|
|
Rīgas biennāle
Alise Tīfentāle
– Tirgū nonākušas desmit tonnas tītara filejas marinādē, iespējams tās derīguma termiņš beidzies krietni sen un produkta lietošana cilvēku uzturā nav pieļaujama. Kā notikušo komentē Pārtikas un veterinārā dienesta… – un pašā interesantākajā vietā “Panorāmas” diktores teikto pārtrauc telefona zvans.
– Viss, es eju prom no industrijas, gribu būt cienījamu vīrietis, nevis kaut kāds peramais zēns, man taču ir jau četrdesmit! – izlaižot sasveicināšanos, klausulē iekliedz Valters.
Kamēr viņš bija aizbraucis uz pāris dienām patusēt pa Londonas Apple Store, iepirkt drēbes un apskatīt laikmetīgās mākslas izstādes, viena projektu vadītāja – kārtējā divdesmitgadniece ar ķīmiski taisnotiem matiem – katru rītu uz viņa galda esot nolikusi lielo Martini Bianco, toniku, citronus un ledu un paziņojusi, ka “barčiks esot vaļā”.
Bet Valters tikai koķetē, viņš taču neatteiksies no kuratora goda Rīgas laikmetīgās mākslas biennālē, salipusi datora klaviatūra ir tīrais sīkums.
Būtu man viņa problēmas! Kaut arī studējām mākslu kopā ar Valteru, esmu zaudējusi jelkādas ilūzijas. Gan attiecībā uz lielo mākslu, gan dzīvi kā tādu. Tai vienkārši ir jāturpinās līdz beigām, un viss. Lielajiem mērķiem un skaistajai dzīvei ir domāti citi cilvēki – tādi kā Valters, piemēram.
Viņam vienmēr veicas. Mans lielais laimests ir par smieklīgu samaksu maketēt veidlapas, aploksnes un vizītkartes visādiem kaktu kantorīšiem, jo manas gleznas vēl neviens nav vēlējies nopirkt. Valters gan stāsta, ka viss vēl esot priekšā. Tam gan neticu, jo to pašu viņš teica, kad man bija divdesmit.
Šobrīd svarīgākais man ir fakts, ka vistuvākajā laikā kaut kas jādara ar auto.Ir pilnīgi skaidrs, ka tehnisko šogad vairs neizies. Astoņdesmit trešais gads, ko var gribēt. Apakša jāmetina, centrālā atslēga sen jau nedarbojas, bremžu kluči nodiluši, šļauciņa atplūdei no sprauslām visu laiku nāk nost – pat sudrabainais santehnikas skočs netur, viss tur tāds eļļains. No reduktora arī kaut kas tek ārā, būtu jāskatās. Apgriezieni gan sagriezti uz maksimumu – vismaz velk normāli, ja pie dzeltenā sāku ripināt, tieku garām vienam otram 4x4. Nevar vienīgi zināt, vai arī sajūgs nav jāmaina. Pārdot nekādu izredžu – kapsētā jau gan paņems par pārsimt latiem, bet ko tad es ar tiem iesākšu? Kaut gan man jau arī neko daudz nevajag. Kā rakstīts anatomijas grāmatā – lepnības muskulis “var būt un var arī nebūt”.
– Vakar sīkais frizierītis bija atkal atnācis mazgāties manā dušā un likt internetā darba sludinājumu. Pēc tam bija jāved vakariņās, kaut arī viņš nav mans puisis. Izdomāju jaunu vārdu – kaķpēdiņš. Tas ir tāds mīlīgs puisītis, kurš klusām staigā pa māju un prasa ēst, trinoties gar kāju. Kad dabū paēst un padzert pieniņu, tad tikpat klusiņām apguļas un skaisti guļ. Nu vai nav romantiski, ko? – pelēkajā svētdienas pēcpusdienā Valters izskatās labi atpūties un smejas pats par saviem jokiem. Sēžam jaunajā Antonijas ielasrestorānā pie loga un gaidām pasūtīto.
– Bet tas viss ir sīkums, īstā ziņa būs tagad, – Valters paceļ ūdens glāzi. – Pusgads čakarēšanās ar projektu pieteikumiem, neapmaksāti telefona zvani un sirmi mati, un tas ir darīts! Atklāšana ceturtdien, pulksten septiņpadsmitos! Oficiālu ielūgumu piesūtīšu uz e-pastu – drukātiem ielūgumiem nepietika naudas, un tādi vairs arī nav modē.
Būdams Rīgas laikmetīgās mākslas biennāles kurators, laikam jau aiz žēlastības vai senas draudzības vārdā viņš aicināja piedalīties arī mani. Kad atgādināju, ka pēc akadēmijas beigšanas ar mākslu vairs nenodarbojos, viņš atnāca ciemos, izrakņāja papīrus miskastē, izskatījās pēdējo gadu darbus datorā, un aizgāja apmierināts. Biennālē viņš izstādīs A4 izmēra izdrukas ar paraudziņiem no mana maizes darba arhīva – privātpersonu un sīku kantorīšu nejēdzīgajiem logotipiem, bezgaumīgajām vizītkartēm un atbaidoši tizlajām veidlapām. Nosaucis to visu par “Mākslinieka portfolio”, Valters solīja eksponēt šo dizaina pārpratumu kolekciju vienā no labākajām vietām muzejā. “Tas ir tieši tas, ko skatītājs sagaida no laikmetīgās mākslas”, Valters sajūsmā berzēja rokas.
Atklāšanas vakarā Valters vadā pa izstādi kritiķu, mākslinieku un profesionāļu baru un skaidro viņiem mākslas darbus, kā jau pieņemts šādos pasākumos. Kad Valters runā angliski, viņš izklausās tik lietišķs un svarīgs. – Ir svarīgi saprast reālisma nozīmi un būtību – iespējams, mākslinieks ļoti vēlas būt saprasts, kas ir īpaši nozīmīgi mūsdienu globālās komunikācijas laikmetā. Tāpēc mākslinieki savos darbos izmanto visparastākās lietas, vispersoniskākos stāstus.
Man arī būtu viens otrs personisks stāstiņš, nodomāju. Par izpūtēju, kas astoņdesmit trešā gada modelītim nokrīt tieši tad, kad rīta agrumā steidzos uz tipogrāfiju, lai atdotu drukāt kārtējās apšaubāmās SIA veidlapas. Bet kuru tad tas interesē?
– Šajā fotogrāfiju sērijā, kurā redzam tikai zibspuldzes atspīdumu uz dažādu krāsu virsmām….
Normāli cilvēki šādas bildītes sauktu par ražošanas brāķi, te tās ienestas muzejā un par to apskates tiesībām publikai jāmaksā.
– Šīs zviedru mākslinieces lielformāta gleznas ar industriālo rajonu un pastkaršu ainiņu sajaukumu pauž mūsdienu cilvēka raizes par pilsētvides estētiskajām un ētiskajām problēmām. Te savukārt britu mākslinieks piedāvā ainas no būvlaukuma – industriāla un pagaidām vēl neglīta vide tiek portretēta kā grafiski dekoratīvs ornaments.
Ievēroju vienīgo no atbraukušajiem māksliniekiem, kurš izskatās pēc cilvēka. Ja viņu saķemmētu, pabarotu un samīļotu, varētu iznākt īsts sapņu princis, kaut gan rezultātu neviens negarantē. Diez, ko lai viņam pajautā?
– Esam nonākuši līdz jaunākās paaudzes mākslinieku darbiem.
Vācu autors izsmalcinātajaiRīgas biennāles publikai piedāvā jaunāko melnbalto foto sēriju ar elektrības stabiem un vadiem dažādu šoseju malās, bet šeit lūdzu pievērst uzmanību nīderlandiešu jaunās zvaigznes videodarbam “Mākslīgā sirds”, tas ir autentisks novērošanas kameras ieraksts no kādas degvielas uzpildes stacijas laukos un ilgst 24 stundas.
Kritiķi kusli iesmejas, kāds uz pāris sekundēm paver melnos aizkarus, ielūkojas aptumšotajā telpā, un visi dodas tālāk.
– Vēl viena jaunā mākslinieka skatījumā fotosērija ar pilsētas ainavām, kurās uzsvērta līniju un ritmu monotonija, bet šī māksliniece to pašu tēmu risina akvareļa tehnikā…Redzu, ka tālāk būs “Mākslinieka portfolio”, un, lai nebūtu jāklausās, ko par mani teiks Valters, mudīgi metos pretējā virzienā – tur, kur pie vīniem jau pulcējas paši mākslinieki un daži gudrākie apmeklētāji, kuri izstādes prot apskatīt bez paskaidrojuma.
Nepaspēju izstāvēt rindu pie letes, kur izsniedz siltās uzkodas, kad iepriekš noskatītais pozitīvais tēls piesakās pats. O jā, Rīga ir skaista, pasākums ir lielisks, viņš saka, es piekrītu, un tā tālāk. Noskaidrojis, kurš no darbiem ir manējais, viņš nemitējās paust sajūsmu. Cik fantastiski, cik gudri, cik oh so contemporary. Pats esot no Dānijas, autors vienam no neskaitāmajiem video, kuros “pētīta urbāno struktūru ietekme” uz kaut ko.
Pēc vairākām vīna glāzēm esmu iepazīstināta ar viņa nākamajiem mākslas projektiem, kuros, piemēram, tikšot pētīta un vizualizēta satiksmes intensitāte viņa dzimtās Kopenhāgenas ielās un veikti tamlīdzīgi bezjēdzīgi akti.
Nevaru saprast, vai viņš un visi pārējie nudien būtu tikpat sajūsmināti, nopietnā situācijā saņemot kādu no tiem pārprasta korporatīvā stila paraugiem, kurus maketēju pēc klienta skices un vēlmēm? Katram muļķim taču skaidri redzams, ka tas viss ir drausmīgs sūds un lēta haltūra. Vai arī alķīmiska nozīme ir faktam, ka šis sūds izstādīts muzejā kopā ar neskaitāmiem citiem neveiklības, nevarības un bezcerības izpaudumiem? Apvainojos uz visu pasauli un aizbraucu mājās. Valteram nemaz nepasaku “atā”, kas, protams, ir liela cūcība no manas puses. Manā rīcībā ir tikai apšaubāmais arguments, ka absolūtās kategorijās nemaz nevajadzētu spriest, viss ir relatīvs. To atcerējos nesenajā sarunā, kad pa vidu daudz kam citam uzzināju, ka “killing” dāņu valodā nozīmējot “vista”. Arī par to jaunajam māksliniekam būs lielisks projekts.
– Tu neticēsi, bet tas frizierītis mani neliek mierā. Sestdien pieteicās atkal. Esot atlaists no darba salona likvidēšanas dēļ un nezina, kur likties. Apsolīju, ka iesim uz kino, lai tikai viņš nebrauc pie manis. Pēc kino viņš šā vai tā prasījās ciemos, un, kad es ar titānisku gribasspēku atteicu, sapūtās un palūdza aizdot desmit latus. Tā ka šausmas, vienas šausmas. Man apkārt ir vai nu psihi, vai lūzeri. Un man vienīgajam tā labā sirds un skaidrais prāts! – Valters ir sašutis. Tikko atklātās Rīgas laikmetīgās mākslas biennāles kuratoram frizieris – iesācējs no laukiem neder pat bijušā boifrenda statusā.
Savukārt mani saērcinājusi ziņa, ka sazin kāds austriešu laikmetīgās mākslas muzejs par lielu naudu pirks “Mākslinieka portfolio” – manu haltūru kolekciju, kuru izstādīt Rīga biennālē bija izdomājis Valters. Bezgaumīgās vizītkartes un aploksnītes, par kuru samaketēšanu dienas laikā klienti man maksā pārdesmit latus, nu atradīsies smalkā, baltā un klusā izstāžu zālē ar kondicionētu gaisu un labu apgaismojumu, nāks publika, skatīsies un domās sazin ko. Vēl nevaru saprast, vai tam ir kāda jēga. Atgriešanās tur, no kurienes esi aizgājis, tas ir kā pamīlēt velnu – elle ir tepat, tikai no malas izskatās pēc parastas ballītes, kurā ik pēc piecpadsmit minūtēm pasniedz jaunas šampanieša glāzes. Un lielākās mocības te ir nevis bakstīšana ar dakšu vai vārīšana katlā, bet gan garlaicība, vilšanās un paģiras pēc abiem kopā.
– Labi, tos desmit latus es jau esmu aizmirsis, trakākais ir tas, ka tūlīt jāķeras pie nākamās biennāles. Kurators ir cilvēks, kuru drāž visi! Atkal jāpiedalās sacensībās par asprātīgāko konceptu vai gudrāko nosaukumu. Māksliniekiem atlikusi vien viņu pašu privātā dzīve, no kā taisīt to savu lielo mākslu. Īstā dzīve – kas var būt garlaicīgāks par to? Savukārt neviena fantāzija nespēj sacensties ar tiem brīnumiem, ko rāda Coca-Cola Plaza katrā vidusmēra trillerī, līdz ar to nemaz nav vērts pūlēties.
– Un vispār, ja neskaita tavu spožo uznācienu, visa biennāle bija viena vienīga izgāšanās,– Valters turpina paust sašutumu. – To jau, iespējams, nevarēja pamanīt, bet puse darbu vispār netika izstādīti. Piemēram, viena franču māksliniece nevarēja atsūtīt savu video – viņa atsūtīja pa pastu DVD, tas pienāca dienu pirms atklāšanas un izrādījās salūzis. Zvanīju viņai uz Parīzi un histēriski lūdzu, lai uzliek uz ftp, bet viņa sāka spiegt, ka neko no datoriem nesaprot un kas ir ftp, kā to izdarīt. Varbūt kāds vīrietis var palīdzēt, es jautāju. Nē, viņa esot feministe un savus darbus nevienam neuzticot. Galu galā nolikām vienkārši ieslēgtu kinoprojektoru bez filmas un baltu ekrānu, un gaismas kvadrātam arī tīri labi piestāvēja oriģinālais darba nosaukums. Šķiet, “Pavasaris bez vīrieša”. Simtreiz labāks par tiem murgiem, kurus viņa bija safilmējusi.
|
|
© Saturs: autori, AB Kelvins, Haralds Matulis
|
|
|