā jau pa ceļam saķer galvu, apsēzas uz ietves un ņemas rakstīt kaut kādus pantus. Sēž, īd, asariņas birst. Vēlāk mājās es viņai saku – nu, aizejam paskatīsim kādu smuku vietu, puķes zied, putni dzied. Nē, šī palikšot saule pārāk spoža, visus sūdus izgaismojot. Pēc tam ar viņu vairs netikos.

Ja nav mīlestības, tad nav.

MTV šovs

Nāks Ēriks

Pamosties, nesāp, nāk miegs

Varbūt man pārcelties uz Jēkabpili? Arodenē tāpat ilgi nesabūšu. Vispār līdzšinējais darbs man patīk. Staigāt pa dzīvokļiem un dalīt bulketus par darbu ārzemēs. No desmit bukletiem atlec piecdesmit santīmu. Dienā bez atpūtas var izdalīt ap simtu. Tas nozīmē, ka pieci lati manējie. Nedēļā trīsdesmit vai četrdesmit. Atkarībā no tā vai strādāju visas septiņas vai vienu paņemu brīvu. Mēnesī simts latu. Nu, smuki.

Pirms tam Jēkabpilī strādāju par bulciņu cepēju. Darbs maiņās, bet atpūsties neiespējami. Vai nu brīvo nedēļu guli vai dzer. Bez variantiem. Neko neredzi, cilvēkus nesatiec. Atbraucu uz Rīgu, uzreiz tāda brīvības sajūta. Viss notiek! Meitenes, paziņas, visas durvis vaļā. Nāc tik iekšā!

Protams, paveicās, ka šito istabu dabūju. Neesmu nekāds attapīgais. Bez Ērika būtu uz ielas un bez darba.

Naktīs kapos kādu satikt ir neiespējami. Tantiņas savas mantiņas savāc jau pirms krēslas. Dažas lasās prom vēlāk, jo dzīvo tepat netālu. Gadās, ka iekaras man astē, jo nobijušās. Tad es labprāt arī aprunājos. Parasti nomirušie ir vīri. Nereti arī pa kādai māsai vai, nedod Dievs, bērnam. Bet gadās arī tā, protams. Jāpameklē, kāds soliņš, kur uzpīpēt. Diāna ap šo laiku virtuvē gatavo vakariņas. Negribās ar viņu runāties. Es viņai ne īpaši. Atrodu vientuļu soliņu, kas ieaudzis krūmos. Uzšķiļu sērkociņu. Uz mirkli kapi izgaismojas kā filmā, kad atrasts pareizais pavediens vai dzimusi mīlestība. Uzšķiļu otru. Bija tāda Andersena pasaka. Nu vot, no tā man tas viss. Smieklīgi un bēdīgi.

Tā nu es tumsā sēžu un pīpēju, visādas domas nāk prātā, paša atmiņas un citu atmiņas, un cigaretes dūmiem, cik jocīgi, te, kapu krūmu aizsegā, ir senaizmirsti nostalģiska aizlieguma garša.

Mēs ar Paulu, manu Lielo mīlestību, te kādreiz nācām pēc stundām; es viņai vienudien – toreiz gan bez komentāriem – parādīju kapu, uz kura bija apgūlies mans vecais, kad gribēja taisīt pašnāvību: vispirms viņš uz kreisās rokas apakšdelma ar adatu un tinti pats sev uztetovēja PAR ASTRĪDU, bet uz labās rokas delma – ar bultu caurdurtu sirdi, pēc tam izdzēra pusotru paciņu lumināla, ko bija nospēris savai tantei, un tad apgūlās, lai pienācīgā vietā nomirtu; tam kapam nebija ne krusta, ne plāksnes, bet es to pazīstu pēc rūsas saēstās dzelzs sētiņas un lielā ozola.Manam vecajam toreiz bija četrpadsmit gadu – tā jokaini iznāk, bet, ja viņš aiznākamās dienas rītā, galīgi pārsalis, odu sakosts un no sāpēm pušu plīstošu galvu, nebūtu turpat pamodies, manis šajā skaistajā pasaulē nemaz nebūtu.Krietni vēlāk, kad jau sagājos ar to meiteni, kura taisījās studēt teoloģiju un teica, ka kapos nemaz nav drūmi, es kādā maija novakarē arī viņu aizvedu uz to kapu; ziedēja ievas un diezgan strauji sāka biezēt mijkrēslis, tāpēc man radās doma viņu pierunāt uz seksu, bet viņa neparko, labāk palasīšot man savus pantiņus. Nu, tad gan man piegriezās. – Pati raksti, pati tad arī sev lasi, – es teicu, un viņa, protams, tūlīt aizvērās.Bet man tas pēc tam kļuva par sava veida rituālu: es šurp agrāk vai vēlāk atvedu katru skuķi, par savā vecā pašnāvību neko nestāstīju, bet nokniebties centos pierunāt visas – un kas tad tur būtu tik briesmīgs? Kapam apkārt glīta apmalīte kā mazai gultiņai, virsū saaugušas mīkstas sūniņas; vai tad uzreiz jādomā, ka tikai tāpēc, ka mums gribas drusku padraiskoties, no kapa tūlīt izbāzīsies ģindeņa roka un tevi sagrābs? Tomēr no visām ar mieru bija tikai divas: ar vienu es sapazinos Larokā, viņai zem svārkiem nebija biksīšu, un pirmoreiz mēs nokniebāmies jau turpat Larokas vīriešu tualetes kabīnē, bet tā otra bija Paula – viņa tūlīt pēc skolas apprecējās ar kaut kādu dauni, kurš tagad baigi gudri gvelž pa televizoru, vot, bet ar Paulu mēs vienvakar gluži nejauši saskrējāmies pie Filharmonijas , bija ziema, diezgan silts, sniga sniedziņš, un es, pēkšņas iedvesmas spārnots, viņu uzaicināju mazliet pastaigāties, un, ticiet vai ne, bet tā pavisam gluži nemanot mēs aizstaigājām līdz pat kapiem un devāmies uz priekšu pa galveno aleju; sniegā nekur neredzēja nevienas pēdas, un tad es viņai jautāju: – Tu gribētu ar mani – nu, pati saproti? – Paula domīgi notrauca man no piedurknes sniegpārslas, tad ieskatījās tieši acīs un vaicāja: – Tu domā – šeit, kapos? – Es pamāju ar galvu. – Vai tas nebūs... – viņa mirkli meklēja piemērotāko vārdu, – ... grēks? – Arī viņai matos, uz mēteļa pleciem un piedurknēm tālās ielas jau iedegtajās gaismās mirguļoja sniegpārslas. Es nekad mūžā vēl nebiju redzējis kaut ko tik skaistu. Ar sniegpārslām apbirusi Lielā mīlestība Lielo kapu vidū. Neesmu nekāds mīkstais, bet tobrīd nebiju tālu no asarām.

– Tu domā – grēks pret tavu pediņu? – es beidzot nokremšļojies apvaicājos.

– Viņš nav pediņš, – Paula aizstāvēja savu dauni, tomēr turpināja nākt man blakus. Tad es viņai izstāstīju par tēva pašnāvību un tetovējumiem, kurus mana mamma viņam nav piedevusi līdz pat šai dienai, un viņa dienišķo plostošanu.

– Dzīve bez mīlestības ir kā aka bez ūdens. – Tas man bija ienācis prātā tikai tajā brīdī, kad to pateicu. – Varbūt, ja mans vecais būtu apprecējis savu Astrīdu, viņš nedzertu. – Paula paraustīja plecus.

– Bet varbūt dzertu tāpat. – Viņa vienmēr visam ir piegājusi racionāli, nevis īdējusi un birdinājusi asariņas. Tieši tāpēc jau es viņu mīlu.

– Vai es nenosmērēšu mēteli? – Uzlūkojusi plāni apsnigušo kapa kopiņu aiz dzelzs sētiņas, viņa tomēr mazliet sāka šaubīties.

– Es paklāšu apakšā savu jaku, – teicu. Un tad viss notika. Atpakaļceļā līdz kapu vārtiem viņa ieminējās:

– Ja tavs vecais to tetovējumu būtu pārtaisījis tā, lai Astrīdas vietā būtu ietetovēts tavas mammas vārds, varbūt viņiem dzīve sanāktu labāk.

– Tieši tobrīd pa Miera ielu garām brauca brīvs taksis; Paula to nostopēja un aizbrauca. Tā kā es nezinu ne viņas jauno adresi, ne telefonu, mēs pēc tam vairs neesam tikušies. Žēl.

Ir jau pavisam satumsis, un cigarete nodegusi līdz filtram.Gribi vai ne, jāvelkas vien būs uz mājām. Būtu labi, ja Diāna jau būtu notinusies. Ja es kādu šovakar gribu redzēt, tad tikai Ēriku. Kad ceļos kājās, soliņš nokrakšķ. Stulbi, ka iznāk salauzt sveša kapa soliņu, bet vai es vainīgs, ka viņi tik neizturīgus taisa?Turklāt no krakšķa es salecos tā, it kā no kapa tiešām būtu izbāzusies ģindeņa roka un satvērusi mani aiz potītes. Mans draugs Ēriks tagad teiktu: ja baidies no miroņiem, neej uz kapiem. Viņš manā dzīvē tagad ir vienīgais gaismas stars. Un vēl arī bezvadu internets.