|
|
Rakstnieces karuselis
Leo M_
Viņa varēja būt eņģelis, viņa varēja būt dēmons. Bet visbiežāk – rakstniece.
Dieva emanācijām
„Mīkstais!” sieviete skaļi iekliedzās un vienā mirklī viņas sapņaini romantisko skatu nomainīja neslēpta riebuma un naida izteiksme.
Viņa pasmaida, un tie, kas rūpīgi ieskatītos viņas lūpu kaktiņos, tie pamanītu, ka dziļi smaidā ir skumju rieva.
Kādā lappusē piepeši ieslēdzās televizors.
Intervētāja, kuras mutē bija knīpstangas, nikni uzdeva vienu jautājumu pēc otra, negaidot atbildes:
– Vai jūs esat bijis Trīszvaigžņu tornī?.. Vai zināt kaut par lakstīgalu?... Kur šī lakstīgala dzied?... Vai šāds pasākums konkrēti notiek jau iepriekš minētajā Rīgas tornī?... Konkrēti galiņā?... Vai kur?...
Vairāk kadrā neviena nebija.
Ekrāns laistījās zilgani sudrabainā Brauna kustībā un krāca.
dievs
Vismaz es neesmu redzējusi.
Reizē ar klusu vaidu atskan kluss knikšķis (droši vien jaunais briļļu rāmis ar 70% atlaidi ir pagalam), un es zem sevis cauri vatētajai segai samanu visai nožēlojamu ķepurošanos.
Mugura tīkami iesmeldzas.
Un es klusēdama, bailēs ieplestām acīm, nokrītu uz koridora grīdas.
Un no šīs domas vien asinis manā galvā sāka sāpīgi dunēt, bet ķermeni satricināja orkāna mēroga karstuma vilnis.
Domās lēni veidojas miglainas vīzijas.
Ostmalā nokvēpis skurstenis kā nervozs gleznotājs zīmēja debesīs baltu gleznu uz violeta mākoņu audekla.
Atgriešanās tur, no kurienes esi aizgājis, tas ir kā pamīlēt velnu – elle ir tepat, tikai no malas izskatās pēc parastas ballītes, kurā ik pēc piecpadsmit minūtēm pasniedz jaunas šampanieša glāzes. Un lielākās mocības te ir nevis bakstīšana ar dakšu vai vārīšana katlā, bet gan garlaicība, vilšanās un paģiras pēc abiem kopā.
Taču, kad, sirdij dauzoties, bija pārvarēti pēdējie pakāpieni uz virsotni, acīm pavērās klajš laukums bez mēbelēm.
Sāra kliedza un raudāja.
Ir kaut kas sevišķi smags šajā klusumā, lāsta smags ir klusums.
Zeme un debesis sajuka vienā rēcošā putrā.
Atceros tikai sarkano krāsu plankumu mirgošanu, laivas nemitīgo šūpošanos, tikpat neapturamu kā palaists karuselis.
Un viņš piedāvāja man aizbraukt projām. Iesākumā uz pāris stundām, tad uz dienu, beigās uz veselām trim. Jā, es piekritu.
Viņa varēja būt eņģelis, viņa varēja būt dēmons. Bet visbiežāk – rakstniece.
|
|
© Saturs: autori, AB Kelvins, Haralds Matulis
|
|
|