|
|
"Kas Blaumani pazīst, tam jāsaka, ka viņš savā būtībā
bija skaidrs, un tāpēc vārdos drošs." /Jānis Akuraters/
|
|
Lasi fragmentus no Rūdolfa Blaumaņa noveles "Laimes klēpī".
Aizvieto vārdus tekstā ar Blaumaņa novelē sastopamajiem vecvārdiem! Vai vari kā Blaumanis?
|
|
|
Mācītājs griezās pie Ievas. Kamēr viņš svaidītā balsī atkārtoja jautāšanas vārdus,
meitenei
- meičai
- skuķei
- merģelei
- knīpai
kājas sāka tirpt.
Vēl bija laiks .. jaunos atsperu ratus ar brango tumšo zirgu
, visu, visu viņa vēl no sevis varēja atstumt nost un dzīvot tālāk
saimes istabas kaktā, kur krēslam vietas
bij, bet ratiņam vairs nebij.
Un nākamgad varbūt atkal būs jāiet pie tāda saimnieka, kam
govju kūts
līgosies vienā kūtsmēslu peļķē
, un tajā būs
jābrien garo vasaru un rudeni...
Līgava
- Uzcerētā
- Ļaudava
- Jaunava
- Brūte
izskatījās kā uzplaukuse roze. ..
Lausks, pret logu atgāzies, smējās pilnā kaklā, tā, ka no viņa
sejas
nekā
vairāk nevarēja izšķirt kā netīri dzeltenu ādu, kura nejaukā
kamolā
- čunčurā
- mūkšķī
- čemurā
- ļerpatā
bij savilkusēs ap lielu, melnu caurumu.
Otrā rītā jauno pāri modināja pret brokastlaiku. Spēlmaņi nospēlēja meldiņu «Kā spoži spīd mans Jēzuliņš», un tūliņ pēc tam
atskanēja briesmīgs troksnis, ko puiši ar pannām un tējkannām
- krūkām
- trumuļiem
- grāpjiem
- bunduļiem
sacēla.
Ilze gribēja pateikties, bet Ieva viņu apkampa un sāka šņukstēt. "Mās, mās!" viņa pēdīgi izsaucās. "Kādēļ tu man nazi
neiegrūdi sirdī, kad tev pirmoreiz par Lausku stāstīju!"
Lieliski, Tev izdodas kā pašam Blaumanim!
|
|