Par čehu personvārdu atveides principiem

Čehu valoda, kas pieder rietumslāvu valodu grupai, ir oficiālā valsts valoda Čehijas Republikā un viena no 23 ES oficiālajām valodām. Tajā runā gandrīz 12 miljoni cilvēku (aptuveni 10 miljonu pašā ČR), ieskaitot emigrantu kopienas Rietumeiropā, ASV un Austrālijā.

Šajā sarakstā apkopots teju tūkstotis čehu personvārdu – gan vispopulārākie vīriešu un sieviešu vārdi, gan biežāk sastopamie čehu uzvārdi (abos gadījumos saskaņā ar oficiālajiem ČR Iekšlietu ministrijas sarakstiem), gan arī aptuveni 500 pazīstamu čehu personību vārdi (ņemot vērā to nozīmību čehu-latviešu kultūras sakaru kontekstā).

Rakstveida ierakstiem čehu valodā lieto latīņu burtus papildinātus ar burtiem ar diakritiskajām zīmēm un digrāfu ch. Čehu alfabēts sastāv no 42 grafēmām: A a, Á á, B b, C c, Č č, D d, Ď ď, E e, É é, Ě ě, F f, G g, H h, Ch ch, I i, Í í, J j, K k, L l, M m, N n, Ň ň, O o, Ó ó, P p, Q q, R r, Ř ř, S s, Š š, T t, Ť ť, U u, Ú ú, Ů ů, V v, W w, X x, Y y, Ý ý, Z z, Ž ž. (Burti Q un W tiek lietoti tikai aizguvumos.)

Čehu valodas īpašvārdu atveidošana latviešu valodas vidē tiek veikta pēc fonētiskās transliterācijas principa, ievērojot attiecīgo īpašvārdu izrunu čehu valodā. Atveido saskaņā ar G. Mackova ”Norādījumiem par citvalodu īpašvārdu pareizrakstību un pareizrunu latviešu literārajā valodā, II: Čehu un slovaku īpašvārdi” (Rīga, 1961). Lai gan lielākā daļa no šiem ieteikumiem ir pareiza, tomēr šis avots kopumā ir novecojis (turklāt tajā sastopamas kļūdas, nekonsekvences utt.), un prasītu rūpīgu pārbaudi.

Pretēji G. Mackovam, mēs konsekventi transkribējam ne tikai burtkopu ně ar ņe, bet arī analoģisku palatalizētu burtkopu ni, ní ar ņi, ņī, taču tikai tajos gadījumos, kur šī burtkopa tiešām ir palatalizēta (tātad izņemot svešas izcelsmes vārdus, piemēram: Dominiks, Nikola – bet Antoņīns, Ņina utt.). Ar burtkopām dj, tj transkribējam tikai čehu grafēmas ď, ť, nevis fonēmas [ď], [ť], kuras sastopamas burtkopās dě, tě, di (dí), ti (tí). Šīs burtkopas latviešu valodā transkribējam ar de, te, di (dī), ti (tī).

Tālāk mēs arī revidējam G. Mackova nepareizo apgalvojumu par to, ka čehu sieviešu uzvārdi tiek atvasināti no vīriešu uzvārdiem vienīgi ar piedēkli –ová. Atvasināt var arī ar citiem piedēkļiem (kaut gan tie ir retāk sastopami), un latviešu formas jāatveido no attiecīgajām sieviešu, nevis vīriešu vārda formām. Piemēram: vīr. Bílý (Bīlijs) – siev. Bílá (Bīla, nevis Bīlova vai Bīlijova), Novotný (Novotnijs) – Novotná (Novotna, nevis Novotnova). Lai izvairītos no neskaidrībām, mēs sarakstā pēc katra uzvārda neitrālā (t.i. vīriešu) varianta iekavās minam arī sieviešu formu, piemēram:
Novák (Nováková) – Novāks (Novākova) u.

G. Mackova vietvārdu atveidošanas principu revīzija pārkāpj šī projekta robežas, taču vajadzība pēc tās ir nobriedusi un būtu nākotnē noteikti jāapsver.

Dažos citos problemātiskos gadījumos mēs nolēmām rīkoties šādi:

• Čehu sieviešu vārdus, kuri beidzas ar galotni –ie (piemēram: Marie, Lucie, Žofie) mēs saskaņā ar čehu izrunu (nevis kā diftongs, taču divzilbīgi) transkribējam ar burtkopu –ije (Marije, Lucije, Žofije). Tie lokāmi pēc V deklinācijas parauga.
• Analoģiskas divzilbīgi izrunātas burtkopas ia, iá, yá transkribējam arī ar j elementu (piemēram: č. Marian – l. Marijans, č. Eliáš – l. Elijāšs, č. Matyáš – l. Matijāšs, č. Burian – l. Burijans, č. Fabiánová – l. Fabijānova).
• Citus divskaņus, kurus čehiski izrunā bez j elementa, transkribējam, nemainot oriģinālformu (Andrea, Emanuels, Eduards, Mihaels).
• Daži nelokāmi čehu sieviešu vārdi (vienīgi svešas izcelsmes vārdi, piemēram: Dagmar, Ester) latviešu atveidotajā formā ir lokāmi pēc I deklinācijas parauga (Dagmara, Estera).
• Uzvārda formu Martinů un tai līdzīgas formas (faktiski daudzskaitļa ģenitīvu, kas atbilst latviešu formām Apsīšu Jēkabs u.tml.), kuras čehu valodā ir nelokāmas, atstājam nelokāmas (Martinū).
• Visbiežāk sastopamo čehu vīriešu vārdu Jiří transkribējam Jiržījs (ar patskaņa garuma saglabāšanu), analoģiski pēc svešvārdu Harry, Geoffrey utt. un poļu vārda Jerzy atveidošanas latviešu valodā (Harijs, Džefrijs, Jeržijs), forma lokāma pēc I deklinācijas parauga.
• Ja eksistē vārda latviešu forma, kura no čehu formas atšķiras tikai ar patskaņa garumu (piemēram: č. Pavel – l. Pāvels, č. Václav – l. Vaclavs, č. Vladimírs – l. Vladimirs, č. Erika – l. Ērika utt.), atzīstam par labāku tādu variantu, kurš respektē čehu pareizrakstību un izrunu (Pavels, Vāclavs, Vladimīrs, Erika), jo no tā var vieglāk rekonstruēt oriģinālformu.