|
|
Mamuta ledus
Egīls Venters; Inga Ābele; Dainis Leinerts
VentspilsFilipam atgādināja lielpilsētas maketu; pazaudētu sapni par metropoli, no plastilīna darinātu arhitekta projektu, kas nav ticis realizēts, bet saglabājies desmitreiz samazinātā modelī.
Ostas pilsētā viņš ieradās no Rīgaskarstā jūlija dienā; Ventspils , veldzi meklējot, bija pieķērusies jūrai ar pludmali un mola lentu, kas iestiepās jūrā dziļi kā dzeroklis; ūdens tomēr šķita auksts, atšķirībā no līča atklātā jūra iesila tikai augustā, toties peldēties tad varēja līdz septembra beigām.
Autobuss brauca pāri Ventas upei, kura kā bezgalības zīme cauri pilsētai majestātiski plūda uz jūru. Skatoties pa labi, tālumā varēja redzēt viduslaiku pils dzeltenos un stūrainos sānus. Meklējamo ēku ar tornīti bākas formā viņš pagaidām neredzēja. Palīdzēt nespēja arī Ventspils karte un ceļvedis ar aplamām norādēm par ievērības cienīgām vietām.
Labajā pusē palika pilsētas stadions, miniatūrs kā visa šī lielpilsētas kopija.Ostmalā nokvēpis skurstenis kā nervozs gleznotājs zīmēja debesīs baltu gleznu uz violeta mākoņu audekla.Pēc maigās gaismas debesīs Filips nojauta, ka aiz koku galotnēm ir jūra.Stāvlaukumā tikko bija iebraucis divstāvu autobuss, no kura organizēti un
smaidīgi
izkāpa japāņu tūristi – vienādi mazi cilvēciņi ar melniem matiem.Ja viņš nedotu ceļu, mērķtiecīgais tūristu spiets ar paceltām videokamerām un fotoaparātiem viņu aprītu kā siseņu bars ar vislaipnāko smaidu uz lūpām.
Japāņi pazuda tikpat pēkšņi kā uzradušies, it kā nebūtu bijuši vispār, un viņš atkal palika viens.
Bet tā viņam tikai šķita; kāds japānis, kurš bija atpalicis no grupas, satvēra Filipu aiz rokas, it kā gribētu tam parādīt ko šausmīgu; tā bērni mēdz nobīties paši no savas ēnas, kad vakarā pārāk ilgi stāstījuši šausmu stāstus.
Vēl nepagriezis galvu, Filips zināja, ko ieraudzīs.
Viņam aiz muguras bija māja ar tornīti bākas formā.
Ventspils Filipam atgādināja lielpilsētas maketu; pazaudētu sapni par metropoli, no plastilīna darinātu arhitekta projektu, kas nav ticis realizēts, bet saglabājies desmitreiz samazinātā modelī.
Ostas pilsētā viņš ieradās no Rīgas karstā jūlija dienā; Ventspils , veldzi meklējot, bija pieķērusies jūrai ar pludmali un mola lentu, kas iestiepās jūrā dziļi kā dzeroklis; ūdens tomēr šķita auksts, atšķirībā no līča atklātā jūra iesila tikai augustā, toties peldēties tad varēja līdz septembra beigām.
Autobuss brauca pāri Ventas upei, kura kā bezgalības zīme cauri pilsētai majestātiski plūda uz jūru. Skatoties pa labi, tālumā varēja redzēt viduslaiku pils dzeltenos un stūrainos sānus. Meklējamo ēku ar tornīti bākas formā viņš pagaidām neredzēja. Palīdzēt nespēja arī Ventspils karte un ceļvedis ar aplamām norādēm par ievērības cienīgām vietām.
Labajā pusē palika pilsētas stadions, miniatūrs kā visa šī lielpilsētas kopija.Ostmalā nokvēpis skurstenis kā nervozs gleznotājs zīmēja debesīs baltu gleznu uz violeta mākoņu audekla. Pēc maigās gaismas debesīs Filips nojauta, ka aiz koku galotnēm ir jūra. Stāvlaukumā tikko bija iebraucis divstāvu autobuss, no kura organizēti un smaidīgi izkāpa japāņu tūristi – vienādi mazi cilvēciņi ar melniem matiem.
Ja viņš nedotu ceļu, mērķtiecīgais tūristu spiets ar paceltām videokamerām un fotoaparātiem viņu aprītu kā siseņu bars ar vislaipnāko smaidu uz lūpām.
Japāņi pazuda tikpat pēkšņi kā uzradušies, it kā nebūtu bijuši vispār, un viņš atkal palika viens.
Bet tā viņam tikai šķita; kāds japānis, kurš bija atpalicis no grupas, satvēra Filipu aiz rokas, it kā gribētu tam parādīt ko šausmīgu; tā bērni mēdz nobīties paši no savas ēnas, kad vakarā pārāk ilgi stāstījuši šausmu stāstus.
Vēl nepagriezis galvu, Filips zināja, ko ieraudzīs.
Viņam aiz muguras bija māja ar tornīti bākas formā.
– It`s strange building, is`n it?
Japānis savam augumam atbilstoši sīkā balstiņā paziņoja, ka ir aizmirsis nofotografēties pie šīs mājas, un lūdza viņu nofotografēt uz tās fona.
Filips paņēma spīdīgo, ziepju trauciņam līdzīgo aparātu, trīsošām rokām mērķēja uz māju un japāņa muguru. Japānis vēl nebija paspējis ieņemt vietu un sakārtot vaibstus, kad Filips jau trīs reizes bija nospiedis fotoaparāta pogu.
– No! No! – kliedza japānis, vicinādams ar roku. Viņš vēlējās, lai kadrā līdz ar viņu ietiktu arī tornītis. Pie mājas fasādes slējās nenovākta restaurācijas stalaža. Japānis ar samuraja veiklību uzrāpās uz stalažas, bet tur viņa džinsu bikšu stara aizķērās aiz līkas naglas. Filips skatījās, kā japānis purina kāju, un vienu acumirkli viņam ļoti gribējās bēgt.Tad viņš saņēmās un devās palīgā naglas gūsteknim, kurš, balansēdams uz šauras latas, locījās kā tārps.
Pakāpies uz dēļa, viņš satvēra japāņa kāju un spēcīgi parāva aiz bikšu gala. Japānis nolidoja no stalažas, bet viņa fotoaparāts no Filipa rokas caur metāla restēm ievēlās notekas bedrē.
Tūrists gulēja zālītē un vaidēja. Filips padeva viņam roku, uzrāva kājās.
– I`m so sorry, – teica Filips.
– Oh, – vaidēja japānis.
Filips paris reizes spēcīgi paklapēja japāņa pēcpusi un muguru, notīrīdams smiltis un putekļus.
– Thank you, – teica japānis.
Abi bija puslīdz dzīvi un sāka lūkoties pēc fotoaparāta.
Noteka pie dūmakainā pagrabloga izskatījās tumša un dziļa.Filips noliecās un, sagrābis notekas režģi, to spēcīgi parāva. Režģis sakustējās. Abi nostājās katrs pie sava gala un cēla. Sarūsējušie stieņi padevās. Viņi nolika režģi zālē un, pakaušus kasīdami, nostājās pie šahtas.Tur dziļumā blāvi mirdzēja japāņa dārgums, pilns ar svešas zemes iespaidiem.
Japānis pēkšņi ieleca šahtā. Viņš pacēla fotoaparātu, notīrīja gružus. Pārbaudīdams nofotogrāfēja Filipa galvu, kas rēgojās uz jūlija debesu fona. Fotoaparāts bija pilnīgā kārtībā un izšāva žilbinošu staru. Tad melnīgsnējais vīrelis noskūpstīja savu aparātu un piespieda krūtīm. Pēc tam viņš secināja, ka ir pārāk īsa auguma, lai varētu izlīst no bedres.
Filipam jau nez kuro reizi šajā dienā sagribējās bēgt. Bet, būdams pieklājīgi audzināts cilvēks, viņš šo dzīvniecisko instinktu apspieda un pieklājīgi padeva roku.
Nākamajā mirklī viņš lidoja uz galvas šahtā, jo japānis viņa roku bija satvēris pārāk spēcīgi.
Japānis palīdzēja Filipam piecelties, purināja no viņa matiem un drēbēm miklos netīrumus, ar kuriem bija pilna šahta, un nemitīgi murmināja:
– I`m so sorry!
– Oi, oi, – vaimanāja Filips, kurš, daudz netrūka, būtu nolauzis kaklu.
Pēc tam viņš sakārtoja apģērbu un atvairīja japāņa roku:
– Thank you, – viņš teica.
Ko tagad? Jāmēģina kaut kā izkļūt ārā, protams. Iestājās neveikls klusums.Šahtā bija diezgan tumšs – tā atradās mājas ēnā.Filips sāka piesardzīgi taustīt mitrās, lipīgās sienas, meklēdams kādu izcilni, ko varētu izmantot kā atbalsta punktu, taču siena likās pilnīgi gluda.
– Strange, – viņš apmulsis sacīja. – There must be a ladder. But I can’t find it.
– And now what? – japānis jautāja.Balsī skaidri bija jaušamas bailes.
Filipam ienāca prātā, ka viņš varētu pakāpties uz japāņa muguras un izrāpties ārā – un tad varbūt aši aizšmaukt prom –, bet viņam likās neērti to ierosināt. Jābūt taču vēl kādai citai iespējai.
– Let’s call for help!
Japānis pamāja, taču neizdvesa ne skaņas.
– Ēēēi! Tur ārā kāds ir!? Hēēi! Mēs iekritām šahtā un netiekam ārā! Palīdziet kāds!
Klusums. Nevar būt, ka neviena te nav! Viņš gaidīja kādu pusminūti un tad mēģināja vēlreiz, šoreiz viņam, kliedzot „ēēēi”, pievienojās arī japānis, taču neviens neatsaucās.
– There must be some way out of here , – japānis nervozi iesmējās.Filips pustumsā pārsteigts uzlūkoja viņu.
– Said the joker to the thief?
– There’s too much confusion, I can’t get no relief! Acumirklī neveiklā spriedze starp abiem vīriešiem izira, viņi draudzīgi iesmējās, spieda viens otram roku un sita uz pleca.
– Ichiro, – ar sevi iepazīstināja japānis, vēlreiz sniegdams Filipam roku.
– Phillip.
Viņi apmainījās dažām no sirds teiktām pieklājības frāzēm un tad atkal sāka spriest, kā vieglāk izkļūt no šahtas. Filips beidzot attapās, ka viņam taču ir mobilais telefons un viņš var piezvanīt 112: dažu minūšu laikā ierastos ugunsdzēsēji un izceltu viņus ārā. Taču abi izlēma, ka patiesībā diviem īstiem vīriem būtu muļķīgi sacelt trauksmi tāda nieka dēļ. Un arī klaigāt nelikās pienācīgi. Filips bija nedaudz par īsu, lai – kaut vai palecoties – aizsniegtos līdz šahtas augšmalai un mēģinātu pievilkties tai klāt. Galu galā viņš saņēmās izklāstīt savu ideju par pakāpšanos uz muguras. Japānim pret plānu nebija nekādu iebildumu, un viņi nolēma, ka pirmajam ārā jātiek Filipam – viņam, masīvākam un spēcīgākam, būtu vieglāk izvilkt Ihiro. Ja vien viņi uzmanītos un nenotiktu tas pats, kas pirmoreiz.
Ihiro pieliecās un, cik vien stabili spēdams, atbalstījās ar rokām pret slideno sienu. Filips uzrausās viņam virsū un, arī pieturēdamies pie sienas, uzmanīgi raudzīja piecelties stāvus. Viņš sajuta svaiga gaisa vēsmu un atviegloti uzelpoja. Nu, re, viss kārtībā. Filips atrāva rokas no sienas, lai pieķertos šahtas malai, taču, stāvēdams uz šaurās Ihiro muguras, pēkšņi sagrīļojās, zaudēja līdzsvaru un, atsizdamies ar pakausi pret sienu, uzkrita japānim virsū.
– Fuck! – Filips paspēja iekliegties un, aprauti ievaidējies, apklusa. Ihiro gulēja piespiests pie aukstās, miklās zemes, viņa ķermeni pārņēma neizturami skaudras sāpes, viņš nespēja nedz pakustēties, nedz izdvest kādu skaņu. Ausīs apdullinoši dunēja asinis, taču Ihiro skaidri dzirdēja kaut ko metāliski noskrapšķam: kāds uzlika šahtai atpakaļ režģi.
„But you and I, we've been through that, and this is not our fate,” vēl iznira viņa apziņā, pirms tā apdzisa.
|
|
© Saturs: autori, AB Kelvins, Haralds Matulis
|
|
|